— Ja tu negribi šķirties no vasarnīcas, paturi sev.
— Uz divdesmit deviņiem gadiem?
Beidzot māte dzirdēja gadu skaitu.
— Vectētiņ, tu esi neprātīgs! Ko tu dari, kā tev trūkst? Protams, tu esi vientuļš, tev ir garlaicīgi, bet es taču lūdzu — nāc un dzīvo pie mums. Pavļikam vajadzīgs padomdevējs. Pašreiz viņš ir pārejas gados, māte viņam vairs nav autoritāte . . .
— Ko tu runā, Katja! Tādās lietās nevaru būt tev palīgs.
— Bet ja tu, vectetiņ, saslimsi? Jusu ārsti ir universāli, no visa kā pa druskai, bet pamatīgi nekā . . . Ne jums kardiologa, ne geriatra .. . Nē, kā nu gribi, es tevi nelaidīšu.
— Gribu redzēt, kā tu mani nelaidīsi! — vectēvs pasmaidīja. Bet, drošs paliek drošs, viņš sāka vilkt mugurā sintētiskās sermuliņādas kažoku.
Kad viņš bija aizgājis, māte vēl ilgi staigāja no kakta kaktā, klusi dudinādama:
— Zūd loģiskā domāšana . . . vecuma skleroze . . . Un tādu cilvēku — uz trīsdesmit gadiem . . . Veselības pārbaudi… Es to pieprasīšu … es rakstīšu…
Nekur viņa tomēr neaizrakstīja, un tai pašā gadā no Kilimandžāro startēja ekspedīcija uz Pūķa zvaigznāja Infru.
*
* *
Starp Lielā Lāča kausu un nespožo Mazā Lāča kausiņu stiepjas vājo zvaigžņu virkne. Ar zināmu iztēles piepūli tur saskatāms līkumainas čūskas rumpis ar pieceltu galvu. Tas tad ir Pūķa zvaigznājs. Visas savas apzinīgās dzīves laikā zvaigžņainajās naktīs esmu
raudzījies augšup, lai saskatītu Puķa rīkli. Uz turieni bija aizlidojis mans vectēvs.
Divdesmit deviņi gadi ir liels laika posms. Es izaugu, pabeidzu skolu, izraudzījos specialitāti. Es kļuvu par putnkopi — mans darbs dzīvās dabas stūrītī nebija bijis veltīgs. Mūsu institūts audzēja dekoratīvos putnus. Laikraksti tos dēvē par dziedošajām puķēm. Diezgan sarežģīts ceļš: paradīzes putnus krusto ar baložiem un cīruļiem. Nākas noņemties arī ar iedzimtības uzlabošanu. Bet rezultātā tagad katra dārza bērzos un priedēs, visās varavīksnes krāsās laistīdamies, dūdo sīki, pāviem līdzīgi putnēni.
Man jau bija ģimene (mana māte atzīst agras laulības). Nu man jau ir lieli bērni — dēls un divas meitas. Dēls diemžēl ir slimīgs — ar vājām plaušām. Vecmāmiņa visu laiku aprūpē viņu. Bet tā nu ir mūsu ģimenes nelaime. Meitenes gan ir jaukas, veselīgas un apdāvinātas. Abas teicamnieces — viena beidz mūzikas skolu, otra sapņo kļūt par putnkopi. Cer izaudzēt lakstīgalu ar krāšņām spalvām.
Darbs, rūpes, raizes. . . Divdesmit deviņos gados daudz kas aizmirstas. Protams, arvien retāk un retāk es raudzījos Pūķa zvaigznājā. Ar jaunu satraukumu klausījāmies pēdējās ziņas 2056. gadā (divdesmit devītajā pēc skaita). Ekspedīcija neatgriezās. Kāda nelaime to piemeklējusi ceļā? Kas to lai zina? Godīgi sakot, uz vectēva atgriešanos daudz vis necerēju. Saki ko sacīdams, astoņdesmit plus divdesmit deviņi — pamatīgs vecums.
Mēs tomēr apmetāmies vectētiņa vasarnīcā. Tepat tuvumā Uļjanovskā ir Dekoratīvo putnu institūts. Ar aeromugursomu divdesmit minūtes lidojuma. Labā laikā jauks ceļojums. Lietū, protams, par visu to ne- nošķendēties, līdz tiec virs mākoņiem.
Pēc noteiktā laika pagāja vēl trīs gadi. Reiz kādā vasaras vakarā es sēdēju ar Marinu (jaunāko meitu, nākamo putnkopi) pie dārza vārtiņiem. Tikko bijām atgriezušies no Vetlugas, kur ķērām putnus. Pārvolgā ir vēl tādi stūrīši. . . Meži, purvi, niedraines. Tu izliec cilpas, klausies putnu vīterošanā un vāri zivju
zupu. Nav ne laikrakstu, ne radio, ne cilvēku. It kā nemaz vēl nebūtu trešā gadu tūkstoša.
Tā mēs sēžam pie vārtiņiem. Dienā sasilusī pļava vēdīja silta medus smaržu. Samtainajā debess zilgmē lidinājās putniņi — dzeltenā, sārtā un apsūbējuša vara krāsā. Pēkšņi putni iespurdza krūmos, kaut kas ietark- šķējās … un maza auguma pasirms vīrs neveikli nolaidās pļavā.
— Vai te dzīvo Katerina Kimovna? — no aero- mugursomas atbrīvojies, viņš jautāja. — Es vēlētos viņu satikt.
Viņš runāja tā, kā runāja gadsimta pirmajā ceturksnī: izrunāja katru vārdu līdz galam, bez kādiem jaunmodes strupinājumiem un ar priedēkļiem, kas tagad teikumā šaudās, kā pagadās.
— Mana māte ar mazdēlu pašreiz ir Ēģiptē, — es atbildēju. — Vai jums vajag viņas adresi?
Atnācējs sniedza man roku.
— Pavļik!
Es iepletu-acis. (Jau turpat divdesmit gadus neviens mani nebija uzrunājis par Pavļiku.) — Kā tu esi izaudzis! Pavisam liels! Vai tu mani nepazīsti? Lai gan es pats sevi nepazīstu. Vai tu atceries: «Vectētiņ, pie tevis ieradies slimnieks?»
— Radij Grigorjevič? Pa kuru laiku … Vai vectētiņš arī atgriezies? Nu stāstiet, stāstiet visu pēc kārtas.
* * *
— Es tiem rakstniekiem sadotu pa sprandu, — tā Blohins sāka savu stāstu. —- Ir gan pindzelmaņi: kosmoss, varonība, kapteiņi kā ērgļi. Taisni vai jādomā, ka tur tīrā paradīze. Taču īstenībā tas ir cietums — trīsdesmit gadi stingrā izolācijā. Guļamistabiņa — trīsreiz trīs metri, guļamtīkls, galdiņš, skapītis. Aiz sienas — observatorija, mašīntelpa un puskilometrs degvielu tvertņu. Ja patīk — staigā gar šīm tvertnēm, ja patīk — uzmauc skafandru un met kūleņus kosmosa telpā. Tad atkal trīsreiz trīs metri, guļamtīkls, galdiņš un skapītis. Tumsa un zvaigznes, zvaigznes un tumsa. Pirmajas dienas, protams, nav garlaicīgi. Zeme, vērojot no kosmosa telpas, izskatās kā bumba pusdebess lielumā! Starts, rūkoņa, smagums, bezsvara stāvoklis. Tad plankumainais Mēness — otrs globuss. Kosmodroms paliek viņā pusē. Smaguma spēks sešreiz mazāks, vari lēkāt kā gumijas bumbiņa. Starta svinības. Uz Mēness tās rīko ļoti lepnas. Bet pēc nedēļas Zeme un Mēness šķiet kā vienkārši debess spīdekļi. Zvaigznes un tumsa. Skaties pa logu, cik gribi, nekā cita neredzi. Pulkstenim divdesmit četras iedaļas, citādi var kļūdīties. Diena vai nakts — nekādas atšķirības. Elektrība kabīnē dienu, elektrība nakti, Lielais Lācis dienā aiz loga, Lielais Lācis naktī. Klusums un miers. Lidojam. Stāvoklis •— vienmērīga un taisna kustība. Vienā stundā turpat pusotra miljona kilometru, diennaktī — trīsdesmit pieci miljoni. Žurnālā atzīmējam: divdesmit trešajā maijā — miljards kilometru no Zemes, pirmajā jūnijā šķērsojām Saturna orbītu. Šai sakarā — svinīgs mielasts. Dziedam un priecājamies. īstenībā viss ir tikai nosacītība, jo tukšums ir šaipus orbītas un tukšums aiz orbītas. Taisnību sakot, arī pašas orbītas nav. Arī Saturns redzams kā niecīgs spīdeklītis, tāpat kā no Zemes, jo planētas, ja varat iedomāties, gluži kā Saule ceļo pa Zodiaka zvaigznājiem ekvatora tuvumā, bet mēs lidojām it kā uz polu — uz Polārzvaigzni.
—- Varu iedomāties, kā jūs izstudējāt astronomiju! — piebilda Marina. Skolā, nabadzīte, ar šo priekšmetu nebija draugos.
— Ar ko tad vēl lai nodarbotos? — gandrīz dusmīgi iesaucās Blohins. — Uz Zemes brīvajā laikā es lasīju tehnikas jaunumus, kaut ko izdomāju. Bet tur kaut ko izdomāt nav nozīmes. Cilvēce ir tik varens kolektīvs, ka vienpatis to nespēj apsteigt. Manas zināšanas pašreiz taču trīsdesmit gadu vecas, arī idejas no tiem pašiem gadiem. Protams, kaut ko esmu iecerējis. Nupat pa ceļam iemetu acis «Mēness Vēstīs» un skatos, ka viss jau pārspēts. Vienīgā lietderīgā nodarbošanās ceļā — zvaigžņu attālumu katalogs. Vai jums, meitenīt, skolā nemācīja, ka zvaigžņu attālumu aprēķina pēc trijstūra. Trijstūra pamats — Zemes
orbītas diametrs, pamata galos izmēri divus leņķus — virzienus uz spīdekli. Pēc diviem leņķiem un malas aprēķina trijstūra augstumu — attālumu līdz zvaigznei. Taču augstums ir milzīgs, pamats ļoti niecīgs, iegūstam trijstūri, kura sānu malas ir ļoti garas salīdzinājumā ar pamatu. Kļūdas ir lielas. Šāds paņēmiens der tikai tuvākajām zvaigznēm. Mūsu raķetē pavisam kas cits. Mēs no Saules aizceļojām tūkstošreiz tālāk nekā Zeme, mūsu pamats ir tūkstošreiz lielāks, varam mērīt tūkstošreiz augstākus trijstūrus. Aptuveni runājot, varam aprēķināt visas teleskopā redzamās zvaigznes. Tā bija mūsu nodarbošanās visā ceļā: vajadzēja mērīt, aprēķināt, mērīt un atkal aprēķināt. Tad visu to ieraksta galvenajā grāmatā: kataloga numurs tāds un tāds, koordinātes tādas un tādas, spektra klase AO, attālums septiņi tūkstoši simt astoņpadsmit gaismas gadu. Kad visu to esi pierakstījis, gribas lapu izraut. Kam un kad būs vajadzīga šī saule ar spektra klasi AO? Kurš gribēs lidot septiņtūkstoš gaismas gadu tālumā? Septiņās gaismas diennaktīs paiet viss mūžs.