>
Odems iekaucās, bezgaumīgais priekšmets izslīdēja no spēku zaudējušās kreisās rokas, un asinis jau lija no nedzīvajiem pirkstu galiem. Plaši pavērtām acīm viņš paraudzījās augšup uz Ūtilu. - Es biju labākais no mums trijiem! Man bija jākļūst par ķēniņu! Ūtrikam nebija nekā, vien nežēlība, bet tev - plika uzpūtība!
- Tas tiesa. - Ūtils sarauca pieri un sāka rūpīgi slaucīt piedurknē abas zobena asmens puses. - Cik dievi mani par to skarbi sodīja! Kādu mācību esmu no viņiem guvis, Odem. Un tagad viņi mani atsūtījuši dot mācību tev. Par ķēniņu nekļūst labākais, bet gan pirmdzimtais. -Viņš pamāja uz Jārvi. - Un mūsu brāļadēlam vienā ziņā taisnība. Uzurpatoram ilgi neļaus sēdēt Melnajā tronī. -Utils atņirdza zobus un nošņāca: - Tas pieder man.
Viņš lēca uz priekšu, kur jau gaidīja niknumā zvērojošais Odems. Zobeni satikās reizi, tad vēl, tie kustējās ātrāk, nekā Jārvi spēja izsekot. Trešo sitienu Ūtils novirzīja zemāk un iešķēla brāļa kāju, bet pats izvairījās no rēcošā atbildes trieciena. Odems saviebās, kāja vairs neturēja, un viņš saglabāja līdzsvaru, tikai atbalstījies pret zobenu kā kruki.
>
- Beidzamās durvis tevi jau gaida, - Ūtils teica.
Odems atguva līdzsvaru, krūtis smagi cilājās, un Jārvi
pamanīja, ka sudrabotās bruņas uz kājas kļūst sarkanas, asinis strauji plūst no zābaka un lavās prom starp grīdas akmens plāksnēm.
- Es zinu. — Odems izslēja zodu, un Jārvi ieraudzīja asaru izspraucamies no acs kaktiņa un notekam pār vaigu. - Tās bija pavērtas man aiz muguras jau visus šos gadus. - Izdvesis ko līdzīgu šņācienam vai elsām, viņš aizmeta zobenu, kas grabēdams nozuda tumsā. - Kopš tās vētrainās dienas.
Asinis sāka dunēt Jārvi deniņos, kad Ūtils augstu pacēla zobenu, un gaismas stars viņu apžilbināja ar ledainu mirdzumu.
- Tikai pasaki man vienu... - Odems elsa, nenolaižot acis no nāves, kas karājās viņam virs galvas.
Kādu mirkli Ūtils vilcinājās. Zobens novirzījās un noslīga lejā. Tad viņš ierunājās, izbrīnā saraucis uzaci:
- Runā, brāl!
Jārvi manīja Odema drebošo roku vieglītēm virzāmies aiz muguras un satveram pie jostas piekārtā dunča spalu. Nazis bija garš ar melnā ahāta gardu. Tas pats, ko viņš rādīja Jārvi uz Āmvendas torņa jumta.
Mums jārīkojas tā, kā būs labāk Getlandei.
Vienā lēcienā Jārvi bija lejā pa pakāpieniem.
Mācību laukumā viņš neizcēlās ar asāko reakciju, bet labi zināja, kā nodurt cilvēku. Viņš saķēra Odemu aiz rokas un caur brunukreklu ietrieca Šadikširamas līkā
>
zobena asmeni tēvoča miesā, neizdvesis ne skaņas.
- Lai kāds būtu tavs jautājums, manu atbildi nes tērauds! - Viņš atkāpās un izvilka zobenu.
Odems iegārdzās, asinis rijot. Pēc viena nestabila soļa viņš sabruka uz ceļiem, tad lēni pagrieza galvu un uz mirkli neticīgām acīm pār plecu paskatījās uz Jārvi. Tad novēlās uz sāniem. Tā viņš gulēja uz svētajiem akmeņiem postamenta pakājē dievu acu priekšā un cilvēku loka ieskauts, bet Jārvi un Ūtils stāvēja pie viņa līķa un vērās viens otrā.
- Šķiet, arī starp mums ir kāds nenokārtots jautājums, krustdēl, - sacīja vienīgais dzīvs palikušais Jārvi tēvocis, joprojām saraucis uzaci. - Vai ļausim tēraudam nest atbildi?
Jārvi skatiens pievērsās Melnajam tronim, kas kluss pacēlās pār abiem.
Lai cik grūti, - vai kaut kas varētu būt grūtāks par atrašanos uz Dienvidvēja soliem? Lai cik auksts, - vai kaut kas varētu būt aukstāks par galējiem ziemeļiem? Jārvi no tā vairs nebaidījās. Bet vai viņš to pa īstam vēlējās? Viņš atcerējās savu tēvu staltu un drūmu sēžam tronī un ne mirkli neatraujam rētu klāto roku no zobena. Neprātīgi mīlētais Kara mātes dēls, kādam arī jābūt Getlandes ķēniņam. Tāds, kāds bija Ūtils.
Augsto dievu statujas nolūkojās no augšas, kā lēmumu gaidot, un Jārvi ieskatījās aizvien jaunā akmens sejā, tad ilgi vilka plaušās gaisu. Māte Gundringa parasti mēdza teikt, ka viņam uzsmaidījis Miera tēvs, un Jārvi zināja, ka maģistrei taisnība.
Viņš nekad nebija pa īstam vēlējies nokļūt Melnajā tronī. Kāpēc lai par to cīnītos? Kāpēc lai mirtu tā dēļ? Lai Getlandei būtu pusķēniņš?
Jārvi atlaida sažņaugtos pirkstus un ļāva Sadikširamas zobenam grabot aizripot pa asinīm ldāto akmens grīdu.
- Es esmu atriebies, - viņš teica. - Melnais tronis ir 7 >
tavs. - Jārvi lēnītēm noslīga ceļos Ūtila priekšā un nolieca galvu. - Mans ķēniņ!
VAINA
Gromgilgorms - Vensterzemes karalis, asiņainākais Kara mātes dēls, Zobenlauzis un Bāreņu radītājs - iesoļoja Dievzālē kopā ar savu maģistri un desmit nežēlīgās kaujās rūdītiem vīriem aiz muguras, atslējis vareno roku pret milzīgā zobena gardu.
Jārvi pamanīja uz viņa pleciem jaunu, baltu kažokādu un vēl neredzētu gredzenu ar dārgakmeni apjomīgajā rādītājpirkstā, arī trīskārt ap kaklu apmestā ķēde bija nosvērusies zemāk dažu jauno piekaru dēļ — piemiņas lietas par sirojumu caur Getlandi, kurā Jārvi bija to uzaicinājis, un kas nešaubīgi atņemtas to nevainīgajiem īpašniekiem līdz ar dzīvību.
Tomēr, ienākot pa samaitātajām durvīm ienaidnieka namā, visvarenākais bija Gorma smaids. Tā smaida uzvarētājs, kurš redz savus plānus īstenojamies, pretiniekus, nospiestus uz ceļiem, un kauliņus apstājamies uz viņam nepieciešamā skaitļa. Tā smaida cilvēks, kurš bauda dievu labvēlību.
Tad viņš pamanīja Jārvi stāvam uz paaugstinājuma pakāpieniem starp savu māti un Māti Gundringu, un smaids novīta. Tikai pēc tam Gorms ieraudzīja, kas sēž Melnajā tronī, un saplaka pavisam. Apjucis viņš pēkšņi apstājās plašās zāles vidū gandrīz tajā pašā vietā, kur Odema asinis joprojām krāsojās akmens plaisās, no visām pusēm Getlandes dižāko personu naidīgo skatienu ielenkts.
Pakasījis vaigu, viņš teica: - Tas gan nav tas ķēniņš, kuru mēs cerējām ieraudzīt.
- Droši vien daudzi teiktu to pašu, - Jārvi attrauca,
— bet šis tik un tā ir likumīgais šīs zemes valdnieks. Ķēniņš Ūtils - mans vecākais tēvocis - ir atgriezies.
- Ūtils, — Māte Skēra nošņāca caur zobiem. — Lepnais getlandietis. Man jau likās, ka pazīstu to seju.
- Varēji mani pabrīdināt. - Gorms drūmi nopētīja klātesošos kareivjus un dāmas, tumsā mirguļojošās tērpu sprādzes un izdvesa smagu nopūtu. - Mani māc netīkama sajūta, ka tu nemetīsies manā priekšā uz ceļiem kā vasalis.
- Esmu bijis uz ceļiem gana ilgi. - Ūtils piecēlās kājās, joprojām neizlaidis no rokām zobenu. To pašu vienkāršo zobenu, ko viņš paķēra līdzi no Dienvidvēja grimstošā klāja un vēlāk nopulēja spožu kā mēness atspulgs mierīgā jūrā. — Ja kādam jāmetas ceļos, tas noteikti esi tu. Tu stāvi uz manas zemes, manā zālē, mana troņa priekšā.
Gorms atrāva zābaku purngalus no grīdas un sāka uz tiem blenzt. - Tā varētu šķist. Tikai man vienmēr bijuši stīvi locekli. Laikam atteikšos.
>
- Cik žēl! Ar savu zobenu es varētu padarīt tos lunkanākus, kad vasarā iegriezīšos Vulsgārdā.
Gorma seja saspringa. — Ak tā? Es ikvienam getlan-dietim, kurš šķērsos robežu, garantēju siltu uzņemšanu.
- Kāpēc lai mums būtu jāgaida līdz vasarai? - Ūtils kāpa lejā pakāpienu pēc pakāpiena, līdz atradās uz zemākā, un ielūkojās Gormam acīs - nu viņš bija ar to vienā acu augstumā. — Cīnīsimies tūlīt.