Gorma acs kaktiņš sāka raustīties, līdz drebēja jau viss vaigs. Jārvi pamanīja pirkstu kauliņus nobālam ciešajā zobena tvērienā; kareivja skatiens klīda pa zāli, un sanākušie getlandieši vērās pretī aizvien naidīgāk. - Tu taču zini, ka Kara māte mani svētīja, vēl šūpulī esot, -ierēcās Vensterzemes karalis. - Tas ir jau iepriekš paredzēts, ka es nevaru krist no vīra rokas...
- Tad stājies man pretī, tu, suns! - auroja Ūtils, un atbalss satrieca visu zāli un ikvienu klātesošo, kas stāvēja, aizturējuši elpu, it kā tā būtu pēdējā. Jārvi ienāca prātā, vai nāksies vienas dienas laikā būt par liecinieku jau otra kēnina nāvei Dievzālē, un viņš neuzdrošinātos likt uz to, > > 7 > 1 kurš būtu uzvarētājs.
Tad Māte Skēra maigi uzlika šauro delnu uz Gorma dūres un pačukstēja: — Dievi sargā tos, kuri paši sevi sargā.
Vensterzemes karalis dziļi ieelpoja. Pleci atslāba, viņš izlaida zobenu no tvēriena un maigi izbrauca pirkstus caur bārdu. - Jaunais ķēniņš gan ir ļoti rupjš, - viņš piebilda.
- Tāds viņš ir, - Māte Skēra piekrita. — Tu tā arī neiemācīji viņam diplomātiju, Māte Gundringa?
Vecā maģistre bargi noraudzījās no paaugstinājuma blakus Melnajam tronim. — Iemācīju gan. Kā arī to, kurš ir pelnījis diplomātiju.
- Cik noprotu, viņa grib teikt, ka mēs to neesam pelnījuši, - secināja Gorms.
- Es pieļauju, ka tieši tā, - Māte Skēra piebilda. - Un arī viņa ir nepieklājīga.
- Vai tā tu turi doto vārdu, princi Jārvi?
Šo zāli piepildījušie bija reiz stājušies ierindā, lai noskūpstītu Jārvi roku. Tagad šķita, ka tie labprāt sastātos rindā, lai pārgrieztu viņam rīkli. Jārvi paraustīja plecus. - Es vairs neesmu princis un esmu turējis vārdu, cik tas bija manos spēkos. Kurš gan būtu varējis paredzēt šādu pavērsienu...
- Dzīvē gadās neparedzēti pavērsieni, - Māte Skēra piekrita, - ne vienmēr tā plūst pa gultni, ko esi tai sagatavojis.
- Tad tu necīnīsies ar mani? - vaicāja Ūtils.
- Kāpēc tu esi tik asinskārs? — Gorms izstiepa apakšlūpu. - Tu šajā amatā esi nesen, bet drīz vien sapratīsi, ka ķēniņš ir kas vairāk nekā tikai slepkava. Atvēlēsim šo laiku Miera tēvam, pakļausimies Skekenmuižas Augstā karaļa vēlmei un atvērsim dūri draudzīgā plaukstā. Vasarā varbūt man ērtākā teritorijā arī tu varētu pārbaudīt Kara mātes labvēlību. — Gorms aizgriezās un devās uz durvīm savas maģistres un kareivju pavadībā. - Pateicos par aizkustinošo viesmīlību, getlandieši! Jūs par mani vēl dzirdēsiet! — Uz sliekšņa viņš vēl mirkli pakavējās kā milzīgs melns siluets uz gaišās dienas fona. - Un todien es runāšu pērkona balsī.
Dievzāles durvis aiz viņiem aizcirtās.
>
- Varbūt pienāks diena, kad mēs vēlēsimies, kaut būtu viņu šodien šeit nogalējuši, - pie sevis nomurmināja Jārvi māte.
- Nāve gaida mūs visus, - piezīmēja Ūtils un atsēdās Melnajā tronī, joprojām neizlaidis zobenu no rokām. Viņš sēdēja valdnieka krēslā tik brīvi un nesaspringti, kā Jārvi nekad nespētu. - Un mums ir citas lietas, ko nokārtot. - Ķēniņa skatiens pievērsās Jārvi tikpat spožs kā todien, kad abi pirmoreiz tikās uz Dienvidvēja klāja. - Mans krustdēl, reiz tu biji princis, vēlāk karalis, bet tagad...
- Nekas, — Jārvi sacīja, lepni izslējis zodu.
Utils pavisam vāri pasmaidīja. īsu mirkli pazibēja tas vīrs, ar kuru Jārvi bija kopā cīnījies ledājos, ar kuru bija dalījies pēdējā garozā un plecu pie pleca skatījies nāvei acīs. Jau nākamajā mirklī viņā vērās ķēniņa seja - asa kā zobens un cieta kā cirvis.
- Tu noslēdzi līgumu ar Gromgilgormu, — viņš iesāka, un zālē atskanēja dusmīga sačukstēšanās. Gudrs ķēniņš vienmēr atrod kādu, ko vainot, mēdza teikt Māte Gundringa. - Tu aicināji mūsu visnīstāko ienaidnieku dedzināt un slepkavot visā Getlandē. - Jārvi nespētu to noliegt, pat ja tas būtu saklausāms aizvien pieaugošajā troksnī, kas pārņēma Dievzāli. - Labi cilvēki gāja bojā. Kādu cenu par to nosaka likums, Māte Gundringa?
Maģistre pavērās vispirms uz jauno ķēniņu, tad savu agrāko mācekli, un Jārvi sajuta mātes pirkstus savijamies ciešāk ap savu delnu, jo abi zināja atbildi. - Nāvi, mans ķēniņ, - Māte Gundringa izdvesa, atbalstījusies pret zizli. - Vai vismaz izsūtījumu.
- Nāvi! — tumsā iekliedzās kāda sieviete, un asa atbalss atsaucās no akmens sienām gluži kā kapā.
Jārvi jau agrāk bija skatījies Nāvei acīs. Līdz šim brīdim viņa vairākas reizes bija pavērusi Beidzamās durvis jaunekļa priekšā, bet viņa stāvs joprojām meta ēnu. Lai gan tās stindzinošajā klātbūtnē Jārvi nebūt nejutās labi, pieredze bija uzlabojusi viņa prasmes. Kaut arī sirds smagi pukstēja un mute bija pagalam izkaltusi, šoreiz viņš to sagaidīja stāvot un runāja droši.
- Es kļūdījos! - Jārvi iesaucās. — Daudzreiz. Es to zinu. Bet es biju devis zvērestu! Es to devu dievu priekšā.
Es zvērēju pie saules un mēness un neatradu citu veidu, kā to īstenot. Lai atriebtos par sava tēva un brāļa slepkavību. Lai padzītu nodevēju Odemu no Melnā troņa. Un, lai gan jūtos vainīgs par izlietajām asinīm, pateicoties dievu labvēlībai... - Jārvi pavērās augšup, tad pazemīgi lejup un padevībā iepleta rokas. — Pilntiesīgais ķēniņš ir atgriezies.
Ūtils drūmi pavērās uz savu delnu, kas atdusējās uz Melnā troņa metāla paroceņa. Neliels atgādinājums, ka viņš ir parādā Jārvi par tā atgūšanu, taču nenāks par ļaunu. Dusmīgā murdoņa atsākās, pieņēmās spēkā un skaļumā, līdz Ūtils pacēla roku gaisā, lai visi apklustu.
- Tas tiesa: Odems izraisīja tavu atriebību, - viņš iesāka. - Tā noziegumi ir nesalīdzināmi smagāki par tavējiem, un tu jau esi gādājis, lai viņš saņemtu taisnīgu tiesu. Tev bija iemesli rīkoties tā, kā tu rīkojies, un man šķiet, ka šajā zemē pietiks nāves. Tava nāve nebūtu taisnīga.
Jārvi turēja galvu, zemu noliektu, un atviegloti norija rūgtu kamolu. Lai cik smagi pārbaudījumi to būtu piemeklējuši dažos pēdējos mēnešos, viņam patika dzīvot. Un tagad vairāk nekā jebkad.
- Tomēr rēķini ir jānokārto. - Šķita, ka Ūtila acīs iezogas skumjas. - Man žēl, patiesi, ļoti žēl, bet tavs sods būs izsūtījums, jo tas, kurš reiz sēdējis Melnajā tronī, vienmēr gribēs to atgūt.
- Neteiktu, ka tajā būtu ļoti ērti. - Jārvi spēra soli tuvāk paaugstinājumam. Viņš zināja, kas jādara. Jārvi to apzinājās kopš brīža, kad Odems beigts krita viņam pie kājām un viņš ieraudzīja Miera tēva seju sev virs galvas.
Izsūtījumā bija zināma pievilcība. Tur varēji nevienam nebūt parādā, tur varēji būt jebkas. Tomēr viņš bija gana ilgi klīdis apkārt. Šeit bija Jārvi mājas, un viņš nekur neies.
- Es nekad neesmu kārojis pēc Melnā troņa. Neesmu cerējis to saņemt. - Jārvi pacēla gaisā kreiso roku un sapurināja tā, ka vienīgais pirksts vāļājās šurpu turpu.
- Neviens nevēlētos tādu ķēniņu kā es, un es pats jau vismazāk. - Viņš klusi nometās ceļos. - Es piedāvāju citu risinājumu.
Ūtils piemiedza acis, un Jārvi sāka lūgties Miera tēvu, lai tēvocis meklē veidu, kā piedot krustdēlam.
- Runā!
- Ļauj man rīkoties tā, kā būtu labāk Getlandei. Ļauj man uz visiem laikiem atteikties no jebkādām prasībām pēc troņa. Ļauj man nokārtot maģistra pārbaudījumu, ko grasījos darīt pirms tēva nāves. Ļauj man atteikties no visiem tituliem un mantojuma, lai Maģistrāts kļūst par manu vienīgo ģimeni. Mana vieta ir šeit, Dievzālē, nevis Melnajā tronī, bet tam blakus. Izrādi savu varenību ar žēlastību, mans ķēniņ, un ļauj man samaksāt par savām kļūdām, kalpojot tev un šai zemei!