— Esmu velns, īsts velns! Vai tu tiešām nesaproti? — dīvainais radījums smilkstēja. — Es taču teicu, ka man sāp! Laid vaļā!
— Ak, tu esi velns?! — Marujama iebrēcās, zaudējis savaldīšanos. — Laikam gan taisnība: ja jau neveicas, tad neveicas! Vai man nav diezgan savu rūpju? Un tagad vēl rādās visādi nešķīsteņi! Tātad tu esi tas, kas man liks bankrotēt?
Aizsvilies dusmās, Marujama gribēja samīt šo pelēko riebekli, bet velns iekaucās:
— Pažēlo! Es izpildīšu jebkuru tavu vēlēšanos!
— Jebkuru! — Marujama nekādi nespēja nomierināties, niknums plosījās viņā kā spēcīgs cunami.
— Nemels nu niekus! Vai mazums tadu manīts! Paskat tik — jebkuru vēlēšanos!
— Es nemeloju, itin nemaz nemeloju! Tev tikai jāpasaka, ko velies, un tad tu pats par to pārliecināsies!
— Nu tad Izdomā, kā novērst rītdienu! Šodien taču ir pēdējā dienu pirms mana bankrota … Bet rīt pēdējais termiņš vekseļu izpirkšanai…
Marujama iedomājās nākamo dienu, un viņam šermuļi pārskrēja pār kauliem. Muskuļi pēkšņi atslāba. Velns izmantoja šo brīdi un izvilka asti no papēža apakšas. Pa kaklu, pa galvu tas metās uz istabas kaktu, lai iešmauktu alā, taču pirms tam vēl pagriezās apkārt un iesaucās:
— Es turēšu vārdu! Par rītdienu es padomāšu!
Direktora kungs, ko pavēlēsiet darīt? — klausule atskanēja jauniņā grāmatveža raudulīgā balss: Kantoris stāvgrūdām pilns ar kreditoriem. Nav pat kur adatai nokrist…
Marujama atkal atradās mazajā, netīrajā tējnīcā. Ar bālajiem pirkstiem viņš ieķērās telefona klausulē. Rīklē viņam bija iespiedies kamols.
Viņš bija tuvu histērijai…
Jā, velns bija turējis vārdu. Viņš bija apsolījis novērst rītdienu. Un bija arī novērsis. Rītdiena — diena, kad vajadzēja nomaksāt parādus, Marujamas dzīvē nepienāca.
Šodien kalendārs rādīja to pašu datumu, ko vakar — dienu pirms bankrota. Un rīt atkārtosies tas pats, un parīt arī. Un tā visu mūžu — dienu pirms bankrota…
ROK UN ROK
Bet, ko tur rok? — dēlēns jautāja.
Droši vien ierīko jaunu metro līniju, — tēvs <i ll ii Ideja, un pēkšņi viņu pārņēma dīvaina sajūta.
… Putekļains ielu krustojums. Pelēks asfalts. Nepārtraukta automašīnu straume. Debesis klāj rūsgans smoga un sīku putekļu mākonis. Ausis plēš pušu nemitīgs troksnis: švirkst riteņi, kauc bremzes, dip neskaitāmu gājēju soļi, čīkst vinčas, klaudz tvaika āmurs. Vienu māju ceļ, otru ārda. Lielas pilsētas ikdiena …
Bet tieši šis ikdienišķums viņu satrauca. Visu to viņš jau bija redzējis, redzējis simtiem, tūkstošiem reižu. Arī toreiz, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad bija tāds pats puisēns, kāds tagad ir viņa dēls …
Tas pats ielu krustojums. Viņš, sīks puišelis, stāv šajā pašā vietā kopā ar savu tēvu. Tēvam apmēram tikpat daudz gadu, cik tagad ir viņam. Viņš jautā:
— Tēt, ko tur rok? …
Viņš apjucis paraudzījās uz to pusi. Čīkstēja vinčas. No pazemes izbrauca ar zemi piekrauta platforma. Netīrs pašizgāzējs izdarīja atpakaļgājienu, padeva klāt kravas kasti. Cik dīvaini — atkal rok… Rok tajā pašā vietā, kur raka pirms divdesmit gadiem. Ko tad šeit būvē? Kad beigs? …
Dažkārt gadās, ka pilsētnieku, kurš ārkārtīgi aizņemts ar savām darīšanām un tāpēc nepievērš nekādu uzmanību tam, kas notiek apkārt, pēkšņi pārņem nevaldāma ziņkāre: ko šeit dara un kāpēc dara? Notiekošais it kā uz viņu nemaz neattiektos, un tomēr tas viņu interesē.
«Interesanti, ko tad te galu galā dara,» viņš sev vaicāja, «un vai ilgi vēl raks… Jāmēģina uzzināt.»
Viņš apjautājās par to kādam savam paziņam — avīžniekam. Avīzes līdzstrādnieks noorganizēja vi
ņam tikšanos ar redaktoru, kas vadīja nodaļu «Pilsētas saimniecība», taču tas vēl nesen bija strādājis pavisam cita nodaļa un tāpēc neko nezināja.
Pēc manam domam, tur būvē metro līniju, — sacīja kāds no avīzes līdzstrādniekiem.
tad ne jau, tur bus apakšzemes pāreja, — cits Iebilda.
Zini ko, pazīstainais avīžnieks deva padomu, vislabak būtu, ja tu mēģinātu to noskaidrot tieši merijas projektešanas nodaļā.
Viņš devas uz mēriju. Viņam līdzi bija ieteikuma vēstulē no avīzes. Jauns projektēšanas nodaļas ierēdnis atri parskatija vēstuli un sāka šķirstīt biezas dokumentu mapes.
— Pilsētā notiek grandioza celtniecība. Uzreiz nemaz nevar pateikt, tieši kurš objekts jūs interesē. Ak tā … ceturtais iecirknis. Metro? … Nē, metro jau sen šeit uzbūvēts, šķiet, jūs pats to labi zināt.
— Nu jā, bet kāpēc tur tomēr visu laiku rok? …
— Iespējams, ka apakšzemes pāreju … — ierēdnis atšķīra vēl vienu mapi. — Starp citu, tajā vietā gan apakšzemes pāreja netiek projektēta. Tad jau drīzāk ūdensvads, kanalizācija vai kaut kas tamlīdzīgs. Jūs labāk aizejiet uz ūdensapgādes nodaļu.
Ūdensapgādes nodaļā paskaidroja, ka viņiem neesot nekāda sakara ar zemes darbiem šajā iecirknī. Viņam deva padomu apjautāties celtniecības nodaļā. Tur apstiprināja — jā, rokam, no priekšniecības saņēmām rīkojumu, darbu projektu un tāmi, tāpēc arī rokam. Bet kas tur būs — to grūti pateikt… Pilsēta taču ir tik milzīgi liela. Un vispār dažādu būvju bez sava gala, reizēm grūti saprast, kuras būves saistītas cita ar citu …
Viņš devās uz telefona tīkla pārvaldi. Tur sacīja, ka viņu pārziņā esot tikai kabeļu vilkšana, bet par visiem zemes darbiem atbildot mērija.
mērijā atcerējās, ka reiz pieņemts kāds projekts, U<11 kura realizēšanai piešķirti attiecīgi asignējumi, un i ceturtajā iecirknī uzsākti darbi. Liekas, runa bija par vienu no daudzajām apakšzemes komunikācijām.
jūs sakāt, ka rok jau vairāk nekā divdesmit gadu? mērijas sapulces sekretārs izbrīnā parausit |a plecus. — Tas nevar būt! Visas mūsu būves tiek nodotas ekspluatācijā projektā paredzētajos termiņos. Lai gan… tajā rajonā, par ko patlaban interesējaties, mēs ceļam ļoti daudz. Nāk klāt arvien jaunas būves. īsts kaleidoskops. Gadās, ka bieži vien jārok vienā un tajā pašā vietā …
— Kā tad tā … — viņš nomurmināja. — Tas taču ir nesaimnieciski… Bet vai tad jūs nezināt… kaut vai aptuveni, kad darbi beigsies?
— Kad beigsies? Nezinu, kādus darbus jūs domājat. Piemēram, jaunā metro līnija jau sen uzbūvēta un nodota ekspluatācijā. Apakšzemes pāreju šajā rajonā sāksim celt tikai pēc vairākiem gadiem un, tiklīdz tā būs pabeigta, saskaņā ar vispārējo mūsu provinces rekonstrukcijas un labiekārtošanas plānu tūlīt ķersimies pie kanalizācijas tīkla izveidošanas darbiem. Gluži dabiski, kanalizācijas ierīkošana savukārt prasīs apakšzemes komunikāciju sistēmas ievērojamu pārbūvi. Jūs, protams, saprotat, ka mēs netaupām pūles, lai pabeigtu darbus, cik ātri vien iespējams.
— Pateicos par informācij u. Varbūt jus tomēr būsiet tik laipni un dosiet man padomu, kur tad es galu galā varu uzzināt sīkāk par šo celtniecību? Mani interesē noteikts ielu krustojums un tas, ko tur rok un kāpēc rok …
Sekretārs apmulsa.
— Es pat nezinu, kādu padomu lai jums dodu. Cik zināms, tad mēru pie mums ievēlē uz četriem gadiem. Bet celtniecības darbi rit savā noteiktajā kārtībā… Jā, un mērijas ierēdņi arī ne vienmēr visu labi pārzina,
jo personāls nemitīgi mainās — vecie, kas sasnieguši sešdesmit gadus, aiziet pensijā, un katru gadu parādās jauni darbinieki. Taču celtniecība ne brīdi neapstājas… Dzimst arvien jauni un jauni projekti. Dažkārt pal atbildīgi mērijas vadītāji nezina, kādi projekti pieņemtl Tomēr pamēģiniet parunāt, — sekretdis pamaja uz kada sirmgalvja pusi, kurš snauduļoja uz kresla istabas kakta, — ar šo kungu. Viņš visu mūžu stādājis mērijā, bet tagad pēc aiziešanas pensija, Kārto un pēta mūsu arhīvu. Varbūt viņš kaut ko zina.