>
Tovakar, kad Brālis Jārvi atgriezās mājās, Saules māte smaidīja pat bridi, kad grima aiz apvāršņa.
Getlandieši to bija pasludinājuši par pirmo vasaras dienu, un kaķi gozējās uz uzkarsušajiem Torlbijas jumtiem, jūras putni slinki saklaigājās, un pat visvārākā brī-zīte aiznesa sāļu smaržu līdz pilsētas stāvajām ieliņām un atvērtajiem logiem.
Tā ieplūda arī Mātes Gundringas apartamentos, kad Jārvi beidzot bija izdevies ar kroplo roku atlauzt vaļā smago bultu.
- Klejotājs atgriezies, — vecā maģistre teica un nolika lasīto grāmatu, saceļot gaisā putekļu mākoni.
- Māte Gundringa! - Jārvi dziļi paklanījās un pasniedza savai skolotājai krūzi.
- Tu man atnesi tēju. - Viņa pievēra acis un pasmaržoja garaiņus, tad iemalkoja un norija. Dziļām rievām izvagotajā sejā parādījās smaids, kas Jārvi allaž lika sajusties ļoti lepnam. - Bez tevis viss bija pavisam citādi.
- Vismaz tējas jums vairs nekad nepietrūks.
- Tad jau būsi nokārtojis pārbaudījumu?
- Vai tad jūs par to kaut brīdi šaubījāties?
- Es ne, Brāli Jārvi, es ne. Un tomēr tev joprojām ir zobens. - Māte Gundringa pavērās uz Šadikširamas līko zobenu, kas karājās pie puiša jostas. - Laipns vārds atvaira gandrīz visus triecienus.
- Es to nēsāju citu dēļ. Tas man atgādina, no kurienes esmu nācis. Maģistrs pārstāv Miera tēvu, bet labs maģistrs pazīst arī Kara māti.
- Kā tad! Tas nu gan tiesa. - Māte Gundringa ar roku norādīja uz solu otrā pusē kamīnam, kur Jārvi tik bieži bija sēdējis, ar neslāpstošu interesi klausoties vecās maģistres stāstos, apgūstot valodas un vēsturi, mācoties par augu īpašībām un to, kā jāsarunājas ar karali. Vai tiešām bija pagājuši tikai daži mēneši, kopš viņš tur pēdējoreiz sēdēja? Šķita, ka tas noticis citā pasaulē vai sapnī.
Un tagad Jārvi bija pamodies.
- Es priecājos, ka esi atgriezies, un ne tikai tējas dēļ. Mums Torlbijā daudz kas darāms.
- Nešķiet, ka šejienieši mani mīlētu.
Māte Gundringa nopurinājās. - Jau sāk aizmirst. Tautai ir īsa atmina.
>
- Maģistra pienākums ir atcerēties.
- Kā arī dot padomu, ārstēt, runāt patiesību un zināt slepenos veidus, kā atrast mazāko ļaunumu un izvērtēt lielāko labumu, ikvienā mēlē nogludināt ceļu Miera tēvam, sacerēt teikas...
- Vai sacerēt kādu teiku arī jums?
- Kādu teiku, Brāli Jārvi?
- Par asinīm un nodevību, par naudu un slepkavību, zemiskumu un varu.
Māte Gundringa iesmējās un iemalkoja tēju no krūzes. - Man patīk tikai tādas. Vai tajā būs arī elfi? Pūķi? Varbūt trolli?
Jārvi nogrozīja galvu. - Cilvēki paši var nodarīt visu mums vajadzīgo ļaunumu.
- Arī tiesa. Vai tu to dzirdēji Skekenmuižā?
- Daļēji. Es jau ilgi strādāju pie šis teikas. Kopš tās nakts, kad gāja bojā mans tēvs. Bet šobrīd šķiet, ka esmu to sacerējis no sākuma līdz beigām.
- Zinot, cik esi apdāvināts, tai noteikti jābūt lieliskai teikai.
- Jūs būsiet sajūsmā, Māte Gundringa.
- Tad sāc stāstīt!
Jārvi piesēdās tuvāk, ielūkojās liesmās un ar īkšķi saberzēja sažuvušo delnu. Viņš bija gatavojies šim brīdim kopš mirkļa, kad nokārtoja pārbaudījumu, atteicās no pirmdzimtības tiesībām un tika uzņemts Maģistrātā. Kopš brīža, kad noskūpstīja veckundzes Veksenas vaigu, ielūkojās viņai acīs, redzēja, ka tās mirdz spožāk un alkatīgāk nekā jebkad, un apzinājās patiesību. - Es īsti nezinu, ar ko sākt.
- Ar notikumu vietu. Iezīmē, kur un kad tas norisinājās.
- Labs padoms, - Jārvi atzina, - bet tādi jau jums bijuši vienmēr. Tāpēc... Augstais karalis, kam jaunība sen jau aiz muguras, un Maģistrāta veckundze - abi tik tuvi viens otram, ka tuvāki vairs nevar būt, - un vēl tik greizsirdīgi par savās rokās esošo varu, kā jau varu ieguvušajiem pieņemts... Viņi palūkojās uz ziemeļiem no Skeken-muižas un ieraudzīja apdraudējumu savam diženumam. Tas nebija varens vīrs, tēraudā un dzelzī kalts, bet gan diža sieva, zeltā un sudrabā rotājusies. Zelta ķēniņiene, kas bija nolēmusi kalt vienāda svara monētas tā, lai visi Sašķeltās jūras krastos veiktie darījumi tiktu apliecināti ar viņas profilu.
Māte Gundringa iesēdās dziļāk krēslā, un daudzās grumbas uz viņas pieres padziļinājās, jo viņa iegrima domās. - Tas stāsts šķiet makten patiess.
- Kā jau labākie stāsti. Jūs man tā mācījāt. - Tiklīdz Jārvi iesāka runāt, vārdi viegli plūda pār lūpām. - Augstais karalis un viņa maģistre redzēja, ka tirgotāji pamet viņu ostas, lai pārceltos uz ziemeļu valdniecei piederošajām, to ienākumi ruka mēnesi pēc mēneša. Līdz ar to saruka arī abu vara. Kaut kas bija jādara. Vai tiešām jānogalina sieviete, kas kaisīja no debesīm zeltu? Nē. Viņas vīrs bija pārlieku lepns un nikns, lai ar to jokotos. Jānogalina šis ziemeļu valdnieks, jāgāž ķēniņiene no cēlā troņa un jāieceļ pašiem savā tronī, lai tā bārsta zeltu jau virs viņu galvām. Tāds bija viņu plāns.
- Nogalināt ķēniņu? - Māte Gundringa nočukstēja un skarbi pavērās uz Jārvi pār krūzes malu.
Viņš paraustīja plecus. - Tā jau šādi stāsti bieži sākas.
- Bet ķēniņi ir piesardzīgi un labi apsargāti.
- Un šis jo īpaši. Viņiem bija nepieciešams palīgā kāds, kuram varētu uzticēties. — Jārvi pasēdās uz priekšu, un uguns apņēma seju. — Un tāpēc tie iemācīja bronzas krāsas ērglim vēstījumu: - Ķēniņam jāmirst! - un nosūtīja to viņa maģistrei.
Māte Gundringa aizdomājās un pavisam lēnītēm norija kārtējo tējas malku. - Smags uzdevums maģistrei - nogalināt valdnieku, kuram tā zvērējusi uzticību.
- Bet vai tad viņa nebija zvērējusi kalpot arī Augstajam karalim un viņa veckundzei?
- Kā mēs visi, — Māte Gundringa čukstus atzina.
- Arī tu, Brāl Jārvi.
- Es vispār esmu devis tik daudz zvērestu, ka vairs nemaz nezinu, kurus no tiem ievērot. Šai maģistrei bija līdzīgas problēmas, tomēr, ja karalis atrodas starp dieviem un cilvēkiem, tad Augstais karalis - starp dieviem un karaļiem - un beidzamajā laikā iedomājies sevi esam vēl augstāku. Maģistre apzinājās, ka viņu nav iespējams noliegt, tāpēc tā izkala plānu: aizstāt savu ķēniņu ar tā brāli, ar kuru būtu daudz vieglāk vienoties. Iznīcināt ikvienu mantinieku, kurš varētu radīt sarežģījumus. Vainot kādu senu ienaidnieku no galējiem ziemeļiem, kur reti ieklīst pat civilizētu ļaužu domas. Paziņot, ka balodis atnesis kādas citas maģistres miera piedāvājumu un uzbrukt straujajam ķēniņam no slēpņa...
- Iespējams, tas bija mazākais no ļaunumiem, — sacīja Māte Gundringa. - Iespējams, tā bija vienīgā izvēle vai arī Kara māte izplestu asiņainos spārnus pāri visai Sašķeltajai jūrai.
- Mazākais ļaunums un lielākais labums. — Jārvi ilgi vilka elpu; šķita, ka dziļi krūtīs iemetusies sāpe, un viņš atcerējās melnos putnus mirkšķinām acis māsas Oudas būrī. - Bet maģistre bija aizliegusi jebkad izmantot baložus. T ikai vārnas.
Māte Gundringa sastinga, un krūze palika pusceļā līdz lūpām. - Vārnas?
- Cik bieži mūsu plāni sagrūst tikai tāpēc, ka neesam pievērsuši uzmanību sīkumiem.
- Nūja, nepatikšanas slēpjas sīkumos. - Mātes Gund-ringas acs noraustījās, kad viņa, pavērusies tējas krūzē, iedzēra lielāku malku. Kādu brīdi viņi sēdēja klusumā, tikai pagales krakšķēja un starp viņiem pazibēja kāda
dzirkstele. - Man jau šķita, ka tu pēc kāda laika to atšķetināsi, bet ne jau tik drīz...
Jārvi nosprauslojās. - Vispirms es Āmvendā gāju bojā...
- Ne mirkli neesmu to vēlējusies! - iesaucās vecā maģistre, kas vienmēr viņam bijusi mātes vietā. - Tev bija jānokārto pārbaudījumi, jāatsakās no pirmdzimtības tiesībām un ar laiku jāieņem mana vieta, kā bijām plānojuši. Bet Odems man neuzticējās, viņš rīkojās pārāk ātri. Es nevarēju apturēt tavu māti, kas gribēja iesēdināt tevi Melnajā tronī. - Sieviete smagi nopūtās. - Un veckundze Veksena nekādā gadījumā nebūtu apmierināta ar šādu iznākumu.