- Asnu tēvs, dod viņiem veselīgus pēcnācējus...
Jārvi zināja, ko domā ikviens viesis. Nevis kroplus pēcnācējus. Nevis vienročus. Viņš zaglīgi palūkojās sānis uz mazo, gaisīgo, gaišmataino meiteni, kurai bija jākļūst par viņa brāļa sievu. Tā šķita nobijusies un viegla nelabuma mākta. Bet kura gan tā nejustos, piespiesta precēties ar pusviru?
Viņš bija tikai otrs labākais. Šī svētku diena visiem nozīmēja sēras. Traģisks kompromiss.
- Atslēgu māte, paturi drošībā viņu saimniecību...
Tikai lūgšanu audējs Brinjolfs jutās labi. Vienu garlaicīgu svētību viņš jau bija savērpis, Isriunai saderinoties ar Jārvi brāli, un tagad - sev, ne meitenei par prieku -viņam bija iespēja radīt otru. Brinjolfa balss iedūcās, aicinot Augstos dievus un mazos dieves gādāt par auglību jaunā pāra laukos un padevīgus vergus, un nevienu neizbrīnītu vēl kāds lūgums. Jārvi uzmeta kūkumu, pleci saguma zem smagajām zvērādām, ko viņa tēvs bija valkājis, un bailēs no Brinjolfa diženās svētības un pašas kāzu ceremonijas.
- Ak, Ūdeņu māte, apveltī šo pāri, viņu vecākus un pavalstniekus un visu Getlandi ar labklājību!
Lūgšanu audējs atkāpās, pedantiski ievērojot ceremoniju gluži kā jauns saimnieks, un viņa zods nozuda tauku krokā.
- Teikšu īsi, - sacīja Māte Gundringa un uzmeta Jārvi īsu, zīmīgu skatienu. Viņš apspieda smieklu, tad ieskatījās sievietei acīs, kas vērās ledaini kā jūra ziemā, un smiekli vairs nenāca.
- Karaliste balstās uz diviem pīlāriem, - ierunājās vecā maģistre. - Mums jau ir stiprs ķēniņš. - Neviens nesmējās. Apbrīnojama paškontrole. - Pavisam drīz, ar dievpalīgu mums būs arī stipra ķēniņiene. - Jārvi pamanīja Isriunas bālo ādu pie kakla notrīsam, kad tā norija smagu kamolu.
Māte Gundringa paaicināja Jārvi māti un tēvoci Odemu - viņš vienīgais bija priecīgs būt klāt un dot savu svētību, uzliekot jaunā pāra plaukstas auduma vijumam. Tad maģistre ar piepūli pacēla scepteri, cilindru un fas-ciju, kas bija darināti no tā paša elfu metāla kā Melnais tronis, un iesaucās: - Viņi ir apsolīti viens otram!
Tas nu bija darīts. Isriunas viedoklis par notiekošo nevienu neinteresēja gluži tāpat kā Jārvi domas. Šķita, ka ķēniņu uzskati izraisa niecīgu interesi un šī valdnieka domas - nekādu. Nedaudz vairāk par simtu sapulcējušos klātesošo atturīgi aplaudēja. Vīrieši - dažu Getlan-des dižāko dzimtu galvas - ar zobenu spaliem un zelta apmetņa sprādzēm bruņojušies, atzinībā sita ar smagām dūrēm sev pa platajām krūtīm. Otrā telpas galā sievietes - ar eļļā svaigi ieziestiem spīdīgiem matiem un dārgakmeņiem rotātām ķēdēm, kurās karājās saimniecības atslēgas, - pieklājīgi plaukšķināja ar pirkstu galiem pa iesmaržinātajām plaukstām.
Māte Gundringa atlocīja svēto vīstokli, un Jārvi atbrīvoja veselo roku, kas izrādījās lipīga, piesārtusi un notirpusi. Tēvocis satvēra puisi aiz pleciem un iečukstēja ausī: - Malacis! - lai gan Jārvi neko nebija darījis, vien stāvējis un noskaitījis dažus solījumus, kurus tik tikko pats izprata.
Viesi sāka plūst laukā no zāles, un Brinjolfs ar blīkšķi aizcirta durvis, atstādams Jārvi un lsriunu vienus dievu, Melnā troņa un neskaidrās nākotnes nastas priekšā, ko ieskāva neveikla klusuma okeāns.
Isriuna viegli saberzēja plaukstu, kurā nupat bija turējusi Jārvi roku, un, acis nolaidusi, vērās lejup. Arī viņš palūkojās uz grīdu, un ne jau tāpēc, ka tur būtu kas ļoti interesants, ko redzēt. Jārvi nokremšļojās. Sakārtoja zobena jostu. Tā joprojām īsti nederēja. Jārvi šķita, ka tā būs mūžam. - Atvaino, - viņš galu galā sacīja.
Isriuna pacēla skatienu, un acis iegailējās smacējošajā tumsā. - Par ko tu atvainojies? - un kā atcerējusies nepārliecināti piebilda: — Mans ķēniņ.
Jārvi gandrīz atbildēja: Par to, ka tev par vīru ticis pus-vīrs, bet palika pie: — Ka tu esi aizgājusi pa mūsu ģimenes rokām gluži kā dzērienu kauss pie svētku galda.
— Pie svētku galda ikviens ir priecīgs tikt pie kausa. -Meitenes lūpās iezagās sājš smaidiņš. — Jāatvainojas būtu man. Tikai iedomājies: es — un ķēniņiene! — Viņa nosprauslojās, it kā muļķīgāks joks nebūtu dzirdēts.
- Iedomājies: es - un ķēniņš!
- Tu jau esi ķēniņš.
Jārvi samulsa. Viņš bija tik ļoti pārņemts ar saviem trūkumiem, ka pat nepieļāva domu, ka meitene pārdzīvo par savējiem. Šāda atklāsme, kā jau citu nelaime, radīja nedaudz labāku sajūtu.
- Tu pārvaldi sava tēva saimniecību. - Jārvi pavērās lejup uz zelta atslēgu, kas karājās Isriunai uz krūtīm.
- Tas nav nieka pienākums.
- Bet ķēniņiene pārvalda visu valsti! Visi saka, tavai mātei tas lieti padodas. Leitlina, Zelta ķēniņiene! -Isriuna izrunāja šo vārdu kā maģisku burvestību. - Tā runā, ka tūkstošiem tūkstoši esot parādā viņai labvēlību, ka ir gods būt viņas parādniekam. Tā runā, ka tirgotāji viņas vārdu vērtē augstāk nekā zeltu, jo zelta vērtība var kristies, bet viņas vārda vērtē nekad. Mēdz teikt, ka daži tirgotāji no tālajiem ziemeļiem esot pārstājuši pielūgt dievus un tā vietā sākuši pielūgt viņu, - Isriuna bēra vārdus aizvien ātrāk un ātrāk, tad sāka grauzt nagus un cieši sakļāva tievās rokas. Plati ieplestām acīm meitene piebilda: — Klīst baumas, ka viņa pat dējot sudraba olas.
Jārvi nespēja novaldīt smieklus. - Tas nu gan nebūs tiesa, par to esmu pavisam pārliecināts.
- Bet viņa taču pārvalda apcirkņus, liek rakt jaunus kanālus un apart aizvien vairāk atmatu, lai nekad vairs nebūtu jācieš bads un lai ļaudīm nebūtu jāvelk lozes, lai noskaidrotu, kuram jāmeklē jauna mājvieta otrpus jūrai. - Runājot Isriunas pleci tiecās aizvien augstāk, līdz pacēlās virs ausīm. — Un ļaudis plūst uz Torlbiju no malu malām, lai tirgotos, un pilsēta ir trīsreiz pieņēmusies apmērā un izpletusies ārpus mūriem, un tava māte likusi uzcelt jaunus mūrus, un pilsēta atkal izpletusies ārpus tiem...
- Tas tiesa, tikai...
- Esmu dzirdējusi, ka viņa radījusi ietekmīgu plānu, kā kalt visas monētas vienā svarā un tās laist apgrozībā visās zemēs ap Sašķeltās jūras krastiem, lai ikviens darījums tiktu apstiprināts ar viņas ģīmetni un darītu viņu vēl bagātāku pat par Augsto Skekenmuižas karali! Kā gan... Kā gan es varētu līdzināties viņai... - Isriunas pleci saguma, viņa aizskāra atslēgu, kas karājās ķēdē, un tā sāka zvāroties. - Kā gan tāda kā es...
- Izeja ir vienmēr. - Jārvi satvēra Isriunas plaukstu, iekams tā atkal būtu noslēpusi pirkstu galus starp zobiem. — Mana māte tev palīdzēs. Viņa taču ir tava krustmāte, vai ne?
- Viņa palīdzēs man? - Meitene nevis atrāva roku, bet gan pievilka Jārvi sev tuvāk. — Tavs tēvs varbūt bija dižs karotājs, bet, godīgi sakot, es no viņa baidījos mazāk.
Jārvi pasmaidīja, bet nenoliedza teikto. - Tev paveicies. Mans tēvocis vienmēr ir mierīgs kā ūdens klājs.
Isriuna bažīgi pavērās uz durvīm. - Tu nepazīsti manu tēvu tik labi kā es.
- Tādā gadījumā... es tev palīdzēšu. — Viņš jau visu rītu bija noturējis meitenes plaukstu savā sasvīdušajā saujā, kur tā šķita kā beigta zivs. Tagad Isriunas roka bija gluži citāda - spēcīga, vēsa un ļoti dzīva. — Vai tad tāda nav laulību jēga?
- Ne tikai tāda. - Pēkšņi Isriuna šķita Jārvi tik tuva, vaska sveces liesmiņa atspoguļojās viņas acu kaktiņos, un baltie zobi vizēja starp pavērtajām lūpām.
Viņai piemita īpaša smarža - ne salda, ne rūgtena, viņš nespēja to raksturot. Pavisam gaistoša, tomēr puiša sirdij lika salēkties.