Ūtils drūmu skatienu lēnītēm atlaidās sēdeklī, klusums ieilga. Visbeidzot ķēniņš pieliecās tuvāk maģistrei.
- Ko tu par to domā, Māte Gundringa?
- Man ir risinājums, kas iepriecēs Miera tēvu, - viņa čukstus atbildēja. - Esmu vienmēr bijusi pārliecināta, ka no Jārvi sanāktu labs maģistrs, un joprojām tā domāju. Viņš jau ir pierādījis, ka ir īsteni viltīgs vīrs.
- Tiktāl es piekrītu. - Tomēr Ūtils joprojām svārstījās un aizdomājies saberzēja izciļņo zodu.
Tad māte palaida vaļā Jārvi roku un aizsteidzās uz Melnā troņa pusi, sarkanās kleitas trēns noklāja pakāpienus, kad tā metās ceļos pie Ūtila kājām. — Dižs ķēniņš ir augstsirdīgs, - viņa čukstēja. - Lūdzu, mans ķēniņ, neatņem man vienīgo dēlu!
Ūtils nemierīgi sagrozījās, viņa mute pavērās, tomēr vārdi pār lūpām nenāca. Viņam netrūka drosmes, lai stātos pretī Gromgilgormam, toties, sastopoties aci pret aci ar Jārvi māti, viņš notrīsēja.
- Reiz mēs bijām apsolīti viens otram, - Leitlina turpināja. Skaļāk ievilkta elpa tobrīd Dievzālē būtu izklausījusies kā pērkona grāviens, bet visi bija to aizturējuši. - Tevi uzskatīja par mirušu... Bet dievi ir atveduši tevi atpakaļ tur, kur ir tava īstā vieta... - Viņa maigi uzlika plaukstu rētām klātajai Ūtila delnai, kas atdusējās uz Melnā troņa paroceņa, un Ūtils vērīgi ieskatījās Jārvi mātei acīs. - Mana kvēlākā vēlēšanās, lai šis solījums piepildītos.
Māte Gundringa piesteidzās tuvāk abiem un ierunājās pavisam klusi: - Augstais karalis vairāk nekā vienu reizi bildinājis Leitlinu, viņam tas nemaz nepatiks...
Ūtils pat nepaskatījās uz maģistri. Viņa balss bija piesmakusi. - Mūsu solījums ir par divdesmit gadiem senāks nekā Augstā karaļa bildinājums.
- Bet veckundze Veksena vēl šodien atsūtīja šurp vēl vienu ērgli ar...
- Kurš sēž Melnajā tronī - es vai veckundze Veksena? - Ūtils beidzot pievērsās maģistrei.
- Jūs. - Māte Gundringa nodūra skatienu. Gudra maģistre pierunā, lišķē, strīdas, dod padomus, un gudra maģistre piekāpjas.
- Tad sūti putnu atpakaļ pie veckundzes Veksenas līdz ar ielūgumu uz mūsu kāzām. - Utils pagrieza delnu tā, lai saņemtu Jārvi mātes roku savā raupjajā plaukstā, kas bija nodeldēta kā grīdas skrāpis. - Tu nēsāsi manas dārgumu krātuves atslēgu, Leitlina, un pārvaldīsi tās jomas, kur savas spējas jau esi lieliski apliecinājusi.
- Ar prieku, - atbildēja Jārvi māte. - Un kā būs ar manu dēlu?
Ķēniņš Ūtils ilgi raudzījās uz Jārvi. Tad pamāja un teica: - Viņš atgriezīsies pie Mātes Gundringas kā māceklis. - Acumirklī Ūtilam izdevās radīt vienlaikus stingru un žēlsirdīgu iespaidu.
Jārvi atsāka elpot. - Vismaz Getlandei ir ķēniņš, ar ko tā var lepoties. Es katru dienu pateikšos Jūras mātei par to, ka izglāba tevi no savām dzīlēm.
Jārvi piecēlās kājās un devās uz durvīm, pa kurām nesen bija izgājis Gromgilgorms. Viņš pasmaidīja par dzēlīgajām piezīmēm, irgošanu un murdoņu un ļāva brīvi nokarāties sažuvušajai rokai, nevis to noslēpa piedurknē, kā bija ieradis darīt tik ilgus gadus. Salīdzinājumā ar vergu aploku Vulsgārdā, Iriga pātagas mokošajiem sitieniem un bezgalīgajos sniega klajumos pārciesto salu un izsalkumu muļķu nicinājumu nebija nemaz tik grūti paciest.
Ar vienas un otras mātes nelielu palīdzību, kur katra rīkojās nešaubīgi pati savās interesēs, Jārvi izgāja no
Dievzāles dzīvs. Jau atkal kropls izraidītais, bet nolemts Maģistrātam. Tur bija viņa īstā vieta.
Viņš bija nogājis pilnu apli: aizgājis kā zēns, bet atgriezies jau kā vīrs.
Kritušie bija noguldīti uz vēsā akmens aukstā klintī izcirstā pagrabā. Jārvi negribējās tos skaitīt. Diezgan - tik daudz to bija. Viņa rūpīgi kalto plānu rezultāts. Viņa neapdomīgi dotā zvēresta upuri. Tiem nebija seju, tikai līķauti pacēlās augšup tur, kur reiz bija atradies deguns, zods un kāju pirksti. Nebija iespējams atšķirt mātes nolīgtos slepkavas no Getlandes godājamajiem cīnītājiem. Iespējams, nebija arī starpības, jo viņi bija izgājuši pa Beidzamajām durvīm.
Jārvi tomēr zināja, kurš bija Džoda līķis. Viņa drauga, viņa airu biedra līķis. Tā cilvēka, kurš bija ieminis sniegā taku, lai viņš varētu sekot. Vīrs, kurš bija klusi atkārtojis pie aira šņukstošajam Jārvi: vēzienu pēc vēziena. Tieši šis cilvēks bija pieņēmis Jārvi cīņu kā savējo, lai gan pats nebija nekāds cīnītājs. Tieši viņam Sūmaela bija nostājusies blakus un saspringtām dūrēm balstījās uz akmens plāksnes. Vientuļa vaska sveces liesma daļēji izgaismoja meitenes seju.
- Tava māte atrada man vietu uz kāda kuģa, - viņa teica, nepacēlusi skatienu, un balss skanēja tik mīļi, pie kā Jārvi nekādi nebija radis.
- Labi stūrmaņi vienmēr ir pieprasīti, - Jārvi atbildēja. Dievi zināja, cik labi viņam noderētu kāds, kas rādīs ceļu.
- Līdz ar gaismiņu mēs dosimies uz Skekenmuižu un pēc tam jau tālāk.
- Uz mājām? - viņš pajautāja.
Sūmaela pievēra acis un pamāja, sakropļoto lūpu kaktiņā noslēpās vārs smaids. - Uz mājām. - Pirmoreiz ieraugot meiteni, viņam tā nešķita skaista, bet tagad -īsta daiļava. Tik skaista, ka viņš nespēja novērst acis.
- Vai esi domājusi, ka varbūt... tu varētu palikt šeit? - Jārvi ienīda pats sevi kaut vai tikai tāpēc, ka bija to pajautājis. Ka bija licis viņai sevi noraidīt. Lai nu kā, viņš bija nolemts Maģistrātam. Jārvi neko nevarēja Sūmaelai piedāvāt. Un starp viņiem gulēja Džoda līķis - barjera, ko nebija iespējams pārvarēt.
- Man jāiet, - viņa teica. - Es gandrīz vairs neatceros, kāda reiz biju.
Jārvi varētu par sevi teikt to pašu. - Jā, bet nozīme ir tikai tam, kāda esi tagad.
- To otru sevi es gandrīz nemaz nepazīstu. Turklāt Džods mani stiepa pa sniegu. - Meitenes roka notrīsēja, kā tiecoties satvert līķautu, bet viņa to tā arī nepacēla par milzīgu atvieglojumu Jārvi. - Pēdējais, ko varu izdarīt, ir aizvest viņa pelnus. Es tos atstāšu Džoda ciemā. Varbūt pat padzeršos no viņa akas. Padzeršos par mums abiem. -Viņa norija smagu kamolu, un visu sarunas laiku Jārvi nez kāpēc juta sevī briestam ledainas dusmas. - Kā gan es varētu nepagaršot gardāko ūdeni...
- Viņš nolēma palikt šeit, — Jārvi atcirta.
Sūmaela lēni pamāja, tā arī nepalūkojusies augšup.
- Kā mēs visi.
- Es viņu nepiespiedu.
- Nē.
- Ja būtu padomājusi vairak, varēji braukt prom un nemt vinu līdzi.
Sūmaela beidzot pacēla skatienu, bet tajā nemaz nebija niknuma, ko Jārvi tik labi pazina, vien pašai savas vainas apziņa. - Tev taisnība - tā būs mana nasta.
Jārvi novērsās, un piepeši acis pieplūda asarām. Viņš bija tik daudz paveicis, tik daudz izvēļu izdarījis, un ik reizi tā šķita mazākais no ļaunumiem, bet nez kāpēc viņš bija nonācis tik tālu. Vai tiešām kādam citam tas būtu lielākais no labumiem?
- Tu taču mani neienīsti? - viņš čukstus vaicāja.
- Vienu draugu jau esmu zaudējusi, negribu atteikties no otra. — Sūmaela maigi uzlika roku uz puiša pleca.
- Man diez kā neizdodas jaunu draugu atrašana.
Jārvi uzlika plaukstu uz Sūmaelas delnas, cerot viņu noturēt. Savādi, ka tikai brīdī, kad vairs nevari kādu paturēt, tu saproti, cik ļoti to vēlies.
- Tu mani nevaino? - viņš čukstēja.
- Par ko gan? — Sūmaela pēdējoreiz uz atvadām saspieda Jārvi plecu un palaida vaļā. - Būs labāk, ja tu vainosi mani.