“Man tagad jāiet,” es sacīju. “Esi prātīga, saudzē sevi un viņu.” Saspiedu Normas roku. Kad gāju ārā pa durvīm, Napoleons mani aprēja.
Valdījos, cik ilgi vien varēju, taču, kad izgāju uz ielas, tas jau vairs nebija iespējams. To grūti uzrakstīt, bet cilvēki uz ielas atskatījās, jo es gāju uz mašīnu, raudādams kā bērns. Es tur neko nevarēju darīt, un man bija vienalga.
Pa ceļam uz mašīnu man galvā atkal un atkal skanēja tie bezjēdzīgie vārdi, tie ritmiski atkārtojās, pārtapa vienmērīgā džinkstoņā:
Trīs akli pelēni... trīs akli pelēni...
Paskat, kā tie skrien! Paskat, kā tie skrien!
Ap saimnieka sievu tie skraidīja,
Tā ņēma lielu nazi un astes tiem nocirta,
Kur tādas lietas dzīvē ir redzētas,
Ka trīs... akli... pelēni?
Es pūlējos šo penteri nedzirdēt, taču nespēju, un, kad atskatījos uz māju un lieveni, redzēju zēnu, kas lūkojās uz mani, piespiedis seju pie loga rūts.
ATSKAITE NR. 17
3. oktobris
Jo tālāk, jo grūtāk. Domas par pašnāvību, aiziešanu tagad, kamēr es vēl tieku galā un apzinos apkārtējo pasauli. Bet tad es atceros Čārliju, kurš gaida pie loga. Man nav tiesību izniekot viņa dzīvi. Biju to uz neilgu laiku palienējis, un tagad to no manis atprasa.
Jāpatur prātā, ka es esmu vienīgais cilvēks, ar kuru kas tāds noticis. Kamēr vien to varu, jāturpina pierakstīt domas un izjūtas. Šīs atskaites ir Čārlija Gordona devums cilvēcei.
Esmu kļuvis nervozs un viegli aizkaitināms. Plēšos ar nama iemītniekiem par mūzikas klausīšanos vēlu naktī. Kopš vairs nespēlēju klavieres, pie manis visu laiku skan plates. Zinu, ka nevajag, bet es tā daru, lai neaizmigtu. Protams, man vajadzētu gulēt, bet man žēl katras sekundes, kad neesmu nomodā. Ne tikai tāpēc, ka rādās murgi; man bail no tā, kā viss izslīd man no rokām.
Saku sev, ka izgulēšos vēlāk, kad iestāsies tumsa.
Misters Vernors no apakšējā dzīvokļa nekad nav sūdzējies, bet pēdējā laikā viņš dauza pa caurulēm vai sava dzīvokļa griestiem, tā ka man zem kājām dun. Sākumā es nelikos zinis, bet vakarnakt viņš ieradās pie manis rīta-svārkos. Mēs sagājām ragos, un es aizcirtu durvis viņam deguna priekšā. Pēc stundas viņš ieradās vēlreiz kopā ar policistu, kurš man paziņoja, ka četros no rīta nedrīkst klausīties plates tādā skaļumā. Vernora smaidiņš mani tā satracināja, ka ar grūtībām noturējos nesitis. Kad viņi aizgāja, sadauzīju visas plates un atskaņotāju. Visviens es sevi mānīju. Patiesībā man tāda mūzika vairs nepatīk.
4. oktobris
Tik dīvains terapijas seanss bija pirmoreiz. Stross dusmojās. Arī viņam tas bija kas negaidīts.
Man uznāca - diez vai tās bija atmiņas, tā es neteiktu -drīzāk kaut kāds savāds psihes fenomens vai halucinācija. Labāk nemēģināšu paskaidrot vai interpretēt, bet vienkārši pastāstīšu, kas notika Strosa kabinetā.
Es jau ierados ērcīgs, bet viņš izlikās, ka to nemana. Uzreiz atgūlos uz kušetes, un viņš, kā vienmēr, apsēdās maliņā man aiz muguras - tieši tā, lai es viņu nevarētu redzēt -, gaidīdams, kad es, kā parasti, sākšu izgāzt visas indes, kas pa šo laiku bija uzkrājušās man prātā.
Mazliet pacēlu galvu un atskatījos uz viņu. Viņš šķita noguris un slābans un kaut kādā ziņā atgādināja Metu -kā viņš tur sēdēja friziera krēslā, gaidīdams klientus. Izstāstīju šo asociāciju Strosam; viņš palocīja galvu un gaidīja.
“Vai jūs ari gaidāt klientus?” es jautāju. “Šai jūsu kušetei vajadzētu būt kā friziera krēslam. Kad jums vajadzīgas brīvas asociācijas, jūs varētu izstiept pacientu taisnu kā frizieris, kurš ieziepē klientu, un, kad piecdesmit minūtes pagājušas, tad atkal sašķiebt krēslu uz priekšu un iedot viņam spoguli, lai viņš pats redz, kāda ir viņa āriene pēc tam, kad jūs esat noskuvis viņa ego.” Stross neko neteica. Man bija kauns, ka viņu tā tirdu, taču nespēju rimties.
“Tad jūsu pacienti varētu nākt uz seansiem un prasīt: “Mazliet pieīsiniet manu trauksmi, lūdzu,” vai “Apcēr-piet to superego, bet ne pārāk īsu, ja drīkst lūgt,” vai, teiksim, ierasties un gribēt egļu šampūnu, tas ir, nē, ego šampūnu! Ā! Dakter, vai jūs pamanījāt, kā es pārteicos? Pierakstiet! Es teicu, ka gribētu egļu šampūnu, lai gan patiesībā domāju par ego šampūnu. Vai tas nozīmē, ka es gribu būt balts un tīrs no visiem grēkiem? Ilgojos pēc atdzimšanas? Tas ir kristīšanas simbols? Vai mēs te jau staigājam pa bārdasnaža asmeni? Vai idiotam ir id?” Gribēju sagaidīt kādu reakciju, taču viņš sēdēja kā sēdējis.
“Vai jūs vēl esat nomodā?” noprasīju.
“Es klausos, Čārlij.”
“Tikai klausāties? Vai jums nekad neuznāk dusmas?” “Kāpēc tu gribi, lai es uz tevi dusmotos?”
Es nopūtos. “Mūžam nesatraucamais Stross. Es gribu jums kaut ko pateikt. Man ir apriebies šurp nākt. Kāds šobrīd labums no šīs terapijas? Mēs abi lieliski zinām, kas gaidāms.”
“Bet man šķiet, ka tu nevēlies pārtraukt,” viņš teica. “Tu taču gribi turpināt?”
“Tas ir stulbi. Mēs tikai velti izšķiežam manu un jūsu laiku.”
Es gulēju nespodri apgaismotajā telpā un skatījos uz kvadrātiem griestos... skaņu absorbējošas plāksnes ar tūkstošiem caurumiņu, kas uzsūc ikkatru vārdu. Skaņas, kas dzīvas tiek apglabātas griestu porās.
Man sāka reibt galva. Prāts bija gluži tukšs, un tas bija neparasti, jo terapijas seansos man nekad netrūka materiāla, ko izkratīt Strosa priekšā. Sapņi... atmiņas... asociācijas... problēmas... Šoreiz jutos viens un tukšs.
Tikai nesatricināmā Strosa elpa man aiz muguras.
“Es jūtos savādi,” ieminējos.
“Vai tu gribi par to parunāt?”
Ak, cik viņš bija gudrs, cik smalki viņš darbojās! Velns lai parauj, ko es vispār te meklēju, kāpēc ļauju, lai manas asociācijas iesūc mazie caurumiņi griestos un lielie caurumi manā terapeitā?
“Nezinu, vai gribu,” atbildēju. “Šodien mani ir pārņēmis neparasts naidīgums pret jums.” Tad pateicu, par ko nupat domāju.
Pat neatskatīdamies zināju, ka viņš klausīdamies māj ar galvu.
“To ir grūti aprakstīt,” es teicu. “Tāda sajūta man jau vienu vai divas reizes ir bijusi, tieši pirms ģīboņa. Tāds vieglums galvā... viss ļoti spilgts... bet viss ķermenis šķiet auksts un nejutīgs...”
“Turpini!” viņa balsī gandrīz ieskanējās satraukums. “Kas vēl?”
“Es vairs nejūtu savu ķermeni. Viss esmu nejutīgs. Man ir sajūta, ka Čārlijs ir kaut kur pavisam blakus. Man acis ir vaļā, ir taču? Pasakiet!”
“Jā, plati atvērtas.”
“Taču es redzu, ka sienas zaigo zilibaltā gaismā un griesti saripinās mirdzošā bumbā. Tagad tā karājas gaisā. Gaisma... spiežas man acīs... un smadzenēs... Viss, kas ir šajā kabinetā, mirgo... Man ir sajūta, ka es paceļos gaisā... nē, drīzāk izplešos, plešos augšup... bet, pat neskatīdamies lejup, es zinu, ka mans ķermenis joprojām ir tur, uz kušetes.”