to vajag sagrābt un aprīt. Viegli sagrauzt manu tērauda čaulu tie gan nevarēs. Pagaidām paldies tiem — izkustināja mani no vietas. Citādi jau baiļojos, ka līdz pašām beigām vajadzēs sēdēt zemūdens mežā.
Okeāna dibens slīpi iet dziļumā. Biezoknim nav ne gala, ne malas. Bet savādi — augi stiepjas taisnās rindās kā augļu dārzā. Kaut kas liels un smags tūļīgi kust, nogriezdams veselus krūmus līdz pat saknei. Tavu rijīgu briesmoni — visu laiku šķin krūmus. Slikti redzu, šis dzīvais kombains lien kaut kur sānis. Priekšā klinšu grēda. Esmu garām. Melns bezdibenis. Batisfēra grimst. Spiediens pieaug. Ardievu! Sveiciniet Maskavu!
Mirkli klusums. Tad pēkšņi kliedziens, gandrīz kā vaids:
— Plaisa!!!
Skan spalgi sitieni arvien biežāk un biežāk. Acīm redzot, ūdens pilieni, kas spiedienā ielauzušies kamerā, viņu apšaudīja kā no šautenes.
Vectēvs ievaidējās. Iespējams, ka viņu bija ķērušas ūdens skrotis. Tad vectēvs ātri nobēra:
— Dzelmes dibenā ir celtnes. Pilsēta. Apgaismotas ielas. Kupoli. Bumbas. Peldoši torņi. Visās malās… Vai tiešām tā būtu …
Dārdoņa. Sāpju kliedzieni. Kaut kas noklunkst.
Tad līksms, skaļi svelpjošs un gari stiepts radio' traucējuma kauciens.
* *
Klusi zuzēdama, slīd mēmā lente. Marina slauka asaras. Mūsu vectēvs aizgājis bojā! Gājis bojā okeāna dzelmē, gājis bojā uz tik tālas, svešas, pat neredzamas saules.
Blohins izbeidza skumjo klusumu.
— Es saprotu, jūs viņu zaudējāt nupat, jums ir smagi. Bet mēs jau esam apraduši, pagājis tik daudz gadu. Sērojām, tad apradām. Man bija grūtāk nekā citiem, jo maiņā es paliku viens. Visus gadus gluži viens. Mērīju un rēķināju, rēķināju un mērīju. Nav neviena, ar ko vārdu pārmīt. Kā maniaks es sarunājos
ar aukstajā ūdenī guļošajiem. Kalendārā svītroju dienas. Gulēt likos agrāk, cerēdams sapņos skatīt Zemi.
Marina, asaras noraususi, pieskārās viņa piedurknei. Aiz žēluma pret dzīvo viņa pārvarēja skumjas par aizgājušo.
— Tas viss ir pagājis, — viņa noteica. — Tagad jūs esat mājā un draugu vidū. Te ir saule, mūzika, puķes un putni. Jūs cienīs, un par jums rūpēsies. Esmu pārliecināta, ka nāks sieviete, kas jūs novērtēs un iemīlēs.
Ko es dzirdu? Mana meita runā tādus vārdus!
Kā viņš paskatījās uz Marinu! Tik vienu skatienu uzmeta, un šai skatienā bija tik daudz iecietības, pat līdzjūtības, it kā nevis mēs viņu, bet viņš mūs žēlotu …
— Jūs, meitenīt, to nevarat saprast, — viņš augstprātīgi noteica. — Jūs esat mājas dzīvnieciņš, bet es — vecs kosmietis. Mēs dzīvojam un mirstam ceļā, debess takās. Pēc gada es lidošu atpakaļ uz Infru.
Var jau būt, ka nepietiek ar mūžu, Un, kad ceļš līdz mērķim atliks īss, Kapteinis mūs vienus pametīs. Taču mūsu brauciens neapstāsies, Citas kvēlas sirdis vietā stāsies.
Vai stāsies?
Un viņš aizgāja, skaļi dungodams: