Un te mani kā dūres sitiens pa deniņiem ķēra atskārta, ka es neatceros, kas man jādara. It kā es visu ļoti skaidri redzētu uz apziņas tāfeles, bet, kad pagriežos, lai izlasītu, kas tieši tur rakstīts, daļa jau ir nodzēsta un atlikušais pilnīgi bezjēdzīgs.
Pirmajā brīdī es nespēju noticēt. Paniski cilāju kartītes, tik ātri, ka vārdi iesprūda rīklē. Man gribējās saplēst šos tintes traipus, lai tie atklātu savu jēgu. Kaut kur šajos klekšos bija atbildes, kuras es pirms īsa brītiņa biju zinājis. Ne jau klekšos, protams, bet tajā mana prāta daļā, kura tiem piešķīra formu un nozīmi, projicēja uz tiem manas apziņas nospiedumu.
Un es to nespēju. Man neizdevās atcerēties, kas jāsaka. Viss bija izgaisis.
“Tā ir sieviete...” es teicu, “...nometusies uz ceļiem, mazgā grīdu. Nē, es gribu teikt... tas ir vīrietis ar nazi rokā.” Tajā pašā brīdī, kad to teicu, es sapratu, ko tas nozīmē, aprāvos un sāku no jauna: “Divi kaut ko velk katrs uz savu pusi... tādu kā lelli... velk no visa spēka, liekas, pārplēsīs uz pusēm, un... nē!... tur ir divas sejas, kas skatās viena uz otru pa logu, un...”
Es nomēzu kartītes no galda un piecēlos.
“Man pietiek. Vairs nebūs nekādu testu.”
“Labi, Čārlij, labi. Šodienai pietiks.”
“Ne tikai šodien. Es vairs uz šejieni nenākšu. To mazumu, kas mani vēl ir atlicis, jūs varēsiet uzzināt no atskaitēm. Nekādos labirintos es kāju nesperšu. Vairs neesmu izmēģinājuma trusītis. Savu esmu padarījis. Tagad lieciet mani mierā.”
“Labi, Čārlij. Es saprotu.”
“Nē, tu nesaproti, jo tas nenotiek ar tevi, un tādēļ to spēju saprast vienīgi es. Bet es tev neko nepārmetu. Tev ir jāstrādā un jādabū tavs doktora grāds, un... jā, protams, vari man neteikt, es tāpat zinu, ka tu šajā pasākumā piedalies aiz mīlas uz cilvēci, bet tev ir arī sava dzīve, un ir gadījies tā, ka mēs neatrodamies vienā līmenī. Es izbraucu cauri tavam stāvam pa ceļam uz augšu, tagad dodos lejup, un man nešķiet, ka es vēl kādreiz iekāpšu šajā liftā. Mēs varētu atvadīties.”
“Kā tev šķiet, varbūt vajadzētu aprunāties ar doktoru...”
“Atvadies no visiem manā vietā, labi? Man nevienu negribas satikt.”
Lai viņš nepaspētu pateikt vēl kaut ko, es izmetos no laboratorijas, iekāpu liftā un pēdējo reizi izgāju no Bīkmenas.
7. oktobris
Šorīt atkal bija atnācis Stross, bet es neatvēru durvis. Man gribas, lai visi liek mani mierā.
Ir diezgan savādi atšķirt grāmatu, kuru tu pirms dažiem mēnešiem esi ar baudu lasījis, un atklāt, ka neko neatceries. Man palicis atmiņā, ka Miltons man šķita brīnišķīgs. Paņēmis “Zaudēto paradīzi”, spēju atcerēties vienīgi, ka tā bija par Ādamu, Ievu un Atzīšanas koku, bet tas viss man izskatījās pēc ķīniešu ābeces.
Piecēlos, aizvēru acis un ieraudzīju Čārliju - sevi pašu, sešus vai septiņus gadus vecu, sēžot pie ēdamgalda ar ābeci, mācoties lasīt, atkal un atkal atkārtojot vārdus. Viņam blakus, man blakus, ir māte...
“Mēģini vēl reizīti.”
“Tas ir Džeks. Džeks skrien. Džeks ir."
“Nē! Tur nav rakstīts “Džeks ir”! Tur rakstīts “Džeks skrien”!’’ Baksta ar beržot sarepējušu pirkstu.
“Tas ir Džeks. Džeks skrien. Ir Džeks."
“Nē! Tu necenties! Lasi vēlreiz!”
Lasi vēlreiz... lasi vēlreiz... lasi vēlreiz...
“Liec to puiku mierā. Viņš jau ir galīgi notramdīts.” “Viņam jāmācās! Viņš slinko un nekoncentrējas!” Džeks ir. Ir Džeks.... Džeks ir Džeks... Ir Džeks ir...
“Viņš visu neapgūst tikpat ātri kā citi bērni. Nestei-dzini viņu!”
“Viņš ir normāls. Tāds pats kā citi. Tikai slinks. Es viņu dzenāšu, kamēr viņš iemācīsies.”
Džeks ir Džeks... ir Džeks ir... ir Džeks ir... ir Džeks... Un tad, pacēlis galvu, es laikam ieraugu sevi ar Čārlija acīm, man rokās ir “Zaudētā paradīze”, un es apjēdzu, ka, no visa spēka spiezdams grāmatu, laužu vāciņu, it kā gribēdams to pārplēst uz pusēm. Norāvu sējumam muguriņu, izplēsu sauju lapu un aizlidināju visu pa gaisu uz to kaktu, kurā mētājās salauztās plates. Lai guļ tur un ar savām izplēstajām baltajām mēlēm smejas, smejas par mani, jo es nesaprotu, ko tās stāsta.
Jāmēģina saglabāt kaut ko no tā, ko esmu iemācījies. Mīļais Dievs, lūdzu, neatņem man visu.
/0. oktobris
Vakarā parasti es eju ārā, klīstu pa pilsētu. Pats nezinu, kāpēc. Varbūt, lai skatītos uz cilvēku sejām. Vakarnakt nespēju atcerēties, kur dzīvoju. Mani atveda mājās policists. Ir dīvaina sajūta, ka tas viss jau reiz ir bijis -kaut kad ļoti sen. Negribu par to rakstīt, bet visu laiku atgādinu sev, ka tikai es vienīgais visā pasaulē varu pastāstīt par to, kas tagad notiek.
Es nevis gāju, bet slīdēju pa gaisu, un apkārtne bija nevis spilgta un skaidra, bet visam pāri klājās it kā pelēka kārta. Es zinu, kas ar mani notiek, bet to nekā nevaru ietekmēt. Es eju - vai vienkārši stāvu uz ietves un skatos uz garāmgājējiem. Daži uz mani paskatās, citi ne, bet neviens neko nesaka... Tikai reiz viens vīrietis pienāca un jautāja, vai es gribu meiteni. Viņš mani kaut kur aizveda. Viņš paprasīja desmit dolārus, un es iedevu, bet viņš vairs neatgriezās.
Pēc tam es atcerējos, kāds muļķis esmu.
11. oktobris
Kad šorīt pārnācu mājās, tur priekšā bija Alise. Viņa bija aizmigusi uz dīvāna. Dzīvoklis bija uzkopts, un pirmajā brīdī man šķita, ka tas nemaz nav mans, bet tad pamanīju, ka viņa nav aiztikusi sadauzītās plates, saplēstās grāmatas un notis istabas kaktā. Nočīkstēja grīda, viņa pamodās un pacēla galvu.
“Labrīt!” viņa iesmējās. “Tu nu gan esi pūce.”
“Ne jau pūce. Drīzāk dodo. Dumjš dodo. Kā tu tiki iekšā?” “Pa ugunsdzēsēju kāpnēm. No Fejas dzīvokļa. Es viņai piezvanīju, lai uzzinātu, kā tev klājas, un viņa teica, ka ir
nobažījusies. Tu pēdējā laikā dīvaini uzvedoties - rīkojot skandālus. Tā nu nolēmu, ka ir pienācis laiks parādīties. Es te drusciņ piekārtoju. Cerams, tev nav iebildumu.” “Man ir iebildumi... ļoti lieli. Man nevajag, lai te kāds nāk un mani žēlo.”
Viņa piegāja pie spoguļa un sāka sukāt matus.
“Es neatnācu tevi žēlot. Man drīzāk žēl sevis.”
“Ko tu ar to gribi teikt?”
“Neko,” viņa paraustīja plecus. “Tāpat vien - tas bija kā pantiņš. Man gribējās tevi redzēt.”
“Varēji aiziet uz zoodārzu.”
“Ai, nesāc, Čārlij. Nevajag ar mani cīnīties. Es pietiekami ilgi gaidīju, kamēr tu atnāksi man pakaļ. Un nolēmu pati atnākt pie tevis.”
“Kāpēc?”
“Tāpēc, ka vēl ir laiks. Un es tikmēr gribu būt kopā ar tevi.”
“Tas ir no kādas dziesmas?”
“Čārlij, nesmejies par mani.”
“Es nesmejos. Bet man nav laika būt ar kādu kopā -man tik tikko pietiek laika sev.”
“Es neticu, ka tu gribi būt pilnīgi viens.”
“Bet es gribu.”
“Mēs ļoti maz paspējām pabūt kopā. Mums bija, par ko runāt, un bija, ko darīt. Tas nebija ilgi, bet tomēr kaut kas. Klau, mēs zinājām, ka tā var notikt. Tas nebija noslēpums. Es neaizgāju, Čārlij, es vienkārši gaidīju. Tagad tu laikam atkal esi puslīdz manā līmenī.”
Es pārskaities šaudījos šurpu turpu.