Kad viņi bija atgriezušies pie Lindala, gaišmatis jautāja:
— Vai jūs esat anglis?
Gluži instinktīvi Lindals saprata, ka nevajag teikt patiesību. Bija 1939. gads, un viņš jauta, ka tuvojas karš.
— Amerikānis. Mans vectēvs atstāja Vāciju un apmetās Bostonā.
— Vai viņš bija vācietis?
— Jā.
Vācieši saskatījās.
— Vai jums ir laiva? — vaicāja gaišmatis.
Lindals pamāja un norādīja ar roku uz labo bortu.
— Ļoti labi. Mēs jums dodam, — viņš paskatījās pulksteņa spīdošajā ciparnīcā, — četrdesmit minūtes. Iekraujiet laivā visu nepieciešamo un brauciet uz krastu.
— Kā — uz krastu?… — Lindals nesaprata. — Līdz kontinentam taču ir vairāk nekā sešsimt jūdžu …
— Kālab gan jums kontinents? — iesmējās virsnieks lietusmētelī. — Kuģa žurnālā teikts, ka jūsu kurss ir uz Galapagu salām. Nu tad brauciet laimīgi. Tikai kādas simts jūdzes.
— Bet… bet tā taču ir tīrā slepkavība! — Lindals vēl arvien nespēja saprast, ko no viņa grib.
— Nu! Tu vēl te runāsi, cūka! Tev jābūt laimīgam, ka fāterlandei ievajadzējies tādas nožēlojamas siles. Taisies mudīgi! Ja pēc četrdesmit minūtēm nebūsi jūrā…
Lindals sāka kraut laivā pārtiku.
— Kas tas? — jautāja virsnieks lietusmētelī, rādīdams uz alus kasti.
— Ingveralus.
— Atstāj to šeit. Tev pietiks ar muciņu ūdens. Atklātā jūrā ar alu viegli var sabojāt vēderu.
— Vai šautenes drīkst ņemt līdz? — Lindals pavaicāja.
— Kam tev tās vajadzīgas? — virsnieks pastiepa roku pēc beļģu divstobrenes.
— Lai ņern, — sacīja gaišmatis.
— Labs ir, ņem, — virsnieks atmeta ar roku.
— Kas tas? — vaicāja gaišmatis, kad Lindals izvilka no kajītes ultrahidrofonu.
— Aparāts, kas uztver jūras dzīvnieku izdotās skaņas.
— Atradis par ko domāt! — uzbrēca virsnieks lietusmētelī. — Vai baidies, ka neatradīsi ar zivīm kopēju valodu?
— Liec viņu mierā, Manfred. Lai dara, ko grib, — sacīja gaišmatis.
— Vai kuģa žurnālu un dokumentus drīkstu ņemt līdzi? — vaicāja Lindals, apsegdams aparātu ar brezentu.
— Nē. Tie mums būs vajadzīgi, — atbildēja gaišmatis. — Vai esat gatavs?
Lindals pamāja un iekāpa laivā. Tā karājās ēnas pusē. Un, kad nočīkstēja vinčas un Lindalu sašūpoja vieglie vilnīši, viņam šķita, ka viņš atrodas melnā akā. Viņš palūkojās augšup. Ekvadoras karogs kā šaura sudrabota svītra bija sastindzis melnajās debesīs. Lielās tropu zvaigznes likās tik tuvu kā vēl nekad. Lindals atstūmās un sēdās pie airiem.
— Laimīgu braucienu, draugs! — nokliedza virsnieks lietusmētelī.
Lindals klusēdams īrās prom no «Galapa- gas», taisni uz Dienvidu Krustu.
… Lindalam laimējās. Sākumā viņš novirzījās uz dienvidiem, tad nonāca Peru straumē un tā viņu nesa uz ziemeļiem. Pēc visiem aprēķiniem, devītajā dienā viņam vajadzēja ieraudzīt Bruņurupuču salu vulkānu konusus. Viņš cerēja piestāt krastā vai nu Espanjolā vai Santamarijā. Bet kā par nelaimi devītās dienas rītā uznāca bieza migla. Lindalam likās, ka viņš jau dzird krasta bangas sitamies pret 'klintīm. Tomēr neko saskatīt neizdevās. Viņš ieturēja kursu mazliet vairāk uz rietumiem, bet troksnis kreisajā pusē nekļuva vājāks un labajā pusē nepa- stiprinājās. Tad viņš vadīja laivu uz austrumiem. Migla bija tik bieza, ka pat laivas pakaļgals izskatījās izplūdis un spocīgs. Lindals nedomāja par to, ka laiva var tikt sadauzīta. Viņš baidījās 'kļūdīties. Un, kad krasta bangu dārdoņa pieklusa, viņš saprata, ka noticis pats briesmīgākais — laiva tika nesta atklātā okeānā. Par airēšanu pret straumi nebija nemaz ko domāt. Tiesa, priekšā atradās vēl viena neliela saliņa —- Erahuesa, bet izredzes miglā tai nejauši uzdurties bija ārkārtīgi mazas. Un tomēr Lindals nolēma pamēģināt. Viņš apgrieza laivu un sāka airēt pret straumi. Tagad virzīšanās uz ziemeļiem kļuva krietni gausāka, un varēja cerēt, ka pietiks laika pēc kādām pazī- inem noteikt laivas stāvokli attiecībā pret salu. Pagāja sešas septiņas stundas. Lindals briesmīgi nogura un bija gatavs paļauties dieva ziņā, pamest airus un nogulties laivas dibenā. Bet tad viņam izlikās, ka viņš dzird kormoranu raksturīgos griezīgos kliedzienus. Šiem lielajiem putniem ir īsi, neattīstīti spārni. Tāpēc nevarēja būt šaubu, ka zeme atrodas kaut kur tuvu blakus. Lindals ieklausījās. Viņam likās, ka kormorani tagad brēc skaļāk. Viņš nometa airus un apsēdās pie stūres. Uzlēca saule. Aiz blīvā, pelēkā miglas auta tā izskatījās kā gaišs, izplūdis plankums. Migla sāka pamazām gaist.
Piecēlies visā augumā, Lindals ieraudzīja lavas kalnu grēdas pelēkās kores un smailās virsotnes. Tās it kā karājās gaisā, miglas horizontālās līnijas nogrieztas. Šī līnija lēni saplaka, un migla aizplūda kā ūdens pa slūžām. Nepacietībā Lindals kodīja lūpas.- Viņam šķita, ka pelēkais miglas auts gandrīz nemaz negaist. Putnu balsis skanēja arvien apdullinošāk. Un tad viņš saprata, ka migla nepavisam nenāk zemē lēni. Gluži vienkārši — laiva tika nesta uz krastu.
No locijas Lindals zināja, ka piekļūt mazai neapdzīvotai saliņai ir ļoti grūti. Saliņu ielenc pārtraukts asu zemūdens rifu loks. Bet izvēles nebija. Turklāt Lindals cerēja, ka vieglā laiva spēs sveika un vesela pārslīdēt pāri rifiem. Šoreiz viņam laimējās. Viņš pat nepamanīja, kā tika cauri bīstamajai joslai. Ūdens kļuva manāmi siltāks. Kā pienbalta plēve tam pāri gūlās migla. Drūmās, pelēk- zilganās klintis raudzījās nelaipni un vēsi. Dziļas plaisas nežēlīgi graizīja kalnu grēdas stāvās nogāzes, 'kuras klāja melnas, grubuļainas sastingušas lavas straumes.