“Bet tas ir stulbums! Nekas labs nav gaidāms. Es neuzdrošinos domāt uz priekšu - tikai atpakaļ. Pēc dažiem mēnešiem - nedēļām, dienām, kas to, pie velna, lai zina? -es atgriezīšos Vorenā. Tur tu man līdzi nevarēsi nākt.”
“Nevarēšu,” viņa neiebilda, “un droši vien pat ciemos nebraukšu. Kolīdz tu būsi Vorenā, es visiem spēkiem centīšos tevi aizmirst. Nemēģināšu to noliegt. Bet, kamēr tu vēl esi šeit, nevienam no mums nav jābūt vienam.”
Un es nepaspēju neko bilst, kad viņa jau mani noskūpstīja. Viņa apsēdās man blakus uz dīvāna un piespieda galvu man pie krūtīm. Es gaidīju, taču baiļu nebija. Alise bija sieviete, bet varbūt Čārlijs beidzot aptvers, ka Alise nav nedz viņa māte, nedz māsa.
Ar atvieglojumu, zinādams, ka grūtākais ir beidzies, es nopūtos. Mani vairs nekas neapturēs. Nebija īstais brīdis baidīties vai izlikties, jo tā ne ar vienu citu nekad nebūs. Visi aizsprosti bija izgaisuši. Es biju ritinājis viņas doto pavedienu, atradis ceļu labirintā un iznācis pie viņas. Mīlēju viņu vairāk nekā tikai ar savu ķermeni vien.
Nemēģināšu tēlot, ka es izprotu mīlestības mistēriju, bet šoreiz tas bija kas vairāk par seksu, kas vairāk par sievietes auguma izmantošanu. Tā bija pacelšanās virs zemes - tur, kur nav ne baiļu, ne moku, kur es biju daļa no kaut kā lielāka. Es tiku izvilkts no mana prāta tumšā cietuma un saplūdu ar otru cilvēku - gluži tāpat kā todien terapijas seansā, guļot uz kušetes. Tas bija pirmais solis ārup, Visumā - tālāk par Visumu, jo tajā un ar to mēs saplūdām, no jauna radījām un iemūžinājām cilvēka garu. Te kļuvām lielāki un lauzāmies ārā, te sarāvāmies un augām iekšup, mēs bijām esmes ritms -bijām elpa, sirdspuksti, bijām diena un nakts, un mūsu augumu ritms turpinājās manā prātā kā atbalss. Tāpat bija Strosa kabinetā, tajā dīvainajā vīzijā. Tumšā pelēcība palaida vaļā manu prātu, tai cauri smadzenēs kā šķēps ietriecās gaisma (cik savādi, ka gaisma var žilbināt!), un mans ķermenis atkal izkusa lielajā Visuma jūrā, nozuda tajā gluži kā savādā kristīšanas rituālā. Mans augums drebēja dodams, viņas augums drebēja pieņemdams.
Tā mēs mīlējām, līdz nakts kļuva par klusu dienu. Un, gulēdams viņai līdzās, es sapratu, cik svarīga ir fiziskā mīlestība, cik ļoti mums abiem vajag gulēt vienam otra skavās, dodot un ņemot. Visums eksplodē, ik daļiņa attālinās no pārējām, izplēšot mūs ārā, sviežot mūs tumšā vientulībā, izraujot bērnu no klēpja, atraujot draugu no drauga, raujot mūs prom citu no cita, katru pa savu ceļu triecot līdz labirinta izejai, kur gaida nāve vientulībā.
Un šis bija pretsvars, saistīšanās un turēšanās. Kā jūrnieki ieķeras cits citā, lai vētra nenoslaucītu viņus no klāja, tā mūsu saplūdušie augumi bija cilvēciskas ķēdes posms, kas noturēja mūs un neļāva ieraut tukšumā.
Mirkli pirms ieslīgšanas miegā atcerējos, kā tas bija ar Feju, un savā nodabā pasmaidīju. Nav brīnums, ka toreiz bija viegli. Tā bija tikai fizisko vajadzību apmierināšana. Ar Alisi tā bija mistērija.
Es pieliecos un noskūpstīju viņas acis.
Alise par mani zina visu un saprot, ka mēs būsim kopā pavisam neilgu laiku. Viņa piekrita aiziet, kad es viņu sūtīšu prom. Par to domāt ir mokoši, tomēr man šķiet, ka mums ir dots vairāk, nekā lielais vairums cilvēku atrod visā mūžā.
14. oktobris
No rīta pamostos un nesaprotu, kur atrodos un ko te daru, bet tad ieraugu blakus viņu un atceros. Viņa nojauš, kad ar mani kaut kas notiek, un tādos brīžos staigā klusiņām, pagatavo brokastis, piekopj vai, neko nejautādama, iziet ārā un atstāj mani vienu.
Vakarā bijām aizgājuši uz koncertu, bet man apnika, un mēs vidū devāmies prom. Laikam vairs nespēju koncentrēties uz mūziku. Es gāju, zinādams, ka man agrāk patika Stravinskis, bet tagad man kaut kā vairs tam nepietiek pacietības.
Vienīgais, kas man nepatīk saistībā ar Alises klātbūtni, ir tas, ka man tagad gribas pretoties. Es vēlos apturēt laiku, sastindzis palikt šajā līmenī un nekad nešķirties no viņas.
17. oktobris
Kāpēc es neatceros? Jāmēģina nepadoties šim slābanumam. Alise apgalvo, ka es augām dienām gulšņāju un, pēc visa spriežot, nezinu, kas esmu un kur atrodos. Brīžiem prāts noskaidrojas, es viņu pazīstu un atceros, kas notiek. Amnēzijas lēkmes. Atkal ieslīgstu bērnībā... kā to sauc? Senilitāte? Es redzu, kā tā tuvojas.
Viss ir tik nežēlīgi loģiski: tāds ir visu smadzeņu darbības procesu paātrināšanas iznākums. Es apguvu tik daudz un tik ātri, bet tagad manas prāta spējas strauji degradējas. Varbūt to nepieļaut? Varbūt vajag turēties pretim? Kaut vai padomājot par Vorenas iemītniekiem, par tiem tukšajiem Smaidiem, trulajām sejām: visi par viņiem smejas.
Pa logu uz mani skatās mazais Čārlijs Gordons; viņš gaida. Atkal. Lūdzu, lūdzu, tikai ne to!
18. oktobris
Sāku aizmirst lietas, ko zinu pavisam neilgu laiku. Laikam jau tā arī jābūt - vispirms aizmirstas jaunākā informācija. Vai tāda bija teorija? Drošības pēc jāpaskatās vēlreiz.
Pārlasīju savu rakstu par Aldžernona-Gordona efektu, un, kaut arī zināju, ka pats esmu to rakstījis, man visu laiku bija sajūta, ka autors ir kāds cits. Es vispār gandrīz neko nesapratu.
Tikai kāpēc es esmu tik īgns? Jo vairāk tāpēc, ka Alise mani tā lolo? Viņa uztur dzīvokli tīru un kārtīgu, visas mantas noliek vietā, mazgā traukus un berž grīdas. Nevajadzēja šorīt uz viņu kliegt, jo viņa sāka raudāt, un tā es negribēju. Bet viņai nevajadzēja savākt salauztās plates, notis un grāmatas, nevajadzēja to visu kārtīgi salikt kastē. Es pārskaitos. Negribu, lai kāds tam visam skaras klāt. Vēlos, lai šī lūžņa tur mētājas kaudzē. Lai atgādina man, no kā es atvados. Iespēru pa kasti, izsvaidīju drazas pa visu istabu un pavēlēju, lai viņa atstāj, kā ir.
Tas bija dumji. Nevajadzēja tā darīt. Droši vien es saskaitos, zinādams, ka, pēc viņas domām, tādu lūžņu glabāt ir muļķīgi, taču viņa man nepateica, ka viņa tā domā. Viņa izlikās, ka tas ir gluži normāli. Viņa man izdabā. Ieraudzījis kasti, uzreiz atcerējos to zēnu Vorenā, to draņķīgo lampas paliktni, ko viņš bija uztaisījis, un mēs visi, viņam iztapdami, izlikāmies, ka viņš ir izdarījis kaut ko vienreizēju.
Tieši tā viņa izturējās pret mani, un es to nespēju paciest.
Kad viņa raudādama iegāja guļamistabā, man bija kauns un es viņai teicu, ka pats pie visa esmu vainīgs. Viņa ir pārāk laba, neesmu viņas cienīgs. Kāpēc es nespēju saņemt sevi rokās kaut tik daudz, lai turpinātu viņu mīlēt? Kaut tik vien.
19. oktobris
Parādās motorikas traucējumi. Visu laiku klūpu, man viss krīt no rokām. Sākumā domāju, ka tas nav saistīts ar mani. Man šķita, ka viņa pārvieto priekšmetus. Papīrgrozs bija man ceļā, krēsli arī, un es nodomāju, ka viņa ir tos nolikusi nepareizā vietā.
Tagad ir skaidrs, ka man ir apgrūtināta kustību koordinācija. Jākustas lēnām un uzmanīgi. Un arvien grūtāk tikt galā ar rakstāmmašīnu. Kāpēc es visā vainoju Alisi? Un kāpēc viņa neiebilst? Tas mani kaitina vēl vairāk, jo viņas sejā redzu līdzjūtību.
Mans vienīgais prieks ir televizors. No rīta līdz vakaram skatos viktorīnas, vecas filmas, seriālus, pat bērnu raidījumus un multenes. Un arī vakarā nespēju to izslēgt. Pavisam vēlu rāda vecās filmas, šausmenes, pēc tam ir nakts raidījumi un vēl vēlāki nakts raidījumi, un pat neliels sprediķis, tad televīzija atvadās, spēlē “Zvaigznes un svītras” un fonā plīvo karogs, un pēc tam beidzot manā priekšā ir kvadrāti un apļi, kas skatās uz mani pa šo lodziņu, ne uz mirkli neaizverot aci...