- No bruņotiem ienaidniekiem. Bet vai jūs grasījāties bēgt no savas ģimenes un pavalstniekiem, nemaz nerunājot par topošo līgavu? — Gundringa pavērās augšup uz griestu kupolu, kur dievi attēloti kā putni, kas paceļas spožās debesīs. - Vai jūs gatavojāties bēgt?
- Uz Katāliju vai varbūt aljuku zemi, iespējams, augšup pa Dievu upi uz Kaljivu. - Jārvi paraustīja plecus. - Bet man pat nav divu veselu roku, nemaz nerunājot par veselu spārnu pāri.
Māte Gundringa pamāja. - Galu galā ikvienam no mums jāpaliek tādiem, kādi esam.
- Un kas tad es esmu?
- Getlandes kēninš.
j »
Jārvi norija smagu kamolu, sapratis, cik ļoti vīlusies bija vecā maģistre. Cik ļoti vīlies viņš bija pats sevī. Karaļi, par kuriem dzied dziesmās, reti mēdz aizlavīties, lai noslēptos no savas tautas. Aizgriezies viņš ieraudzīja ērgli, kas milzīgs un mierpilns tupēja būrī.
- Vai veckundze Veksena atsūtījusi kādu vēsti?
- Vēsti, - atbalsoja kāds balodis izsmiekla pilnā ķērcošā balsī. - Vēsti. Vēsti.
Māte Gundringa sarauca pieri un pavērās augšup uz ērgli, kas tupēja stīvs kā izbāzenis. - Tas atlidoja no Skekenpils pirms piecām dienām. Veckundze Veksena vēlējās zināt, vai jūs ieradīsieties uz pārbaudījumu.
Jārvi atcerējās, kā vienīgo reizi redzēja pašu galveno maģistri; tas notika dažus gadus pirms Augstā karaļa vizītes Torlbijā. Augstais karalis radīja veca, drūma un alkatīga vīra iespaidu, kurš šķita aizvainots par itin visu. Jārvi mātes pienākums bija viņu mierināt, kad kāds pavalstnieks bija paklanījies ne gluži tā, kā patiktu valdniekam. Jārvi brālis pēc tam nosmējās, ka tik vārgam vīrelim ar matu kušķi uz galvas būtu jāvalda pār Sašķelto jūru, bet smiekli drīz vien pagaisa, kad viņš ieraudzīja, cik liels kareivju pūlis šim sirmgalvim seko. Jārvi tēvs bija nikns, ka Augstais karalis no visiem pieņēma dāvanas, neko nedodot pretī. Savukārt Māte Gundringa tikai noteica: - Jo bagātāks cilvēks, jo vairāk viņš alkst pēc bagātības.
Veckundze Veksena toreiz gandrīz ne uz brīdi nepameta sev pienākošos vietu blakus Augstajam karalim, un laipns vecmāmiņas smaids nenozuda no viņas lūpām. Kad Jārvi nometās ceļos tās priekšā, sirmā kundze uzmeta acis kroplajai rokai un, pieliekusies uz priekšu, nočukstēja: — Mans princi, vai esat domājis par iestāšanos Maģistrātā? - īsu brīdi Jārvi pamanīja alkatīgu spožumu sievietes acīs, kas to nobiedēja vairāk nekā visi Augstā karaļa smīnošie kareivji.
- Tik liela interese no galvenās maģistres puses? -zēns nomurmināja, norijis baiļu pēcgaršu, kas bija saglabājusies kopš tās senās dienas.
Māte Gundringa paraustīja plecus. - Maģistrātā pavisam reti iestājas kāds augstdzimis princis.
- Nešaubos, ka viņa būs vīlusies gluži tāpat kā visi citi, ka Maģistrāta vietā ieņemšu vietu uz Melnā troņa.
- Veckundze Veksena ir gana gudra, lai gūtu labāko no tā, ko dievi viņai devuši. Tāpat kā droši vien mēs visi.
Jārvi skatiens pārskrēja pārējiem būriem, meklējot kaut ko, kam pievērst uzmanību. Lai cik maz šie putni pazītu žēlastību, bija vieglāk izturēt viņu skatienus nekā vērties vilšanās pārņemtu pavalstnieku acīs.
- Kurš balodis atnesa vēsti no Gromgilgorma?
- Es to aizsūtīju atpakaļ uz Vensterzemi, lai aiznes turienes maģistrei Mātei Skērai jūsu tēva piekrišanu sarunām.
- Kur šīm sarunām paredzēts notikt?
- Uz robežas netālu no Āmvendas. Jūsu tēvs tik tālu tā arī netika.
- Vai viņš iekrita slēpnī uz Getlandes zemes?
- Tā izskatās.
- Nemaz neizskatās pēc mana tēva - tā gribēt izbeigt karu.
- Karu, - ieķērcās kāds balodis, - izbeigt karu.
Māte Gundringa drūmi pavērās uz pelēko, noķēzīto
grīdu. — Es viņam ieteicu tā rīkoties. Augstais karalis bija licis noslēpt visus zobenus makstīs līdz brīdim, kad būs pabeigts viņa Vienīgajai dievietei veltītais templis. Man neienāca prātā, ka pat tāds mežonis kā Gromgilgorma vadonis lauztu svētu solījumu. - Māte Gundringa savilka pirkstus dūrē, it kā gribētu iesist pati sev, tad lēnītēm tos atlaida. - Sagatavot ceļu Miera tēvam ir maģistra pienākums.
- Vai tad neviens no vīriem nepavadīja manu tēvu? Vai viņam...
- Mans ķēniņ! - Maģistre pavērās uz puisi, grumbās savilkusi pieri. - Mums jādodas lejup.
Jārvi norija siekalas, šķita, ka vēdera saturs sacēlies līdz pat rīklei, un tad izskaloja muti ar spēju spļāvienu.
- Es neesmu gatavs.
- Neviens jau nekad nav gatavs. Arī jūsu tēvs nebija.
Jārvi izdotā skaņa īsti nelīdzinājās ne smiekliem, ne raudām, viņš noslaucīja asaras ar kroplās delnas virspusi. - Vai mans tēvs raudāja, kad tika saderināts ar manu māti?
- Patiesību sakot, raudāja gan, - Māte Gundringa atbildēja. - Vairākus gadus. Toties viņa...
Jārvi smiekli tomēr izlauzās par spīti paša gribai.
- Mana māte ar asarām ir pat vēl skopāka nekā ar zeltu. — Viņš pavērās augšup uz šo sievieti - savu agrāko skolotāju, kura nu kļūs par viņa maģistri. Vērojot šo maiguma rievām izvagoto seju un rūpēm pierietējušās spožās acis, Jārvi pamanīja, ka nočukstējis: - Jūs man esat bijusi mātes vietā.
- Un jūs man bijāt ka dēls. Man žēl, Jārvi, man tiešām ļoti žēl visa, kas noticis, bet... tas ir noticis lielākā labuma vārdā.
- Mazākā ļaunuma vārdā. - Jārvi saberzēja pirksta stumbeni un pavērās uz putniem. Tik daudz baložu un viens vienīgs dižērglis. - Kurš tos tagad baros?
- Gan jau kādu atradīšu. - Māte Gundringa pasniedza kaulaino roku, lai palīdzētu zēnam piecelties. - Mans kēnin!
» >
SOLĪJUMI
Tā bija milzu avantūra.
Vēsts par ķēniņa Ūtrika nāvi varēja sasniegt daudzas ietekmīgas dzimtas no Getlandes tālākajiem nostūriem gandrīz teju pirms apglabāšanas, un viņus tracinātu liegtā iespēja izrādīt savu svarīgumu notikumā, kas tik ilgi paliks tautas atmiņā.
Nebija nekādu šaubu, ka Augstais karalis, kura sēdeklis atradās Skekenpilī, nemaz nerunājot par vienmēr labi informēto veckundzi Veksenu viņam pie sāna, diez vai priecāsies, ka nav saņēmuši ielūgumu, un Māte Gundringa uz to vērīgi norādīja. Tomēr Jārvi māte tikai izgrūda caur sakostiem zobiem: - Man viņu dusmas ir kā pīšļi. - Lai arī Leitlina vairs īsti nebija ķēniņiene, nekāds cits tituls viņai nepiestāvēja, un Hūriks, joprojām milzīgs un kluss, no viņas netkāpās ne soli, zvērējis mūžam būt tās rīcībā. Tiklīdz Leitlina vēra muti vaļā, viņas teiktais
> ' j
jau bija noticis fakts.
Bēru procesija virzījās no Dievzāles caur citadeles pagalmu, kur katrs zāles stiebrs atcerējās Jārvi neskaitāmās neveiksmes, un gar milzīgo ciedru priedi, zem kuras zariem brālis mēdza apsmiet Jārvi par to, ka tas nespēj uzrāpties kokā.
Protams, Jārvi gāja pašā priekšgalā, bet māte viņam līdzās dēlu visādā ziņā aizēnoja. Māte Gundringa centās turēt līdzi, saliekusies pār savu zizli. Tēvocis Odems gāja pa priekšu ķēniņa galmam, kareivjiem un vislabākajās drānās tērptām dāmām. Tām sekoja vergi, grabinādami važas un nodūruši acis turp, kur bija to īstā vieta.
Jārvi satraukti pavērās visapkārt, kad viņi iegāja vienas ieejas tunelī, ieraudzīja tālumā tumsā pavīdam Vaidu vārtus, kas bija gatavi aizkrist un noslēgt citadeli jebkura ienaidnieka priekšā. Tā runāja, ka līdz šim tie krituši lejā tikai vienreiz, bet ilgi pirms viņa dzimšanas, tomēr Jārvi ik reizi bažīgi norija kamolu, kad nācās iet caur šiem vārtiem. Virs galvas, tikai vienas bultas kavēts, karājās īsts nospodrināta vara klucis un kairināja ļaužu nervus.