pīkst. 17:30
Tā trakā Feja ieradās pa ugunsdzēsēju kāpnēm, un viņai līdzi bija balta pelīte - uz pusi mazāka par Aldžernonu: lai viņam šajās vientulīgajās vasaras naktīs būtu draudzene. Viņa ātri atspēkoja visus manus iebildumus un iestāstīja, ka Aldžernonam sabiedrība nāks par labu. Pārliecinājies, ka “Minnija” ir vesela un uzvedīga, es piekritu. Man pašam gribējās zināt, ko viņš darīs, sastapis mātīti. Taču, kad mēs ielikām Minniju Aldžernona būri, Feja saķēra mani aiz rokas un izvilka no istabas.
“Vai tiešām tu nesaproti, ka mīlētājiem jāpaliek diviem vien?” viņa uzstājīgi noprasīja. Tad ieslēdza radio un draudīgi nāca man klāt. “Es tev iemācīšu jaunākos soļus!”
Kā lai dusmojas uz tādu meiteni kā Feja?
Un vispār - es priecājos, ka Aldžernons vairs nav viens.
23. jūnijs
Vakar vēlu - smiekli vestibilā un klauvējiens pie manām durvīm. Feja un kāds vīrietis.
“Hei, Čārlij!” viņa ķiķināja, mani ieraudzījusi. “Leroj, iepazīsties ar Čārliju! Viņš ir mans kaimiņš. Brīnišķīgs mākslinieks. Viņš taisa skulptūras ar dzīvu elementu.”
Leroj s viņu saķēra, neļaudams ietriekties sienā. Tad raizīgi paskatījās uz mani un nobubināja sveicienu.
“Mēs iepazināmies Stardust deju zālē,” Feja paskaidroja. “Lerojs ir super dejotājs.” Viņa pagriezās un devās uz sava dzīvokļa durvju pusi, tad pavilka savu pavadoni atpakaļ. “Ei,” viņa ķiķināja, “kā būtu, ja mēs uzaicinātu Čārliju pie mums un sarīkotu ballīti?”
Lerojam nešķita, ka tā būtu laba doma.
Es šā tā atvainojos un atgriezos savā dzīvoklī. Cauri aizvērtajām durvīm dzirdēju, kā viņi smejas, līdz nozūd Fejas miteklī, un, lai gan centos lasīt, prātā visu laiku uznira ainas: liela, balta gulta... balti, vēsi palagi... un viņi abi viens otra skavās.
Gribējās piezvanīt Alisei, taču es nezvanīju. Kāpēc sevi mocīt? Es nemaz nespēju atsaukt atmiņā Alises seju. Feju spēju iztēloties visādi, gan apģērbtu, gan izģērbtu, viņas možās, zilās acis un gaišos matus, kas bija sapīti un apvīti ap galvu kā kronis. Feja bija spilgta, bet Alise -miglā tīta.
Pēc kādas stundas Fejas dzīvoklī atskanēja paceltas balsis, tad viņa kliedza un kaut kas tika mests pa gaisu, taču, kad jau grasījos lēkt ārā no gultas un skriet piedāvāt palīdzību, viņas durvis aizcirtās un Lerojs lamādamies devās prom. Pagāja dažas minūtes, un pie manas dzīvojamās istabas loga klauvēja. Logs bija vaļā, un Feja, ieslīdējusi iekšā, apsēdās uz palodzes, melnam zīda kimono atsedzot glītās kājas.
“Hei,” viņa čukstēja, “tev ir kāds smēķis?”
Iedevu viņai cigareti, un viņa, nošļūkusi no palodzes, ierīkojās uz dīvāna.
“Uff!” viņa nopūtās. “Parasti es lieliski tieku galā, bet daži ir tā nogribējušies, ka viņus var vienīgi patriekt.”
“Ā,” es novilku, “tu viņu atvedi mājās tādēļ, lai patriektu.”
Saklausījusi, kādā tonī es to saku, viņa uzreiz pacēla galvu.
“Tev ir iebildumi?”
“Kādi man var būt iebildumi? Bet, ja tu ved mājās deju zālē sastaptu vīrieti, ir taču skaidrs, ka viņš gribēs turpinājumu. Viņam ir tiesības mēģināt.”
Feja papurināja galvu.
“Es eju uz Stardust, jo man patīk dejot, un diez vai tādēļ vien, ka esmu atļāvusi čalim mani pavadīt uz mājām, man ir jāliekas ar viņu gultā. Tu taču nedomā, ka es ar viņu gulēju?”
Mana iztēles aina, kurā tie abi gulēja viens otra skavās, pārsprāga kā ziepju burbulis.
“Ja viņa vietā būtu bijis tu, būtu citādi.”
“Kā tad tas būtu jāsaprot?”
“Tieši tā, kā tika sacīts. Ja tu mani aicinātu, es ar tevi gulētu.”
Centos palikt mierīgs.
“Paldies!” sacīju. “Es to paturēšu prātā. Uzvārīt tev kafiju?”
“Čārlij, es tevi nespēju atšifrēt. Parasti es vīriešiem vai nu patīku, vai nepatīku, un man tas uzreiz ir skaidrs. Bet tu it kā no manis baidies. Tu taču neesi homoseksuāls?”
“Ko tu runā!”
“Nu, ja tu esi, vari no manis to neslēpt, jo tad mēs vienkārši būsim draugi. Bet man jāzina.”
“Es neesmu homoseksuāls. Šovakar, kad tu iegāji iekšā ar to čali, man gribējās būt viņa vietā.”
Viņa pieliecās, un kimono pavērās, atsedzot krūtis. Viņa apvija rokas man apkārt un gaidīja, ka es kaut ko darīšu. Zināju, kas no manis tiek sagaidīts, un sacīju sev, ka nav iemesla to nedarīt. Iekšēji jutu, ka šoreiz nekritīšu panikā - ar Feju tā nebūs. Tuvojās taču viņa, nevis es. Un viņa bija pavisam citāda nekā tās sievietes, ko līdz šim biju pazinis. Varbūt šajā emocionālajā līmenī viņa ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Apliku rokas viņai apkārt.
“Tā jau ir labāk,” viņa dūdoja. “Es jau sāku domāt, ka tu negribi.”
“Es gribu,” čukstēju un noskūpstīju viņu uz kakla. Taču jau tajā pašā brīdī ieraudzīju mūs abus, it kā es būtu kāds trešais, kas stāv priekšnamā. Manā priekšā vīrietis un sieviete apkampās. Šoreiz, ieraugot sevi no malas, es paliku vienaldzīgs. Jā, man neuzmācās panika, taču nejutu arī nekādu satraukumu - nekādu iekāri. “Pie tevis vai pie manis?” viņa vaicāja.
“Pagaidi.”
“Kas tad nu?”
“Varbūt tomēr ne. Es šovakar nejūtos labi.”
Viņa skatījās uz mani, gudrodama, ko tas nozīmē. “Vai vajag ko citu?... Tu gribi, lai es kaut ko izdaru?... Man nav iebildumu.”
“Nē, ne jau par to ir runa,” asi aprāvu. “Es vienkārši nejūtos īsti labi.”
Man bija interesanti, ar kādiem līdzekļiem viņa panāk, ka vīrietis uzbudinās, bet šis nebija īstais brīdis nodoties eksperimentiem. Manas problēmas risinājums bija meklējams kur citur.
Nezināju, ko vēl lai viņai saku. Kaut nu viņa labāk ietu prom, taču pateikt es to nevarēju. Viņa uzmanīgi skatījās man acīs un galu galā ievaicājās:
“Paklau, tev nebūs iebildumu, ja es pārnakšņošu te?” “Kāpēc?”
Viņa paraustīja plecus.
“Tu man patīc. Nezinu. Var atgriezties Lerojs. Vai mazums iemeslu. Bet ja tu negribi...”
Viņai atkal bija izdevies mani pārsteigt. Būtu vismaz desmit iegansti, ar kuriem varētu viņu izlikt aiz durvīm, bet es padevos.
“Tev ir džins?” viņa jautāja.
“Nē, es gandrīz nedzeru.”
“Man ir. Tūlīt atnesīšu.”
Nepaspēju pateikt, ka nevajag pūlēties, - viņa jau bija laukā pa logu un pēc dažām minūtēm atgriezās ar pudeli, vēl diezgan pilnu, un citronu. Paņēmusi manā virtuvē divas glāzes, viņa abās ielēja džinu.
“Ņem!” viņa teica. “Tā tu jutīsies labāk. Tad tās taisnās līnijas vairs nebūs tik stīvas. Tādēļ jau tev ir tik grūti. Viss ir pārāk taisns un kārtīgs, un tu no tā netiec laukā. Gluži kā Aldžernons tajā tavā skulptūrā.”
Vispār es negribēju dzert, bet jutos tik draņķīgi, ka nolēmu: kāpēc ne. Sliktāk vienalga vairs nebūs, un varbūt džins aizmiglos to sajūtu, ka es skatos pats uz sevi no malas, nesaprazdams, ko es tur daru.
Viņa mani piedzirdīja.
Atceros, kā izdzēru pirmo glāzi un likos gulēt, un viņa ieslīdēja man blakus ar pudeli rokā. Un tas arī viss - līdz šodien jau krietni vēlu pamodos paģirains.
Viņa vēl gulēja, pagriezusies ar seju pret sienu, samur-dzījusi spilvenu pagalvī. Uz naktsgaldiņa blakus samīcītu izsmēķu pilnam pelnutraukam stāvēja tukšā pudele, lai gan pēdējais notikums, ko atcerējos, pirms širmis aizkrita ciet, bija tas, ka es noskatos uz sevi dzeram otro glāzi.