— Aiju žūžu, mazo dēliņ, mazo sīkaliņu!
Lai gan maziņš esi tu — liels ir lepnumiņš.
Aiju žūžu, mazo dēliņ… —
il/.iedāja sievietes balss M. V. tieši pie pašas auss.
Vai patiesi tā jau ir elle, bet līdzās lokanā un maigā balsī dzied citas grēcinieces velis? Pamazām M. V. sāka atšķirt elles smakas: smirdēja mīzali, izkārnījumi, sviedri un pūstošas asinis. Sieviete mēģināja izstiepties, bet ar basajām pēdām tūdaļ pat atdūrās pret glumu sienu. Atspērusies viņa pastūmās uz pretējo pusi un ar sāpošo pakausi atsitas pret aukstu akmeni. Elle bija neizsakāmi šaura. Sieviete pacēla roku un ar pirkstu galiņiem pieskārās tās griestiem, kas bija apauguši ar kaut ko mīkstu, maigu, rasainu un drausmīgi riebīgu. Kazi, kurš elles loks šis ir? Dziedāšana mitējās, taču būtne līdzās joprojām elpoja. Piepeši ļengana, pasilta un mikla roka skāra M. V. pieri. Sieviete šausmās iekliedzās, mēģināja parauties nostāk, bet tūdaļ atsitās pret sienu, un mugurā iedūrās vairāki asi dzelžgali.
— Nebļauj! — ierunājās sievietes balss. — Bļaut vajag tad, kad nāk šurpu žurkas. Lai tās atbaidītu, reizēm pietiek arī ar dziedāšanu: aiju žūžu, aiju žūžu… Tajā pusē, kur kājas, ir izcirsta lūka atejai. Tieši caur to viņas nāk šurpu…
— Kas?
— Nu žurkas taču! To te ir milzums. Sevišķi ziemā…
— Kur tas ir — te?
— Nu šinī pašā ellē taču…
— Ellē? Ak, vai patiešām te ir elle?!
Pēkšņi atskanēja spalgi, džerkstoši smiekli. M. V. sarāvās, it kā šī skaņa šaustītu viņu kā ar rīkstēm.
— Ko — tu nezini, kur esi iekļuvusi?
— Nē. Es nezinu. Viņi meta uz mani akmeņus, bet vairāk neko es neatceros…
— Akmeņus? Tāpat kā uz Mariju Magdalieti? Tātad šeit tu esi iekļuvusi par maucību?
— Jā… — nočukstēja M. V. un sāka žēli šņukstēt.
— Vai tu sagrēkoji ar nelabo? — Sieviete atkal iesmējās tik spalgiem un bezrūpīgiem smiekliem, itin kā viņa sēdētu saulgozi zem ziedošiem kokiem un dzertu, sarkanvīnu, bet mīļākais pusbalsī čukstētu viņai ausī visjaukāko stāstu. — Tev bija ārlaulības sakari ar sātanu?!
— Es nezinu..
— Ha, hā — viņa nezina! Tūlīt tu dabūsi zināt! Tu izdzirdēsi par sevi tādas lietas, kas tev ne sapņos nav rādījušās! Es tev varu pastāstīt, ko viņi tev prasīs. Izdomā atbildes iepriekš, tad arī mazāk spīdzinās. Par vienu un to pašu tevi tērpinās tikai kādas simt reizes, nevis tūkstoš. Tu saprati, ragana?
— Es neesmu ragana…
— Ha, hā — viņa neesot ragana! Dārgā, tiklas sievietes šeit nenokļūst. Nav pat jēgas strīdēties. Tici man! Galvenais — nevajag baidīties. Zini, pie sāpēm var pierast. Tieši tikpat ātri kā pie lieliem jaukumiem. Es pat zinu, kā var pārvarēt sāpju slieksni un vienā mierā klusām dirnēt galīgā bezjūtībā. Ari tu to iemācīsies. Tikai nav jēgas strīdēties un kaut ko pierādīt. Tu saprati? — Viņa atkal skāņi nosmējās un, ar visu augumu piekļāvusies M. V., sāka bērt kā pupas: — Tātad, ragana, — kā tu atteicies no Dieva? Ar rakstu vai vārdos? Ja ar rakstu, tad ar ko tu parakstīji — ar asinīm vai tinti? Kur, kad un kādas bija svinības? Vai dēmons gribēja tevi precēt vai tikai maukoties ar tevi? Kā viņš sevi sauca un kā bija ģērbies? Kādas viņam bija kājas? Ja jau bija kāzas, ko jūs tajās ēdāt un dzērāt? Vai mūzika bija? Kas bija muzikants? Cilvēks vai velns? Vai māki lidot? Vai ir vajadzīga ziede, lai varētu lidot? Kā to gatavo, kādā krāsā un ar kādu smaržu tā ir? Vai māki izsaukt lietu, vēju, salu, miglu, sausumu, viesuļus un krusu? Vai tavas burvestības ilgi iedarbojas, un kā var panākt to iedarbību? Vai šeit, cietumā, dēmons tevi ir jau apciemojis? — Viss viņas ārkārtīgi novājējušais rumpis, smieklu kratīts, purēt purējās, bet vārdi burbuļoja gluži kā iemesti verdošā eļļā: — Papriekšu viņi tevi, ragana, pārbaudīs ar ūdeni. Pēc tam — ar uguni. Un visbeidzot — ar peldinā-
š,mu vai brlnumsvariem. Vai tu zini, ka raganas sver mazāk nekā tiklie cilvēki? Patausti mani, un tu pārliecināsies! — Viņa satvēra M. V. roku lin pārvilka pār savām izspīlētajām ribām. — Pēc mēneša, diviem tu .iri būsi tāda — vieni kauli. Nebaidies. Sāpju slieksnim var pārkāpt pāri. Taču labāk, ja to ir mazāk…
— Es to nepārcietīšu… — M. V. nočukstēja, un viņai šie vārdi likās pavisam tukši un bezjēdzīgi. — Es to nepārcietīšu…
— Pārcietīsi! Visas pārcieš. Es nezinu, vai ir kaut kas tāds, ko sieviete nevarētu pārciest. Dažam labam šķiet, ka Dievs ir nolādējis sieviešu dzimumu. Bet patiesībā ir tieši otrādi. Viņš mums ir piešķīris spēkus visu pārciest. Un par šādām spējām vīrieši mūs apskauž. Un itin viss, ko viņi nodara ļaunu sievietēm, tiek darīts aiz aklas skaudības. Tu to esi ievērojusi?
— Es nezinu…
— Tu nezini? Tad tu dabūsi zināt! Ai, daudz, ļoti daudz tu šeit dabūsi zināt! Pateicies Dievam, ka esi šeitan nokļuvusi, jo kur gan citur tu varēsi iegūt tik nenovērtējamu pieredzi?! Taču galvenais — tu dabūsi dzirdēt to, ko tikai es vienīgā visā pasaulē vairs varu pastāstīt! — Dziļi nopūtusies, sieviete apklusa, taču, nekādu atbildi neizdzirdējusi, iegrūda M. V. sānos sāpīgu dunku un jautāja: — Vai tevi neinteresē? Tu pat neesi pavaicājusi, par ko es šeitan esmu iekļuvusi.
— Par ko?
— Taču par Marijas Magdalietes dienasgrāmatu!
— Par ko? — M. V. pārjautāja, ilgodamās tikai pēc viena — lai blakus gulošā apklust.
— Jā, jā! Tu neesi pārklausījusies! Par Marijas Magdalietes dienasgrāmatu!
— Vai tiešām viņa bija rakstītpratēja?
— Iedomājies — jā! Viens no tiem vīriešiem, kuriem nabadzīte dāsni dāļāja savu miesu, atlīdzināja viņai nevis ar ubaggrašiem, bet iemācīja rakstīt. Protams, ar viņas pašas roku rakstītais teksts nav saglabājies. Līdz mums ir nonācis tikai grieķu pārcēlums.
— Vai tad tu proti grieķu valodu?
— Kāpēc tu par mums šaubies? Es jau teicu, Dievs ir apbalvojis sievietes nesalīdzināmi bagātīgāk nekā vīriešus. Es pārtulkoju viņas dienasgrāmatu no grieķu valodas. Daudzas reizes esmu to pārrakstījusi. Tamdēļ es tagad esmu ragana! Viņi sadedzināja visu — gan grieķu eksemplāru, gan manus tulkojumus. Taču katru vārdu es zinu no galvas. Patiesībā Marijas Magdalietes dienasgrāmata aizies zudībā tikai pēc tam, kad viņi būs mani sadedzinājuši… Bet pirms tam viņas patieso dzīvesstāstu vēl izdzirdēsi tu, ragana! — Sievietes balss spēji pārvērtās, palaikam pat šķita, ka ar viņas muti runā pavisam cita būtne. — Nav zināms, vai Marija Magdaliete secīgi ir aprakstījusi katru savu dienu, pavadīdama Jēzu, vai arī piedzīvoto izklāstījusi tikai pēc Kristus nāves, gara iedvesmas pārņemta. Skaidrs ir tikai viens — viņa ir jutusies neizsakāmi vientuļa, jo pat vientuļnieks tuksnesī nav vairāk viens par rakstošu cilvēku. Un par to nav ne mazāko šaubu, viņa ir bijusi ļoti gudra.
Traktātā “Pestītāja sarunas” Marija Magdaliete tiek saukta par sievieti, kura zināja visu. Vīlips savā evaņģēlijā stāsta par pastāvīgām sacīkstēm, kas norisinājušās starp vīriešiem apustuļiem un sievieti Mariju. Vīlips viņu apraksta kā pašu uzticamāko Jēzus līdzgaitnieci, kā Dievišķās gudrības simbolu. Viņš min, ka Kristus mīlējis šo sievieti stiprāk nekā citus savus mācekļus un bieži skūpstījis viņu uz lūpām. Pārējie tāpēc jutušies stipri aizvainoti un allaž izprašņājuši Jēzu: