- Esi nolādēts!
Kāda sieviete bija attipinājusi nostāk no pārējiem vergiem, cik to pieļāva virve, vienu tās vaigu sedza asinīs izmirkušie mati.
- Ķēniņš bastards no bastardu zemes, lai Jūras māte aprij...
Kāds kareivis piespieda sievieti pie zemes.
- Nogrieziet viņai mēli! - izmeta kāds cits un parāva gulošo aiz matiem, kamēr trešais izvilka dunci.
- Nē! - iekliedzās Jārvi. Vīri sarauktām pierēm palūkojās uz viņu. Ja tika apstrīdēts viņu valdnieka gods, tika apstrīdēts arī viņu pašu gods, un šādā gadījumā nebija vietas žēlastībai. — Ar mēli par viņu varēs prasīt lielāku cenu. - Jārvi aizgriezās, bruņas smagi novilka plecus, bet viņš saņēmās un virzījās uz torņa pusi.
- Jūs esat savas mātes dēls, mans ķēniņ, - Hūriks piezīmēja.
- Kas gan vēl es varētu būt?
Viņa tēva un brāļa acis vienmēr iegailējās, gremdējoties stāstos par agrāko laiku karagājieniem, dižiem varoņdarbiem un gūtām balvām, tikmēr Jārvi slēpās ēnā zem galda, cerot pats reiz piedalīties vīru lietās. Un te beidzot tas bija piepildījies, un iekarotais zemes pleķis nebūt nešķita apskaužams.
Kauja bija galā, ja to vispār varēja tā nosaukt, bet Jārvi joprojām šķita, ka viņš nonācis murgā: puisis svīda zem bruņām un, iekodis mēlē, salēcās no negaidīta trokšņa. Viņu biedēja saucieni un smiekli, virs krāsmatām virmojošie dūmi un smakas, kas krājās rīklē. Vārnas ķērkdamas meta lokus virs galvas un sveica uzvarētājus. Šī bija lielākoties viņu uzvara. Todien aiz prieka dejā metās Kara māte un Vārnu māte, kas sapulcina mirušos un savelk pirkstus dūrē. Tikmēr Miera tēvs kaut kur noslēpās un apraudāja notikušo. Šeit, pie nenospraustās robežas starp Vensterzemi un Getlandi, Miera tēvs bieži raudāja.
Tornis uz zemesraga melns slējās virs iekarotājiem, un tālu lejā atbalsojās viļņi, kas no abām pusēm šķēlās pret tā pamatiem.
- Stāt! — smagi elsodams, Jārvi iesaucās; viņam reiba galva un seja mirka sviedros. - Atsvabiniet mani no bruņām!
- Mans ķēniņ, — sacēlās Keimdāls, — man jāiebilst!
- Iebilsti, ja vēlies, bet pēc tam dari, kā es lieku.
- Mans pienākums ir gādāt par jūsu drošību...
- Tad iztēlojies, kādā negodā kritīsi, ja es miršu pusceļā līdz tornim tāpēc, ka būšu pārlieku nosvīdis! Attaisi sprādzes!
- Mans ķēniņ! - Vīri atsprādzēja bruņukreklu, un Hūriks to pārmeta pār savu vareno plecu.
- Ko apstājies? - Jārvi uzšņāca Keimdālam, cenšoties ar nekam nederīgo roku atsvabināties no tēva neveiklā apmetņa, kas dēlam bija pārlieku liels un smags, turklāt sprādzes eņģe ieķērusies stīva kā...
Jārvi sastinga, ieraudzījis to, kas viņus sagaidīja aiz atvērtajiem vārtiem.
- Lūk, arī raža, - Hūriks noteica.
Šaurais laukumiņš torņa priekšā bija nosēts līķiem. To bija tik daudz, ka Jārvi nācās meklēt brīvāku pleķīti, kur nolikt kāju. Tur bija arī sievietes un bērni. Virs līķiem spindzēja mušas, un zēns sajuta nelabumu kāpjam augšup, tomēr viņam izdevās to pievārēt.
Galu galā viņš bija ķēniņš, un ķēniņi priecājas par ienaidnieku līkiem.
»
Kāds no tēvoča kareivjiem pie torņa ieejas tīrīja savu kara cirvi tik mierīgi, it kā būtu piesēdis uz mirkli mācību laukumā.
- Kur ir Odems? - Jārvi klusi vaicāja.
Vīrs pasmaidīja, piemiedzis aci, un norādīja uz torni.
- Tur augšā, mans ķēniņ.
Jārvi metās kareivim garām, puiša elpa atbalsojās kāpņu telpā un pēdas skrienot švīkstēja gar pakāpieniem, viņš norija nelāgo kamolu kaklā.
Kaujas laukā, viņa tēvs mēdza teikt, nav nekādu likumu.
Sīcošajā tumsā Jārvi rāpās aizvien augstāk un augstāk, Hūriks un Keimdāls viņam sekoja. Puisis apstājās pie šauras loga ailas, lai sajustu vēja pieskārienu svilstošajai sejai, ievēroja viļņus sašķīstam pret klinti tur, tālu lejā, un atgaiņāja bailes.
Turies kā ķēniņš, viņa māte bija teikusi. Runā kā kēninš. Cinies kā kēninš.
> > > >
Torņa galā pletās uz baļķiem balstīts laukumiņš, tāds kā koka parapets, kas sniedzās ne augstāk par Jārvi augšstilbu. Tas nebija necik augsts, tomēr Jārvi atgriezās nelabums. Visapkārt pletās Zemes tēva un Jūras mātes valstība, tiesa, samērā neliela, un nedaudz tālāk līdz horizontam aizvijās Vensterzemes meži.
Jārvi tēvocis Odems mierīgi stāvēja un vēroja, kā Āmvenda deg un dūmu stabi ceļas tēraudpelēkajās debesīs, sīkie karavīri nododas posta darbiem un mazie kuģīši, sastājušies ierindā uz jūras un oļu robežas, gatavi uzņemt asiņaino ražu. Ducis visrūdītāko vīru grūda uz ceļiem kādu gūstekni smalkā dzeltenā tērpā, vīrietis bija sasiets, viņa mute - aizbāzta, seja bija pietūkusi un savainojumiem klāta, bet garie mati mirka asinīs.
- Labi padarīts darbiņš, - Odems iesaucās un pār plecu uzsmaidīja krustdēlam. — Esam ieguvuši divsimt gūstekņu, lopus, šo to salaupījuši un nodedzinājuši vienu no Gromgilgorma pilsētām.
- Un kā ar pašu Gormu? - Jārvi vaicāja, cenšoties atgūt elpu pēc stāvā kāpiena un vismaz runāt kā ķēniņš, ja reiz stāja un cīņas prasme nebija viņa stiprā puse.
Odems saviebās. - Zobenlauzis būs cēlies kājās, vai ne, Hūrik?
- Skaidrs kā diena. - Hūriks atkāpās no trepēm un nostājās visā augumā. - To veco lāci kauja pievelk tāpat kā mušas.
- Mums jāsapulcē vīri un stundas laikā jābūt atpakaļ krastmalā, - Odems paziņoja.
- Mēs jau ejam prom? Tik agri? - vaicāja Keimdāls.
Jārvi manīja: viņu pārņem niknums. Noguris un slims
viņš dusmojās pats par savu vājumu un apkārtējās pasaules nežēlību. — Vai tāda būs mūsu atriebe, Odem? - Jārvi ar veselo roku pamāja uz degošās pilsētas pusi. - Pret sievietēm, bērniem un veciem zemniekiem?
Tēvoča balss skanēja maigi, kā vienmēr. Maigi kā pavasara lietutiņš. - Atriebe jāveic soli pa solim. Bet tev par to vairs nav jāuztraucas.
- Vai tad es neesmu zvērējis? - Jārvi norūca. Divas beidzamās dienas viņš nodrebēja ik reizi, kad kāds to uzrunāja mans ķēniņ. Tagad viņš manīja, ka satraucas vēl vairāk, ja kāds to nedara.
- Tu zvērēji. Es to dzirdēju un uzskatu, ka tev šis zvērests ir pārāk smags, lai to pildītu. - Odems norādīja uz zemē nogrūsto gūstekni, kurš smagi rīstījās. - Bet mēs tevi paglābsim no šīs nastas.
- Kas viņš ir?
>
- Amvendas vadonis. Tas, kurš tevi nogalināja.
Jārvi nesaprata. - Ko?
- Es centos viņu apturēt, bet tas gļēvulis bija paslēpis nazi. — Odems pacēla roku, kurā atradās duncis. Garš tutenis ar spilgti melnu spalu. Par spīti karstumam un nesenajam kāpienam, viņš pēkšņi sasala kā ledū no zābaku zolēm līdz pat matu galiem.
- Vairāk par visu es nožēlošu, ka pārāk vēlu metos uz priekšu, lai glābtu savu tik ļoti mīlēto krustdēlu. -Un nevērīgi, kā cepeti griežot, viņš trieca dunci vīrietim kaklā virs pleca un iespēra pa seju. Asinis noklāja laukumu.
- Ko tas nozīmē? — Jārvi vārdi skanēja kā smags trieciens; pēkšņi viņš atskārta, cik daudz tēvoča kareivju atradās viņam visapkārt, visi bruņoti un bruņās tērpušies.
Odems mierīgi, pavisam mierīgi tuvojās Jārvi, kurš trīcošiem ceļgaliem kāpās atpakaļ aizvien tuvāk zemajam parapetam un dziļajam kritienam aiz tā.
- Atceros nakti, kad tu piedzimi. - Tēvoča balss nu jau bija salta un līdzena kā ledus, kas ziemā klāj ezeru.
- Tavs tēvs vainoja dievus par to, ko ieraudzīja tev rokas vietā. Tomēr tu man vienmēr esi licis smaidīt. No tevis iznāktu labs āksts. — Odems sarauca pieri un nopūtās.