DAŽI TIEK GLĀBTI
- Priecājos, ka atnāci, - Jārvi teica. - Manu draugu pulks strauji sarūk.
- Es to daru ar prieku tevis un Ankrana dēļ, - Ralfs atbildēja. - Nevarētu gan teikt, ka es mīlēju to kaulaino nelieti, kad viņš bija noliktavas priekšnieks. - Viņš uzsmaidīja Jārvi, un lielais kraupis virs acs izkustējās.
- Dažiem gadās pieķerties uzreiz, bet visilgāk turas pie tiem, pie kuriem pierod lēnāk. Iesim izvēlēties vergus?
Atskanēja murdoņa un krekšķēšana, važas nožvadzēja, kad pieķēdētie slējās kājās, lai tiktu nopētīti. Ikviens acu pāris raudzījās atnācējos kauna un baiļu, cerību un bezcerības pilnām acīm, un Jārvi pieķēra pats sevi berzējam blāvās rētas, kas kņudēja tur, kur vēl nesen atradās viņa kaklariņķis. Tirgū valdošā smirdoņa atsauca atmiņas, ko viņš labprāt būtu pēc iespējas drīzāk aizmirsis. Savādi, cik apbrīnojami ātri viņš bija atkal pieradis pie brīvības gaisa.
- Princi Jārvi! - īpašnieks piesteidzās no tumšās palīgtelpas, un lielais vīrs ar maigu, bālu seju šķita mazliet pazīstams. Viņš bija viens no pūļa, kas procesijā bija zemojies viņa priekšā tēva bērēs. Tagad viņam bija iespēja zemoties vēlreiz.
- Es vairs neesmu princis, — Jārvi attrauca, — bet pārējais atbilst patiesībai. Vai tu būtu Joverfels?
Vergu tirgotājs lepni piepūtās, ka ticis pazīts. - Esmu gan un jūtos ļoti pagodināts par jūsu vizīti! Vai drīkstētu jautāt, tieši kādu vergu jūs...
- Vai tev ko izsaka vārds Ankrans?
Tirgoņa skatiens šaudīgi pievērsās Ralfam, kurš drūms un nesatricināms stāvēja, aizbāzis īkšķus aiz sudrabā kaltās jostas. — Ankrans?
- Es uzspodrināšu tev atmiņu, tāpat kā tavas bodes smārds pamodināja manējo. Tu pārdevi kādu vīru, vārdā
Ankrans, un pēc tam izspiedi no viņa naudu, lai tā sieva un bērns paliktu drošībā.
Joverfels nokremšļojās. - Es neesmu pārkāpis nevienu likumu...
- Arī es nepārkāpšu, kad pieprasīšu tev atdot parādu.
Krāsa pameta tirgoņa seju. - Es neko neesmu jums
parādā...
Jārvi noklakšķināja mēli. - Man? Neesi. Bet manai mātei Leitlinai, kas pavisam drīz atkal kļūs par Getlandes Zelta ķēniņieni un dārgumu krātuves atslēgas glabātāju... Kā noprotu, viņai gan tu esi drusku parādā?
Gāmurs kārnajā tirgoņa kaklā noraustījās, kad tas norija kamolu. — Es esmu savas ķēniņienes vispazemīgākais kalpotājs...
- Es gan tevi sauktu par viņas vergu. Pat ja pārdotu visu, kas tev pieder, tu pat daļēji nespētu atdot to, ko esi viņai parādā.
- Tādā gadījumā — viņas vergs. — Joverfels rūgti nosprauslājās. — Ja reiz esi ieinteresējies par maniem darījumiem, tad man bija jāizspiež no Ankrana viss iespējamais, lai viņas aizdevumi gūtu peļņu. Es negribēju to darīt...
- Bet tu ignorēji pats savas vēlēšanās... - Jārvi attrauca. - Cik cēli!
- Ko jūs gribat?
- Iesākumā to sievieti un viņas bērnu.
- Ļoti labi. - Acis nodūris, tirgonis zaglīgi nozuda tumsā. Jārvi pavērās uz Ralfu, un vecais kareivis sarauca uzacis. Vienlaikus viņos noraudzījās klusējošie vergi. Jārvi pat šķita: kāds pasmaidīja.
Viņš nebija pārliecināts, ko īsti bija cerējis ieraudzīt. Izcilu skaistuli, satriecošu grāciju vai kādu, kas acumirkli salauztu viņam sirdi. Tomēr Ankrana ģimene izrādījās parasti ļaudis, kādi mums pārsvarā šķiet tie, kurus nepazīstam. Sieva bija maza auguma un smalkas miesasbūves ar spēcīgi izvirzītu zodu. Ankrana dēlam bija gaiši mati tāpat kā tēvam un zemei piekalts skatiens.
Joverfels bīdīja abus uz priekšu, tad sāka nervozi lauzīt pirkstus. - Veseli un labi apgādāti, kā biju solījis. Tie pieder jums, protams, kā dāvana, ar maniem laba vēlējumiem.
- Tos vēlējumus vari paturēt sev, - Jārvi atcirta. - Bet tūliņ pat savāksi savu iedzīvi un pārcelsies ar visu bodi uz Vulsgārdu.
- Uz Vulsgārdu?
- Jā. Tur ir daudz miesas tirgoņu, un tu jutīsies kā starp savējiem.
- Bet kāpēc?
- Lai pieskatītu Gromgilgorma darījumus. Esmu dzirdējis kādu sakām, ka ienaidnieka māja jāpazīst labāk par savējo.
Ralfs piekrītoši norūca, mazliet izrieza krūtis un sakustināja aiz zobena jostas aizbāzto plaukstu.
- Tikai tā, - Jārvi piebilda, - vai arī tu tiksi pārdots pats savā bodē. Kā tev šķiet, cik daudz par tevi maksātu?
Joverfels nokremšļojās. — Es visu nokārtošu.
- Pasteidzies, - Jārvi vēl pateica, tad strauji pagriezās un devās laukā no smirdoņas, lai, acis pievēris, ievilktu plaušās svaigu gaisu.
- Vai jūs... tagad būsiet mūsu jaunais saimnieks?
Ankrana sieva nostājās blakus Jārvi, aizbāzusi pirkstu aiz kaklarinka.
- Nē. Mani sauc Jārvi, un šis ir Ralfs.
- Mēs bijām tava vīra draugi, - Ralfs teica un sabužināja zēna matus. Puika sajutās neērti.
- Kur? — sieviete pajautāja. — Kur ir Ankrans?
Jārvi norija siekalas, nezinot, kā lai pavēstī jaunumus, un meklēja īstos vārdus...
- Viņš ir miris, - Ralfs pateica pavisam vienkārši.
- Man ļoti žēl, - Jārvi piebilda. - Viņš krita, glābjot dzīvību man, un tas pat mani satriec kā nevienlīdzīgs darījums. Bet jūs esat brīvi.
- Brīvi? - Viņa neticēja.
-Jā.
- Es negribu būt brīva, es gribu atrasties drošībā.
Jārvi apjuka, to dzirdot; tad juta, ka lūpas pletās
skumjā smaidā. Viņš pats nekad nebija vēlējies neko vairāk. - Vispār jau man noderētu kalpone, ja esi ar mieru strādāt.
- To es vienmēr esmu vēlējusies, - Ankrana sieva atbildēja.
Jārvi apstājās pie kādas smēdes un uzmeta monētu uz letes, kas bija nokrauta ar laivu darinātāja darbarīkiem. Tā bija viena no jaunā tipa monētām - apaļa un nevainojama, un vienu tās pusi rotāja viņa mātes domīgā seja.
- Noņemiet viņiem važas!
Ankrana ģimene nepateicās par atgūto brīvību, bet vesera un kalta klaudzēšana vien sagādāja Jārvi gana lielu pateicību. Ralfs uz visu noraudzījās, atbalstījis vienu kāju uz zema nožogojuma un sakrustojis delnas uz ceļa.
- Es neesmu nekāds augstais taisnīgas tiesas spriedējs.
- Un kurš tad ir?
- Bet man šķiet, ka šis ir labs lēmums.
- Tikai nevienam nesaki, tas varētu sagraut manu reputāciju. - Jārvi pamanīja kādu vecu sievieti nikni raugāmies uz sevi no pretējās laukuma puses. Viņš tai uzsmaidīja un pamāja, tad vēroja, kā veča, kaut ko bubinādama, aizšļūc prom. - Šķiet, ka šeit esmu iemantojis ļaundara slavu.
- Ja dzīve man vispār ko iemācījusi, tad tā ir pārliecība, ka ļaundaru nemaz nav. Ikviens tikai cenšas visu izdarīt pēc iespējas labāk.
- Mani centieni, izrādās, izgāzušies.
- Varēja būt daudz ļaunāk. - Ralfs, sarullējis mēli tūtiņā, nospļāvās. - Un tu esi jauns, mēģini vēlreiz! Varbūt izdosies labāk.
Jārvi piemiegtām acīm paraudzījās uz kareivi. - Pa kuru laiku tu esi kļuvis tik gudrs?
- Es vienmēr esmu bijis neparasti tālredzīgs, tikai tu biji apžilbis no paša gudrības.
- Parastā valdnieku kļūda. Cerams, esmu arī pietiekami jauns, lai iemācītos pazemību.
- Vismaz vienam no mums tā noderētu.
- Un ko tu pats iesāksi, vecais? - Jārvi painteresējās.
- Tā gadījies, ka dižais ķēniņš Ūtils man piedāvāja vietu savā apsardzē.
- Kāds smirdīgs gods! Vai tu to pieņemsi?
- Es jau pateicu nē.
- Tiešām?
— Gods ir muļķa mierinājums, un man rodas sajūta, ka Ūtils ir no tiem kungiem, kura tuvumā esošajiem kalpotājiem vienmēr gadīsies iet bojā.