— Aizvien gudrāks un gudrāks, — Jārvi piebilda.
- Pavisam nesen man šķita, ka dzīve ir galā, bet, kopš tā sākusies no jauna, esmu pamanījis, ka man nav nevaldāmas vēlmes tai drīzāk pielikt punktu. — Jārvi pavērās sāņus un pamanīja, ka Ralfs arī pagriezis galvu un veras viņam pretī. - Man ienāca prātā, varbūt tev vajadzēs laivas biedru.
- Man?
- Kas tik neizrādītos pa spēkam maģistram ar vienu roku un blēdim, kura labākais vecums jau piecpadsmit gadus kā pagājis...
Reizē ar beidzamo sitienu kaklariņķis atsprāga vaļā, un Ankrana dēls apjucis braucīja kaklu, līdz viņa māte apskāva zēnu un noskūpstīja tā galvu.
— Es neesmu viens, - Jārvi nočukstēja.
Ralfs aplika roku viņam ap pleciem un cieši apskāva.
- Vismaz, kamēr esmu dzīvs, mans laivas biedr!
Pasākums izdevās varens.
Daudzas ietekmīgas dzimtas Getlandes tālākajos nostūros būtu aizkaitinātas, uzzinot, ka vēstis par ķēniņa Utila atgriešanos viņus sasniegušas pavisam īsu brīdi pirms kāzām, tā liedzot iespēju pierādīt savu svarīgumu, esot klāt pasākumā, kas tik ilgi dzīvos ļaužu atmiņā.
Nebija ne mazāko šaubu, ka Augstais karalis savā Skekenmuižas augstajā tronī un, protams, visu zinošā veckundze Veksena viņam pie sāniem nebūt nepriecātos par jaunumiem, uz ko aizrautīgi norādīja Māte Gund-ringa.
Jārvi māte gan noraidīja jebkādus iebildumus, atmeta ar roku un teica: - Man viņu dusmas ir kā putekļi.
- Leitlina jau atkal bija Zelta ķēniņiene. Ikviens viņas pateiktais vārds tika atbalstīts, pirms vēl izskanējis.
Un tā Dievzālē esošās statujas tika rotātas ar pirmo pavasara ziedu virtenēm un kāzu dāvanas krājās kaudzē ap Melno troni bezgaumīgā pārmērībā; ļaudīm bija jāsa-spiežas zem kupola cieši kā aitām ziemas mēnešos, līdz gaiss jau kļuva mikls no viņu elpas.
Svētītais pāris skandēja solījumus viens otram dievu un cilvēku priekšā, no kupola krītošajiem gaismas šķēpiem uzšķeļot dzirksteles pret ķēniņa pulētajām bruņām un ķēniņienes biedējošajiem dārgakmeņiem, un visi aplaudēja, lai gan, pēc Jārvi domām, Ūtilam nebija īpaši spēcīgas dziedamās balss, Leitlinai dziesma izdevās mazliet labāk. Tad Brinjolfs nodūca visizsmalcinātāko lūgsnu, ko līdz šim nebija piedzīvojusi pat tik svētīta vieta, bet Māte Gundringa tam blakus pat vēl nepacietīgāk sita ritmu ar savu zizli, un visi zemāk dusošās pilsētas zvani uzsāka priecīgu dziesmu.
Cik tā bija laimīga diena!
Kā gan Ūtils varētu nepriecāties? Viņš bija ticis pie Melnā troņa un labākās sievas, kādu vīrietis vispār varētu vēlēties, turklāt viņu arī bija iekārojis pats Augstais karalis. Kā gan Leitlina lai nepriecātos? Viņas jostas ķēdē jau atkal karājās Getlandes dārgumu krātuves atslēga, un Vienīgās dievietes priesteri bija padzīti no viņai piederošās naudas kaltuves un ar pātagām aiztrenkti caur visu
Torlbiju līdz pat jūrai. Kā gan Getlandes ļaudis lai negavilētu? Viņiem bija Dzelzs ķēniņš un Zelta ķēniņiene — valdnieki, kam uzticēties un ar ko lepoties. Valdnieki ar švakām balsīm - lai tā būtu - bet abiem bija divas rokas.
Tomēr, par spīti lielajai laimei vai, precīzāk sakot, pateicoties tai, diez vai Jārvi saviļņojums par mātes laulībām bija lielāks nekā par sava tēva bērēm. No tā pasākuma viņš nebija varējis izvairīties. Ja kāds arī pamanītu viņu aizlavāmies no šiem svētkiem, diez vai tas īpaši skumtu.
Laikapstākļi ārā vairāk piederējās Jārvi noskaņojumam nekā ziedlapiņu piesmaržotais gaiss telpās. Todien no pelēkās jūras pūta meklējošs vējš, kas kauca, vijoties ap citadeles mūra izrobojumiem, un iešļāca Jārvi sejā sāļas šļakatas, kad viņš klīda augšup pa nodeldētajiem pakāpieniem un tukšajiem gaiteņiem.
Viņš jau no tālienes to ieraudzīja stāvam uz Dievzā-les jumta, lietū izmirkušās pārlieku plānās drānas bija pieplakušas augumam, bet brīze spēcīgi pluinīja matus. Viņš to pamanīja laikus. Jārvi varēja doties arī tālāk un atrast citu vietu, no kurienes vērties debesīs, bet kājas to atveda pie viņas.
- Princi Jārvi, - meitene sacīja, viņam tuvojoties, tad ar zobiem noplēsa aizlauztu naga šķēpeli un aizspļāva pa vējam. — Kāds gods!
Jārvi nopūtās. Pēdējā laikā tas jau kļuva par mokošu ieradumu. — Isriuna, es vairs neesmu princis.
- Neesi? Lava māte taču jau atkal ir ķēniņiene, vai ne? Vai tad viņas ķēdē nekarājas Getlandes dārgumu krātuves atslēga? - Isriunas bālā delna palika pie krūtīm, ko vairs nerotāja ne atslēga, ne ķēde - nekas. - Kas tad vēl ir ķēniņienes dēls, ja ne princis?
- Varbūt kropls āksts, - Jārvi nomurmināja.
- Tāds tu biji, kad mēs satikāmies, un noteikti tāds paliksi vienmēr. Lai neteiktu ari - nodevējas dēls.
- Tad jau mums ir vairāk kopīga nekā jebkad, - Jārvi atcirta un acumirldī nožēloja pateikto, ieraudzījis meitenes bālo seju notrīsam. Ja viss būtu tikai mazliet citādi, tur, lejā, viņi abi tiktu iecelti slavas saulē. Jārvi sēdētu Melnajā tronī, Isriuna - uz sola tam blakus un spoži mirdzošām acīm, maigi saņemot plaukstā puiša savītušo delnu, ļautos labākam skūpstam, kādu tā bija lūgusi sniegt, kad Jārvi atgriezīsies...
Bet bija tā, kā bija. Šodien nebūs nekādu skūpstu. Ne šodien, ne kādu citu dienu. Jārvi aizgriezās un pavērās uz nemierīgo jūru, ar dūrēm atspiedies pret parapetu. - Es nenācu, lai strīdētos.
- Kāpēc tad tu atnāci?
- Man gribējās tev pastāstīt, ja reiz... - Viņš cieši sakoda zobus un pavērās lejup uz sažuvušo roku, kas balta atdusējās uz slapjā akmens. Ja reiz - kas? Ja reiz bijām apsolīti viens otram? Ja reiz viens otram kaut ko nozīmējām'! Jārvi nespēja saņemties, lai to pateiktu. - Es dodos uz Skekenmuižu. Kārtošu maģistra pārbaudījumu. Man nebūs ne ģimenes, ne pirmdzimtības tiesību, ne... sievas.
Isriuna iesmējās pret vēju. - Cik pazīstami! Man nav ne draugu, ne pūra, ne tēva. - Tad viņa pagriezās un ieskatījās Jārvi acīs. Viņam sametās nelabi, ieraugot, cik nevaldāmā naidā gail meitenes acis. - Viņa līķis tika noslīcināts mēslu kaudzē.
Tas varētu iepriecināt Jārvi: tik bieži viņš bija par to sapņojis un veltījis tam visas lūgšanas un domu spēku. Viņš bija izpostījis visu, tā vārdā ziedojis pat paša draugu un draudzību. Bet, raugoties Isriunas sejā un pieraudātajās, dziļi dobumos iegrimušajās acīs, viņš neizjuta gandarījumu.
- Man loti žēl. Nevis vina - tevis.
Meitenes lūpas novaikstījās nicinājumā. — Kā tev šķiet, cik daudz man tas nozīmē?
- Neko. Bet man tik un tā žēl. - Jārvi atrāva rokas no parapeta, uzgrieza muguru savai saderinātajai un devās uz kāpņu pusi.
- Es devu zvērestu!
Jārvi apstājās. Viņš ļoti vēlējās nozust no vēju plosītā jumta un nekad neatgriezties, bet āda pie kakla iesmeldzās, un viņš pagriezās atpakaļ pats sev par spīti. - Zvērestu?
- Es zvērēju pie saules un mēness. - Acis liesmoja bālajā Isriunas sejā, un slapjie mati plīkšķēja pret seju.
- Es zvērēju pie Soģes, Piemiņas tēva un Likteņa mātes. Mani liecinieki bija senči, kas aprakti tur, pludmalē. Mani liecinieki bija Visuredzošais tēvs un Rakstu māte. Tagad tu, Jārvi, esi mans liecinieks. Tas būs kā ķēde kaklā un dzinulis sirdī. Es atriebšos sava tēva slepkavām. Es to apzvērēju!
Isriuna sāpīgi pasmaidīja. Pavīdēja tāds pats izsmiekls kā todien, kad viņa izgāja no Dievzāles uzreiz pēc saderināšanās. - Tagad tu redzi, ka sieviete var zvērēt tieši tāpat kā vīrietis.
- Ja ir tik liela muļķe. - Jārvi aizgriezās.
MAZĀKAIS ĻAUNUMS