Taisnību sakot, man arī pašam negribējās no darba atrauties, jo vectētiņa stāstījumi bija tikpat kā piedzīvojumu stāstu krājums.
Elpu aizturējis, es klausījos par bīstamajiem lidojumiem uz Saturna putekļu gredzenu, par neticamo smaguma spēku uz Jupitera, par Marsa pavadoņiem, no kuriem ieskrienoties varot nolēkt. . .
Bet vislabāk vectētiņš aprakstīja (par ko jūs paši varat pārliecināties, viņa memuārus lasot) tuvošanos jaunai pasaulei. Šāds notikums daudzas reizes bija atkārtojies viņa dzīvē, un vienmēr tas viņu satrauca, pat atceroties vien.
Mērķis jau tuvu. Aiz muguras palikuši daudzie cerību un mēmā lidojuma mēneši vai pat gadi tukšajā izplatījuma telpā. Bet tad viens no visspožākajiem spīdekļiem iemirdzas kā pērlīte, pēc dienas tas jau ir zirnīša, tad ķirša un tad aprikoza lielumā. Tad pie debess juma jau karājas zelta ripa. Pār to slīd ēnas. Kas tur ir — mākoņi, jūras, bazalta līdzenumi? Ēnas ir robainas. Vai tie ir līči, meži, aizas vai stāvas sienas? Manāmas arī baltas svēdras. Vai tās būtu snie
gotas kalnu grēdas? Vai gaišu putekļu joslas, varbūt aizsalušas upes? Un vai tur ir augu valsts? Vai ir dzīvnieki? Bet varbūt tur mīt saprātīgas būtnes, kuras zina, ka divreiz divi ir četri un hipotenūzas kvadrāts ir vienāds ar katešu kvadrātu summu, būtnes, kuras sapratīs mūsu valodu un spēs paskaidrot savas domas?
— Vectētiņ, Pavļik, pusdienas atdziest, nāciet ēst!
— Es tūlīt pabeigšu, Katja.
— Kaunieties, vectētiņ! Ko bērns no jums lai mācās! Arī viņš skandina: «Pagaidi, māmiņ, esmu aizņemts.» Bet es, tā teikt, esmu ne vien māte, bet arī ārste, man nav nemaz tik patīkami trīsreiz sildīt pusdienas . ..
* *
No rīta pie telefona dežurēja automātiskais sekretārs. Uz katru zvanu tas mehāniski atbildēja: «Pavēla Aleksandroviča pašreiz nav. Piezvaniet pēc četriem. Kas viņam jāpasaka? Es pierakstīšu.» Pēc pusdienām aparātu atvienoja, vectētiņš noklausījās pierakstus, zvanīja pats, atbildēja uz vēstulēm. Viņš bija deputāts — pie viņa griezās par ceļiem, slimnīcām, bērnudārziem un klubiem. Viņš bija zinātnisko biedrību biedrs — viņa atsauksmei sūtīja zinātniskus un populārus manuskriptus, ierosinājumus un planētu apgūšanas projektus. Vārdu sakot, viņš bija slavens vīrs — viņam rakstīja jauni cilvēki, lūgdami padomu profesijas izvēlē, lūgdami palīdzību, lai tiktu darbā Kosmosa apgūšanas komitejā (gribētāju bija pārāk daudz).
Kā cienījamu vīru vectētiņu diezgan bieži aicināja uz Maskavu un citām galvaspilsētām, lai atzīmētu kādu svinīgu notikumu: heliostacijas atklāšanu, pieminekļa pamata likšanu, kāda zinātnieka jubileju. Viņam iznāca tikties ar visizcilākajiem zinātniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, piedalīties vēsturiskos notikumos. Carutina paraksts bija uz Līguma par Planētu Savienības dibināšanu. Kopā ar vāciešiem, amerikāņiem, indiešiem un arābiem vectētiņš vagonetē bija vedis uz Miera martena krāsni pārkausēšanai beidzamos ložmetējus un šāviņus. Vectētiņš bija braucis
Draudzības vilcienā pa Beringa dambi no Aļaskas uz Čukotku, nospiedis pogu un iedarbinājis pirmo Antarktikas apsildīšanas iekārtu.
Man vectētiņš bija dzīva enciklopēdija, visu priekšmetu mācību grāmata un paraugs dzīvei. Māte apgalvoja, ka es esot viņam līdzīgs: tāds pats deguns un tāda pati piere. Bet mācījos viduvēji un glītrakstīšanā saņēmu trijniekus. Vai viduvējs skolnieks var kļūt par slavenu kosmonautu? Vai nebūtu jāpieņemas prātā? Ar vienpadsmit gadus veca zēna vaļsirdību es noprasīju: N
— Vectētiņ, vai tu vienmēr esi bijis slavens kopš pašas bērnības, vai arī tāds tu tiki vēlāk, pēc institūta beigšanas?
Un vecais vīrs, man galvu glaudīdams, nopietni atbildēja:
— Slavens, draudziņ, nekad neesmu bijis. Cilvēkiem interesants esmu nevis es, bet mans darbs. Katram laikmetam ir sava iecienīta profesija. Viduslaikos cieņā turēja bruņiniekus, arābu Austrumos — tirgoņus, citos laikos — jūrniekus, rakstniekus, lidotājus, izgudrotājus. Manas dzīves laikā visa cilvēce aizrāvās ar kosmosu. Man paveicās — mani norīkoja izlūkos. Mana grāmata nav Carutina iespaidi, nav Ca- rutina piedzīvojumi, bet kosmosa izlūka sīka atskaite. Mēs, kosmonauti, esam divdesmit pirmā gadsimta mīluļi, mūs vienmēr atceras, visur uzlūdz pašus pirmos, sēdina pirmajās rindās. Nevis nopelnu dēļ, bet tāpēc, ka mīl kā mazu bērniņu, kā skaistu meiteni.
Tādi paskaidrojumi tikai stiprināja manu godkāri. Ja tas nav nopelnu dēļ — jo labāk. Tātad par slavenību var kļūt arī ar trijnieku glītrakstīšanā.
— Vectētiņ, kad izaugšu liels, es arī būšu kosmo- sietis.
— Neieteicu, mīļais.
— Kāpēc, vectētiņ?
— Kad izaugsi — sapratīsi.
Man it kā atbildēdams, vectētiņš todien elektroste- nogrāfistei nodiktēja tādu tekstu (šo fragmentu vēlāk ievietoja II sējuma XXIV nodaļā):
«Man laimējies piedzimt lielo kosmisko atklā
jumu laikmeta rītausiņā. Esmu pirmā mākslīgā pavadoņa laikabiedrs. Manas dzīves rītausma sakrita ar astronautikas rītausmu. Kamēr es izaugu, Mēness jau bija apgūts. Jaunībā sapņoju tikties ar Venēru, brieduma gados ar Jupiteru, vecumā — ar sirmo Nep- tūnu. Tehnika īstenoja manus sapņus. Nepilna gadsimta laikā ātrums pieauga no 8 līdz 800 km/sek. Un cilvēces valdījumi neiedomājami palielinājušies: pagājušā gadsimta vidū cilvēces rīcībā bija tikai viena planēta, zemeslode ar seštūkstoš trīs simti kilometru lielu rādiusu, tagad šai sfērai ir četri miljardi kilometru liels rādiuss. Esam pieņēmušies spēkā un gudrībā, esam bagātinājuši fiziku, ģeoloģiju un astronomiju, arī bioloģiju, salīdzinot mūsu pasauli ar svešajām pasaulēm. Viens vienīgs sapnis nav piepildījies: neesam sastapuši sev līdzīgas būtnes prāta ziņā. Mēs neesam paguruši, prieks būtu turpināt meklējumus, bet tālāk nav kur iet. Priekšā starpzvaigžņu telpa, ko nespējam pārvarēt. Veiktas četras gaismas stundas, bet līdz tuvākajai zvaigznei ir četri gaismas gadi. Mūsu ātrums ir 800 km/sek. Vajadzīgs simtiem reižu lielāks ātrums. Uz citām saulēm tik drīz mēs nevarēsim doties, daži apgalvo, ka nekad. Fotonraķete un vēl drosmīgāki projekti pagaidām ir tikai projekti. Kosmisko atklājumu laikmets beidzies, labākajā gadījumā pārtraukts uz diviem trim gadsimtiem. Ir iestājusies atelpa — apgūšanas laiks. Nav nekā atklājama. Kosmonauti kļūst par kosmosa šoferiem. Mūsu tagadējais darbs ir nogādāt inženierus un tehniķus uz planētām.»
Es dzirdēju vectētiņu diktējam šo fragmentu un, protams, nekā nesapratu. Bet šais vārdos izpaudās īstais Pavels Čarutins. Iedomājieties, kāds liktenis! Kapteinis nonācis līdz tāluma robežai. Tālāk nav kurp lidot. Atklājumu pasauļu vairs nav, bet par kosmosa ormani negribas būt. Un vectētiņš pameta kosmosa ceļus. Atpūta, gods, mazbērni, memuāri un durvis «sezam, atveries!». Tā viņš savu dzīvi arī nodzīvotu, ja tajā nebūtu iejaucies Rādijs Grigorjevičs Blohins, pēc specialitātes tehniķis celtnieks, pēc aicinājuma — nemiera gars.
Pie -mums,/viņš ieradās jau vasarā. Zilganajām kupenām piedzītais līdzenums bija pārvērties par tveicīgu, meduS smaržas apdvestu āboliņa lauku, bet baltais klajums viņpus vasarnīcas pārvērties Kuibiševas jūrā. Pie dārza vārtiņiem stāvēdams, es klausījos viļņu šalkoņā. Citi bērni, bikses līdz ceļiem uzrotījuši, dziļdomīgi vēroja paštaisītos pludiņus, kas lēkāja žilbinošajā mirgā. Man briesmīgi gribējās viņiem piebiedroties, bet māte neļāva uz jūru iet. «Tu nedrīksti iet ūdenī, kamēr neesi iemācījies peldēt!» viņa sacīja.
Kādu dienu aiz priedēm atskanēja tarkšķis, parādījās kāda cilvēka kājas, un neveikli zemē nolaidies vīrs, aeromugursomu atsprādzēdams, noprasīja: