ir skāris mani. Tikai vienīgi mani. Mani vienu, kuru tūdaļ bija sagrābusi bezgodiga ziņkārība: ak, kāda gan izskatās šī cilvēka seja neaizsegta, kā pieskaras viņa rokas un… vai vientuļnieka miesa kādreiz ir pazinusi sievieti?!
Es sarāvos, jo Pāvils Putninieks ierunājās pilnīgi negaidīti. Un atkal šķita, ka zemajā, klusajā balsi izteiktie vārdi veltīti vienīgi man. Tikai un vienīgi man. Šādu runāšanu taču nav iespējams saklausīt pat tiem, kas stāvēja knapi dažus soļus man aiz muguras.
— …Ak, skumjais cilvēces liktenis! Ak, smagais un nožēlojamais liktenis! Mēs esam zaudējuši to, kā vārdā patiesībā bijām radīti. Jūs man vaicāsit, ko gan mēs esam zaudējuši un ko ieguvuši? Kas ir gājis zudībā un kas palicis? Raugi, mēs esam zaudējuši to svētlaimi, kurai Dievs mūs ir radījis. Raugi, mēs esam iemantojuši to postu, kas pašā sākumu sākumā mums nav bijis lemts. Mēs alkstam pēc eņģeļu maizes, kuru reiz esam ēduši pilnu vēderu. Bet kas tagad remdinās mūsu neizciešamās alkas?! Tagad mēs ēdam sāpju maizi, kuru agrāk nezinājām esam. Ak, mūsu nemitīgās vaimanas, ak, nebeidzamās raudas! Ak, mēs nelaimīgie! No kurienes mēs esam padzīti un iekš kā esam iegrūsti! No kurienes mēs esam krituši un kur esam nonākuši?! No Tēvijas — trimdā! No turienes, kur skatījām Dievu vaigu vaigā, — savā sāpju aklumā! No nemirstības saldmes — nāves rūgtumā! O, baigā pārvērtība: no diža labuma — lielā ļaunumā! Smags ir sods, smaga ir grēku izpirkšana, un itin viss ir smags!
Pāvils Putninieks gluži kā pārstāstīja manu pastāvīgo stāvokli. Es pati nebūtu atradusi atbilstošākus vārdus, lai varētu izteikt savas neremdināmās ilgas, nepiesātināmās alkas, nedzesināmās slāpes un bezgalīgās skumjas. Beidzis runāt, vientuļnieks pārmeta krustu sev, pārmeta krustu pūlim un, apgriezies riņķi, aizgāja. Papagaiļi kā liela, raiba bumba turējās viņam virs galvas. Vientuļnieks pārgāja pāri ūdenim un vieglos soļos, kādi ir būtnei, kura prot lidot, attālinājās pāri dūmakainajai ciņu pļavai. Ar acīm pavadīju viņu līdz pat zaļi vizmainajam mežam un biju svēti pārliecināta, ka mūks sajūt skatienu, kas ir pieķērīgs kā putna nagi. Kad Pāvils Putninieks nozuda starp smuidra-
ļlem simtgadīgajiem kokiem, pūli atskanēja šņuksti. Ari manās acis i iesās asaras, nemiers grauza sirdi, ilgas plosīja dvēseli, un es neparko nevarēju saprast, kurš gan ir piešķīris šim klajumam Cerības vārdu?!
Kā upe, kas smagi nes līdzi viļņus, pūlis lēnām sāka kustēties atpakaļ uz klosteri. Tikai tagad pamanīju, cik daudz tajā bija gaudenu. Aklas sievietes virzījās, saķērušās garā virtenē, viņu baltās, pret debesīm pavērstās acis spīdēja saulē kā gliemežvāku perlamutra odere, bet seja pauda… svētlaimi! Mēmules cita citai kaut ko klāstīja, viņu garie un jutīgie pirksti drudžaini skrāpēja biezo kurluma tūbu, bet seja pauda… svētlaimi! Kā dejodamas neizprotamu rituāla deju, lēkāja vienkājes, bezroces un kuprītes, drausmīgas resnes, ģikts saliektās, tādas, kas plaukstas vietā vicināja zivs spuras, pundures, lielgalves, spitālīgās, vilkligas vai tūskas saēstās, bezdegunes, matu ēdes apsēstās, trumošās un asiņojošās, viņām nopakaļ, baltus putekļu mākoņus saceldamas, uz ritentiņiem stūmās bezkājes un melmeņsērdzīgās, bet ikkatras seja pauda… svētlaimi! Vienīgi man nebija lemts to izbaudīt… Vai patiesi šādā ceļā Pāvils Putninieks mani ir paaugstinājis citu vidū?!
Visa šī gūzma sablīvējās klostera pagalmā. Šeit bija uzstādīti milzīgi balti klāti galdi, bet baskāji noviči, griezdamies kā tītavas, svētceļniekiem dalīja ēdienu.
Sajutu stipru izsalkumu. Lūkojos, kur apsēsties, un biju krietni pārsteigta, kad kāda sieviete, mādama ar roku, nosauca mani vārdā. Viņai bija ļoti izģindusi un bāla seja ar zilumiem zem acīm un viegli izvalbītiem tērauda krāsas redzokļiem. Kad viņa pasmaidīja, es ieraudzīju, ka viņai nav neviena priekšējā zoba. Par spīti tam, viņas seja šķita skaista.
— Visi mani sauc par Upi, kaut arī tas īsti neskan kā vārds, — viņa sacīja, kad es apsēdos līdzās. — Bet, kā sauc tevi, es uzzināju, ieskatījusies Viesu grāmatā. Vai atceries — tu taču vakarvakarā tajā ierakstīji savu vārdu, tāpat kā visi jaunpienācēji.
Es to itin nemaz neatcerējos. Lai gan var gadīties, ka, noguruma mākta, kādam savu vārdu netīšām esmu nobuldurējusi. Tikām Upe turpināja, uzjundīdama mani aizvien stiprāku un stiprāku pārsteigumu:
— Mans pienākums ir ik rītu ziņot Tēvam Putniniekam katra jaunpienācēja vārdu. Pat tad, ja to būtu vairāki simti. Pašlaik — pavasarī un vasarā — gaidām pamatīgu cilvēku pieplūdumu…
Kā noburta es skatījos viņas bezzobu mutē, no kuras nākošie vārdi bija ļoti maigi, gluži kā zīdā ievīstīti. Es vēlējos saprast, kas tas ir, kas neļauj novērst acis no šīs savādās sievietes, kas spiež mani par viņu jūsmot?! Bet kad un kā Upe sastopas ar vientuļnieku? Kā viņa aizkļūst līdz tā mājoklim, jo parasts mirstīgais taču patiešām nespētu tikt pāri purvam? Vai viņa zina kādus citus ceļus? Kāpēc tieši viņa? Kāpēc gan tieši Upe ir paaugstināta citu vidū? Mani sagrāba greizsirdība. Viņa to pamanīja un uzlūkoja mani pavisam nievājoši.
Upe man piekrāmēja pilnu bļodu rudzu biezputras ar pienu. Es ēdu, un man šķita, ka savu mūžu neko gardāku neesmu baudījusi. Gaiss bija pārpilns gaismas, ābeļu ziedlapiņu, bišu sanoņas, smaržu un putnu vīteru. Mani pārņēma salda, neviena neiztraucēta svētlaime — es pat jutos pārsteigta —, itin kā mani kāds būtu pārvērtis. Vēl nekad es nebiju izbaudījusi šādu atpestošu vieglumu. Es palūkojos apkārt — visi līdz pēdējam, kas sēdēja ap baltajiem galdiem, gluži kā spogulis atspulgoja manas sejas svētlaimīgo izteiksmi. Vienīgi Upe bija sadrūmusi. Šķita, ka caur nolaistajiem plakstiem viņa mūs visus novēro kā nesaprātīgus bērnus un vīzdegunīgi zobojas. Piepeši ap viņas kaklu es ieraudzīju rotu no zilām, dzeltenām un zaļām spalviņām. Man iešāvās prātā, ka šī sieviete tīšām ir atmetusi atpakaļ matus un pagriezusies pret mani tā, lai es varu pamanīt talismanu, kas nepārprotami liecina par viņas sevišķo saikni ar Pāvilu Putninieku. Mani pārņēma vēl baigāka greizsirdība, un veltīgi es centos to aizgainīt. Mani māca kauns, ka līksmās pavasarīgās dienas mirdzumā šādas melnas jūtas vainago mani ar saviem indīgajiem ziediem.
Vēlāk es pārliecinājos, ka ne vien mani, bet ikkatru, pat vissvētlaimīgāk smaidošo, grauž briesmīga greizsirdība. Vīrieši apskauda vīriešus, bet vēl stiprāk sievietes, tomēr par visu visvairāk sievietes apskauda sievietes. Greizsirdība… Kurš spēj noteikt visas greizsirdības kvēlās krāsas un netīrās nokrāsas, kurš spēj izmērīt tās skanošo
bezdibeņu dziļumu, lediem klāto gāļu aukstumu, tuksnešu karstumu un ar asiņu un netīrumu smaku atšķaidītās vēsmas?!
Taču visam ir savs laiks. Es sēdēju pie balta galda, laizīju medu, ko Upe man pakalpīgi ielēja, un, aizdzinusi prom greizsirdību, svētlaimīgi smaidīju.