Antons skaļi iesmējās.
— Daudz, daudz mazāk! — viņš atteica. — Tad nu gan tas labi garšotu. Saprotams, tikai pāris naža galu.
— Protams, — piebilda Punktiņa, viņu vērodama. Viņš paņēma katliņu, ielika tajā margarīnu, uzlika katliņu uz otrā gāzes degļa, tad ielēja tanī sakultās olas, ka nosprakšķēja vien.
— Neaizmirsti sāli, Anton! — viņš pats sev atgādināja, paņēma mazliet sāls un apkaisīja dzelteno viru, kas bija katliņā. Kad vira sāka cepties, Antons to apmaisīja ar karoti. Patīkami čurkstēja.
— Tad laikam tāpēc šo ēdienu sauc par olu kulteni, — noteica Punktiņa.
— Pamaisi nu tu mazliet, — zēns lūdza un iespieda viņai rokā karoti. Punktiņa stājās Antona vietā. Antons paņēma katrā rokā pa vilnas lupatai, nocēla aiz osām kartupeļu katlu un nolēja verdošo ūdeni izlietnē. Kartupeļus viņš sadalīja uz diviem šķīvjiem.
— Kad vāra kartupeļus, tie ļoti jāuzmana, citādi izjūk, — viņš skaidroja. Punktiņa viņā nemaz neklausījās. Viņa tā maisīja, ka sāka sāpēt roka. Pifka pa to laiku ar olu čaumalām spēlēja futbolu.
Antons nogrieza gāzi, sadalīja olu kulteni līdzīgi uz abiem šķīvjiem, nomazgāja rokas un noņēma lielo priekšautu.
— Vakar vakarā mēs nevarējām atnākt, — ieminējās Punktiņa. — Maniem vecākiem bija viesi, un viņi palika mājās.
— Es jau tā domāju, — zēns teica. — Acumirkli, es tūlīt būšu atpakaļ.
Viņš paņēma abus šķīvjus un izgāja no virtuves. Punktiņa palika viena. Viņa mēģināja uzlikt Pifkam uz galvas olu čaumalu.
— Ja tu to iemācīsies, — viņa čukstēja, — varēsi uzstāties cirkā. — Tomēr takšelim, kā likās, bija iebildumi pret cirku. Olas čaumalu viņš ik reizes nopurināja zemē.
— Ka ne, ne, muļķa lopiņ, — Punktiņa noteica un paskatījās apkārt. — Vai... vai, cik maza virtuvīte!
Ka Antons ir trūcīgs zēns, to jau Punktiņa bija domājusi. Bet, ka viņam ir tik maza virtuve, tas nu gan bija pārsteigums. Pa logu varēja redzēt pelēku pagalmu. — Bet kāda ir mūsu virtuve? — viņa jautāja takšelim. Pifka luncināja asti. Tad ienāca atkal Antons un jautāja:
— Vai jūs neienāktu guļamistabā, kamēr mēs ēdam? — Punktiņa pamāja ar galvu un paņēma Pifku aiz čupra.
— Viņa vēl izskatās diezgan nevesela, — sacīja zēns. — Esi tik laipna un izliecies, ka tu nekā nemanītu.
Tas bija labi, ka viņš meiteni jau iepriekš saudzīgi bija sagatavojis. Antona māte sēdēja gultā un izskatījās ļoti bāla un vārga. Viņa laipni pamāja Punktiņai un sacīja:
— Tas ir jauki, ka tu atnāci.
Punktiņa pakniksēja un teica:
— Labu apetīti, Antona kundze. Jūs izskatāties lieliski. Kā jums ar veselību?
Zēns smiedamies aizbāza mātei vēl vienu spilvenu aiz muguras un teica:
— Manu māti taču nesauc par Antonu. Tikai mani sauc par Antonu.
— Ak, šie vīrieši, šie vīrieši, — Punktiņa sacīja pavisam izmisusi un bolīja acis. — Tīrais posts ar tiem vīriešiem, vai ne, cienītā kundze?
— Es neesmu nekāda cienītā kundze, — smaidīdama paskaidroja Antona māte, — es esmu Gasta kundze.
— Gasta, — atkārtoja Punktiņa. — Pareizi, tā jau arī ir rakstīts uz durvīm. Bez tam tas ir jauks uzvārds. — Viņa bija apņēmusies visu, ko šeit redzēja, uzskatīt par skaistu, lai neaizvainotu Antonu un viņa māti.
— Kā tev, māmiņ, garšo? — Antons jautāja.
— Lieliski, manu zēn, — atbildēja slimā sieviete un cītīgi ēda. — Nu, rīt es vārīšu atkal pati. Tu jau nemaz vairs nedabū rotaļāties. Skolas darbi arī aizkavējas. Vakar viņš pat pagatavoja bifšteku vācu gaumē, — viņa stāstīja meitenei. Antons dziļi pārliecās pār šķīvi, lai neizrādītu, cik ļoti viņu iepriecinājusi uzslava.
— Es no vārīšanas neko nesaprotu, — Punktiņa atzinās. — To pie mums kārto resnā Berta, viņa sver simt astoņdesmit mārciņas. Toties es protu spēlēt tenisu.
— Viņas tēvam ir limuzīns un šoferis, — papildināja Antons.
— Ja tu vēlies, mēs tevi kādreiz paņemsim līdzi. Direktors ir lāga vīrs, — sacīja Punktiņa. — Direktors ir mans tēvs, — viņa paskaidrodama piebilda.
— Tas ir liels mersedess, īsts limuzīns, — Antons papildināja, — un viņiem ir desmit istabas.
— Jūs, Gasta kundze, arī dzīvojat jauki, — teica meitene un uzlika Pifku uz gultas malas.
— Kur jūs vispār iepazināties? — apvaicājās Gasta kundze.
Antons uzmina Punktiņai uz kājas un sacīja:
— Ak, vai zini, mēs nejauši uz ielas sākām runāties un tūlīt viens otram iepatikāmies.
Punktiņa piekrītoši pamāja, aplūkoja no sāniem takšeli un teica:
— Cienījamie, man šķiet, ka Pifkam jāiet ārā.
Gasta kundze sacīja:
— Jūs vispār varētu iet mazliet pastaigāties. Es vēl gribu kādu stundiņu nosnausties. — Antons iznesa šķīvjus virtuvē un paņēma savu cepuri. Kad viņš atkal ienāca istabā, māte ieminējās:
— Anton, tev jāapgriež mati.
— To nu gan ne! — viņš iesaucās. — Tad aiz apkakles sabirst daudz sīku matu un nejauki kutina!
— Pasniedz man naudas maku! Pie friziera tev tomēr jāiet, — viņa pavēlēja.
— Ja nu tas tev ir tik svarīgi, — viņš teica, — iešu arī. Bet nauda man ir pašam. — Kad māte uz viņu tā savādi paskatījās, viņš vēl piebilda: — Es stacijā palīdzēju aiznest dažus koferus. — Viņš noskūpstīja māti uz vaiga un piekodināja viņai labi cieši gulēt, necelties, silti apsegties un tā tālāk.
— Kā pavēlat, daktera kungs, — sacīja māte un sniedza Punktiņai roku.
— Lai jums labi sokas, — atvadoties novēlēja Punktiņa. — Bet nu aiziet, Pifka ilgāk vairs nevar gaidīt. — Takšelis sēdēja pie durvīm un, acis nenovērsis, raudzījās uz rokturi, it kā gribētu to hipnotizēt. Visiem trim bija jāsmejas, un tad bērni priecīgi aizskrēja projām.
Es nezinu, ko jūs par to domājat. Vai jums šķiet pareizi, ka zēns vāra? Ka viņš sev aizsien mātes priekšautu, mizo kartupeļus, liek tos katlā, piemet sāli un ko gan visu vēl ne?
Pauls, ar kuru es par šo lietu runāju, sacīja: «Es nevārītu. Tas man nenāk ne prātā.»
«Hm,» es teicu, «ja nu tava māte slima gulētu gultā un ārsts noteiktu, ka viņai jāēd labi un noteiktā laikā, citādi viņa vēl varētu nomirt. ..»
«Nu labi,» Pauls steidzīgi atbildēja, «tad es, protams, arī vārītu — tieši tāpat, kā jūsu Antons. Manis dēļ, tomēr man būtu kauns. Vārīšana nav zēnu darbs.»
«Ja tu rotaļātos ar leļļu virtuvi, tad tev būtu iemesls kaunēties,» es atteicu. «Bet, ja tu rūpēsies, lai tava slimā māte dabū paēst, tad tu vari pat lepoties. Pat vairāk nekā ar to, ka vari lēkt četrus metrus tālu.»
«Četrus metrus divdesmit,» Pauls piemetināja.
«Redzi nu,» es iesaucos, «ar to tu lepojies!»
«Es pārdomāju,» pēc brītiņa sacīja Pauls, «es laikam tomēr nekaunētos, ja kāds mani pieķertu vārām. Bet patīkamāk būtu, ja nevienam tāda izdevība nerastos. Man šķiet, es aizbultētu virtuves durvis. Bez tam mana māte nemaz nav slima. Un, ja viņa saslimtu, mēs pieņemtu kopēju. Tad jau tā varētu vārīt!»
Vai redzat, kāds cietpauris?
Trešā nodaļa
Sunim dzen bārdu