Par Isriunas jūtām netika bilsts ne vārda, Jārvi to pamanīja. Tāpat kā par viņa jūtām. - Bet...
Mātes piere draudīgi satumsa. Leitlina piemiedza acis. Jārvi bija redzējis varoņus notrīsam, šī skatiena dzeltus, bet viņš nekādā gadījumā nebija varonis. - Es biju saderināta ar tavu tēvoci Ūtilu, par kura varoņdarbiem kareivji joprojām runā. Ar tavu tēvoci Utilu, kuram bija jākļūst par ķēniņu. Leitlinas balss aizlūza, it kā šie vārdi radītu sāpes. - Kad Jūras māte viņu paņēma un izspļāva krastā tukšo kuģi, es apprecējos ar tavu tēvu. Es noliku malā savas jūtas un pildīju pienākumu. Tāpat jārīkojas arī tev.
Jārvi skatiens atgriezās pie brāļa vīrišķīgā auguma; zēns brīnījās, kā māte spēj tik mierīgi kalt plānus, kad izstieptas rokas attālumā zemē guļ viņas mirušais vīrs un dēls. - Vai tu par viņiem nesēro?
Pēkšņa jūtu lēkme sagrāba mātes seju, un sabruka visa rūpīgi sakārtotā daile: zobi atņirdzās, acis ieurbās debesīs, dzīslas izvagoja kaklu. īsu, briesmīgu mirkli Jārvi nezināja, vai māte cirtīs viņam pliķi vai arī sāpju pilnās elsās sabruks zemē, un kas būtu biedējošāk. Tad Leitlina ievilka saraustītu elpu, nolika vietā atrisušo zeltīto matu cirtu un bija atguvusi savaldību.
- Vismaz vienam no mums jābūt kā vīram. — Tad viņa karaliski pagriezās un steidzīgiem soļiem izgāja no istabas.
Jārvi pirksti sažņaudzās dūrēs. Pareizāk būtu teikt -sažņaudzās viena dūre. Otrai rokai dūrē savilkās īkšķis ar pirksta stumbeni.
- Paldies par iedrošinājumu, māt.
Viņš vienmēr dusmojās, līdz bija jau par vēlu kaut ko vērst par labu.
Jārvi dzirdēja, kā tēvocis pienāca viņam klāt, un ierunājās tik maigi, kā vēršoties pie tramīga kumeļa. - Tu zini, ka māte tevi mīl.
- Vai es to zinu?
- Viņai jābūt stiprai. Tevis dēļ. Mūsu zemes dēļ. Tava tēva dēl.
>
Jārvi pavērās vispirms tēva, tad tēvoča sejā. Tik līdzīgi un tomēr tik atšķirīgi. - Paldies dieviem, tu esi šeit, -viņš teica, un vārdi asi skrāpējās kaklā. Vismaz viens cilvēks šajā ģimenē jūt viņam līdzi.
- Man ļoti žēl, Jārvi. Nudien ļoti žēl. - Odems uzlika plaukstu uz Jārvi pleca, asara nozibēja viņa acīs. — Bet Leitlinai taisnība. Mums jārīkojas tā, kā būs labāk Get-landei. Mums jānoliek savas jūtas malā.
Pār Jārvi lūpām izlauzās vaids. - Es zinu.
Viņa jūtas tika atliktas malā, kopš vien zēns sevi atcerējās.
IESPĒJA UZVARĒT
- Keimdāl, tu būsi ķēniņa cīņu partneris.
Jārvi nācās apspiest muļķīgu smieklu, dzirdot, kā cīņu maģistrs šos vārdus attiecina uz viņu. Visticamāk, arī četri jaunie, rētu klātie kareivji, kas stāvēja iepretim, apslēpa smieklus. Iespējams, viņi smietos pavisam atklāti, ja nāktos ieraudzīt savu ķēniņu kaujas laukā, un pavisam skaidrs, ka Jārvi tobrīd smiekli nemaz nenāktu prātā.
Tagad tie, protams, bija viņa pavalstnieki. Viņa kalpi. Viņa vīri, kas visi kā viens bija zvērējuši viņa dēļ doties nāvē. Un tomēr tobrīd viņi atgādināja nicīgu ienaidnieku ierindu vēl vairāk nekā tad, kad viņš stājās tiem pretī, vēl zēns būdams.
Viņš joprojām jutās kā puika. Vairāk nekā jebkad.
- Tas būs man liels gods. - Keimdāls nešķita īpaši pagodināts, kad, atrāvies no biedriem, izgāja mācību laukumā, bruņukreklā kustēdamies viegli kā jaunava lina kreklā. Pacēlis vairogu un koka mācību zobenu, viņš sāka draudīgi šķelt gaisu. Nebūdams pat gadu vecāks par Jārvi, no skata Keimdāls šķita vismaz par pieciem gadiem nobriedušāks: pusi galvas tiesas garāks, krūtīs un plecos krietni masīvāks un lepni izslietu spēcīgu, rudiem rugājiem klātu zodu.
- Vai esat gatavs, mans ķēniņ? — Odems nočukstēja Jārvi pie auss.
- Protams, ne! - Jārvi nošņāca, bet viņam nebija kur sprukt. Getlandes ķēniņam jābūt mīlošam Kara mātes dēlam, lai cik ļoti viņš būtu nepiemērots šim godam. Viņam jāpierāda gados vecākiem kareivjiem, kas bija nostājušies ierindā visapkārt laukumam, ka viņš spēj ko vairāk nekā tikai būt par vienroci, kas maisās citiem pa kājām. Viņam jāatrod veids, kā uzvarēt. - Izeja ir vienmēr, - māte mēdza teikt.
Tomēr, par spīti tādām neapšaubāmi lieliskām dotībām kā ass prāts, spēja just līdzi un laba dziedamā balss, Jārvi nespēja to rast.
vŠodien mācību laukums bija iezīmēts liedagā - astoņus soļus plats smilšu klajums, kuram katrā stūrī iedurts pa šķēpam. Ik reizi vīri atrada laukumam citu vietu -klinti, mežu, purvu, Torlbijas šaurās ieliņas, pat upi —, jo getlandietim jābūt vienlīdz gatavam cīnīties visur, lai kur viņš nonāktu. Vai Jārvi gadījumā - vienlīdz negatavam.
Iomēr visbiežāk kaujas par Sašķelto jūru risinājās ūdens izrobotajos krastos, tāpēc vairumā gadījumu mācību kaujas notika pludmalē, un savulaik Jārvi bija spiests saēsties gana daudz smilšu, lai ieņemtu pretinieka galeru. Pieredzējušākie karotāji mēdza trenēties kaujas mākslā, līdz ceļiem mirkstot sāļajā jūrā līdz pat brīdim, kad Saules māte aizslīdēja aiz pakalniem. Taču todien bēgums bija atkāpies, atstājot aiz sevis spoguļdzidras peļķu strēmeles, un vienīgo miklumu atnesa sāļā vēja stiprās brāzmas un paša Jārvi sviedri, kas pilēja no bruņu smaguma, kuru svaru viņš līdz šim nebija izjutis.
Augstie dievi, cik ļoti viņš ienīda bruņas! Kā viņš ienīda Hūnanu - kauju meistaru, kurš tik ilgus gadus iejutās viņa galvenā mocītāja ādā. Kā viņš neieredzēja zobenus un vairogus, cik ļoti nicināja mācību laukumu un cik lielu riebumu izjuta pret kareivjiem, kuriem tas bija kļuvis par mājvietu. Bet vairāk par visu viņš ienīda parodiju par savu roku, kas apliecināja, ka viņš nekad nespēs kļūt par vienu no viņiem.
- Sargiet pēdas, mans ķēniņ, - Odems nočukstēja.
- Ar kājām man nebūs problēmu, - Jārvi atcirta.
- Vismaz tās man ir divas.
Trīs gadus viņš gandrīz nebija pieskāries zobenam, jo vai katru nomoda stundu aizvadīja Mātes Gundrin-gas apartamentos, apgūstot augu pielietojumu un tālu zemju mēles. Viņš mācījās mazo dievu vārdus un īpaši lielas pūles pielika, apgūstot rakstības mākslu. Iemācījies izārstēt šo puišu gūtās brūces, viņš ar rūgtumu atskārta, ka šie vīri savukārt veltījuši visas pūles, lai iemācītos gūt savainojumus.
Odems iedrošinoši uzsita Jārvi pa plecu un gandrīz nogāza to no kājām. - Turi vairogu gaisā. Gaidi iespēju.
Jārvi nosprauslājās. Ja viņš gaidīs savu iespēju, nāksies palikt liedagā, līdz paisums visus noslīcinās. Vairogs ar neskaitāmām auklām bija cieši piesiets pie kalsnā augšdelma, un spalā Jārvi bija iekampies ar īkšķi un vienīgā pirksta stumbeni. No centieniem iešūpot nolādēto ieroci roka jau sāpēja līdz pat plecam.
- Mūsu ķēniņš kādu laiku nav bijis cīņas laukā, -maģistrs Hūnans iesaucās un saviebās, it kā vārdi, kas plūda pār lūpām, būtu rūgti. - Šodien esiet iecietīgi.
- Centīšos viņam pārlieku nenodarīt pāri! - nokliedza Jārvi.
Ieskanējās tādi kā smiekli, bet viņš tajos saklausīja nievājošu pieskaņu. Joks nevar aizstāt stingrus muskuļus un tēraudeietu roku. Jārvi ieskatījās Keimdāla acīs un, ieraudzījis rajās drošu pārliecību, mēģināja sev atgādināt, ka stipru vīru ir daudz, bet gudru - pavisam maz. Taču šī doma pat paša galvā atbalsojās kā tukšumā.
Meistars Hūnans nepasmaidīja. Neviens joks nebija gana smieklīgs, neviens mazulis — gana jauks vai sieviete - pietiekami skaista, lai šīs dzelzī kaltās lūpas izliektu smaidā. Hūnans vērās zēnā tikpat ilgi un cieši kā parasti — mēmā nicinājumā, vienalga, vai Jārvi būtu princis vai ķēniņš. - Uz priekšu! - viņš norēcās.