— Tātad … — sers Henrijs sacīja, rūpīgi nogriezdams galu dārgam cigāram, kas bija pelēks kā Velsas vītols.
Jautājoši palūkojos viņā. Viņš atbildēja ar mierīgu, pētošu skatienu. Man šķita, ka viņš mani sver uz neredzamiem svariem. Viņš laikam bija par kaut 'ko noraizējies, bet nez kādēļ nevarēja to pateikt tieši.
— Tātad, — viņš atkārtoja, — oficiālais zinātnes kurss jums ir aiz muguras. Ko jūs domājat darīt turpmāk?
Es drusku apjuku.
— Strādāt, protams … Nu, un mēs taču ar Ennu …
Viegla, tikko manāma ēna pārslīdēja viņa sejai.
— Jā, jā, protams, es atceros, — viņš steidzīgi mani pārtrauca. — Bet kā jūs domājat strādāt?
— Piedodiet? Es laikam jūs lāga nesapratu.
Sers Henrijs piecēlās un pagājās pa kabinetu, prasmīgi izgrozīdamies starp grāmatu sablīvējumiem. Sers Henrijs ir gara, pat |oti gara auguma cilvēks. Kad viņš iet garām, liekas, ka brauc divstāvu trolejbuss.
— Redziet, — viņš iesāka joti pieļāvīgi un nesteidzīgi, — varētu turpināt jūsu disertācijas tematu, to attīstīt, meklēt jaunus virzienus …
Viņš brīdi klusēja, tad,' apstājies tieši manā priekšā, stingri un auksti teica:
— Bet tas ir tukšs pasākums, ser. Jūsu darbs deva iespēju iegūt izsmeļošu informā- ciju par vīrusa B-II celmu. Tālāk pētīt tā struktūras īpatnības vai mēģināt noskaidrot, kāds ir šā vīrusa un dzīvās šūnas mijiedarbības mehānisms, nav nozīmes. Kamēr nebūs izstrādātas jaunas pētniecības metodes, ar to visu vienkārši nav vērts nodarboties. Jus pa kripatiņai vāksiet datus, kas labākajā gadījumā noderēs par' izejvielu mūsu teorētiķu abstraktajiem un tādēļ nederīgajiem secinājumiem. Jāmeklē kaut kas jauns. Ņemiet par paraugu…
Kabineta durvis plaši atvērās, un es ieraudzīju Ennu. Mana Enna! Viņu redzot, aiz- niirsu visu, par ko bija runājis sers Henrijs.
Tomēr viņa sejai pārslīdējušo vieglo nepatikas ēnu paguvu ievērot.
Sārta, enerģiska, neatlaidīga. Tāda ir mana Enna. Viņai ir gaiši mati un noteikta gaita. Viņa ir dzīvespriecīga un nemākslota. Taču saprātīguma robežās.
— Ziedi ir bezgala jauki! — viņa pasmaidīja. — Kāpēc tu tos atstāji priekšnamā? Man būtu patīkamāk tos saņemt no tavām rokām.
— Ai Enn, es vienkārši nezināju, kur tu esi…
— Biju virtuvē, vai tad tu neredzi?
Viņa rādīja uz savu mirdzoši balto priekšautiņu, kas čaukstēja kā pirmais rudens le- dutiņš. Pasmaidīju, neviļus atdarinādams sera Henrija smaidu. Enna ir tik jauka, mīļa un… neloģiska. Karsts aizgrābtības vilnis uzplūda sirdij.
— Bet Enn, lai tevi ieraudzītu, man iepriekš vajadzēja zināt, kur tu esi, un, to nezinādams, nevarēju pēc tava tērpa noteikt, kur tevi meklēt. Loks noslēdzas.
Sers Henrijs viegli pavīpsnāja akurāti apcirptajās ūsās.
— Vienalga! — pārliecināti noteica Enna un sapurināja galvu.
— Es ceru, — delikāti iejaucās sers Henrijs, — ka sarunu par… jūsu darbu mēs turpināsim pēc pusdienām.
Mēs ar Ennu izgājām no kabineta, un laiku līdz pusdienām mums aizpildīja jauki nieciņi, kurus tik prasmīgi izdomā iemīlējusies. Pabijām arī virtuvē. Tur Enna apburoši traucēja misis Tvidlu un viņas palīdzi, kas gatavojās banketam. Pēc tam klausījāmies magnetofona ierakstus, tad Enna dziedāja, drusku pa tenkojām par 'kopējiem paziņām un beidzot jau smējāmies bez jebkāda iemesla. Vārdu sakot, darījām bezgala daudz un neizdarījām neko. Es skurbu no mīlestības un ģimenes atmosfēras, tāpat kā skurbst no laba, veca vīna. Sen, jau agrā bērnībā, biju zaudējis vecākus, un sveša kamīna siltums sasildīja manu sirdi. Tagad, atceroties to dienu, saprotu, ka jau toreiz savilkās negaiss, kas nevarēja paiet garām. Bet tad es to nemanīju. Tolaik biju pavisam cits cilvēks. Vienkārši pārāk jauns un dumjš.
— Tātad tu esi patstāvīgs cilvēks, un ir lai'ks padomāt par nākotni, — beidzot sacīja Enna, kad divi vien iegājām viņas istabiņā.
Cik ļoti viņa līdzinājās savam tēvam! Pat vārdi gandrīz tie paši. Seram Henrijam gan laikam trūka tikai zināmas spriedumu pabeigtības, kas piemita viņa meitai.
— Vispirms mēs apprecēsimies, — es teicu.
Tā bija mana vienīgā ciešā pārliecība. Tā bija mana vienīgā vēlēšanās. Gribēju apprecēt šo meiteni, un, velns parāvis, vai tiešām nebiju to pelnījis?
— Protams, — sacīja Enna, — bet kur tu domā strādāt?
— Taisnību sakot, neesmu sevišķi daudz domājis par šo jautājumu. Liekas, ka mani
var atstāt universitātē, tur man atradīsies vieta, un arī sers Henrijs šo to apsolīja darīt.
Viņa brīdi klusēja. Enna nekad nerunā tūlīt. Savu domu viņa rūpīgi noslīpē, tiesa, kā jau sieviete, viņa pievērš uzmanību tikai liem aspektiem, kas viņu interesē.
— Bez šaubām, — viņa teica, — tu varēsi palikt universitātē. Tu esi spējīgs, un tev ir perspektīvas 'kļūt par izcilu zinātnieku. Tā tas ir. Bet tagad mēs būsim divi… Un varbūt… Vārdu sakot, tev būs ģimene. Vai saproti? Ģi-me-ne! Bet universitāte — tas ir ļoti ilgi. Un, galvenais, tur maz maksā. Daudzus gadus mēs tik tikko savilksim galus kopā. Uz tēva palīdzību nav ko cerēt, — viņa pasmaidīja. — Nodarbošanās ar zinātni tik neprātīgi plašos apmēros prasījusi gandrīz visus viņa līdzekļus. Vai saproti? Neatkarība, neatkarība un neatkarība — tāda ir mana devīze.
Viņa apklusa. Bet es nezināju, ko atbildēt.
— Bez tam vel, — viņa turpināja pēc mirkļa svārstīšanās, — man negribētos, ka tu būtu līdzīgs manam tēvam. Viņš ir pārāk mācīts. Viņš dzīvo itin kā citā pasaulē, bet mūsdienās, tu piekritīsi, tas ir smieklīgi. Viņam nav vajadzīga nauda, slava, un reizēm man liekas, ka arī ģimene viņam nav vajadzīga.
—• Enna!
— Domāju, ka māmiņa bija ļoti nelaimīga. Man negribētos kļūt par sievu cilvēkam, kuram nav svēts nekas cits kā tikai zinātne. Vai saproti?
— Tu esi netaisna, Enn, — es dedzīgi iebildu, — tu esi netaisna pret seru Henriju! Tavs tēvs ir liels zinātnieks un godīgs cilvēks!
— Iespējams, bet tas neko negroza.
Mēs at'kal apklusām un, atzīstos, pirmo reizi klusēt divatā ar Ennu man bija grūti.
— Kāds ir tavs priekšlikums? — es jautāju.
Viņa vērīgi palūkojās manī. Šis atklātais skatiens man 'kaut ko atgādināja, likās,- ka kāds jau tā skatījies uz mani. Tikai tas bijis sen. Citā dzīvē.
—• Tavas jūtas pret mani ļauj cerēt, ka tu piekritīsi, — viņa teica, kā vienmēr, mazliet samāksloti un tomēr pilnīgi noteikti.
— Protams, Enn, ja tikai…
— Man gribētos, ka tu strādātu kādā firmā, tur ir solīdas algas. Starp citu, dzirdēju, ka var dabūt vietas …
Viņa nogaidoši paskatījās manī.
— Velns parāvis! — iesaucos. — Man tavs priekšlikums patīk, arī pats jau esmu par to domājis, tikai…
Taisnību sakot, es neteicu patiesību. Man nemaz negribējās ar visu sirdi nodoties darbam rūpniecībā. Tur ir daudz bezjēdzīgas noņemšanās un maz zinātnes, maz jaunrades, maz brīvības.