— Vakarā es ieiešu pie tevis cellē. Manuprāt, mums abām būs par ko parunāties, — brokastīm beidzoties, Upe sacīja. — Un tagad ej pastaigāties! Šeit ir ļoti skaistas vietas. Sevišķi pavasarī!
Es atkal izgāju pa klostera vārtiem. Devos uz pretējo pusi, nekā biju gājusi no rīta, kaut gan briesmīgi vēlējos izokšķerēt, pa kādiem ceļiem Upe nokļūst pie Pāvila Putninieka… Dažreiz man ir paticis ar sevi pacīnīties. Taču, jo stiprāk es pūlējos par viņu tikšanos nedomāt, jo neprātīgāk mani grauza ziņkārība un greizsirdība. Es ilgi klaiņoju. Vietas šeit bija ļoti skaistas un īpatnējas: purvi, papuves, neskaitāmi strauti, izcirtumi, izdeguši brikšņi, ganīklas, tukši un neapsēti tīrumi…
Es gāju pa grantsceļu, bet visapkārt, cik tālu vien sniedza acis, pletās slapjas pļavas, ezeriņi, kuros atspulgoja zilās debesis ar čauganajiem mākonīšiem. Šur un tur stārķi medija vardes, un gluži kā ar porcelāna suķēm viss it visur bija piebiris ar maziem, žilbinoši baltiem asknābju, asspārnu un asastu putniņiem. Pasaule šķita burvīgi spirgta, dzidra un koša — kā nupat radīta. Gāju pievērtām acīm, seju pavērsusi pret sauli un silto, smaržīgo vēju. Bet, kad pacēlu plakstus, es ieraudzīju pa ceļu nākam pretim cilvēku. Viņš bija gara auguma un apvilcis melnu apģērbu. Es nodomāju, ka uz klosteri steidzas kāds svētceļnieks, kurš kāro atgūt cerības. Pēkšņi man iesmeldzās sirds un saļodzījās kājas. Tas bija viņš pats! Pāvils Putninieks!
Vienā mirklī aizmirsu pati savu ziņkārību, greizsirdību un to, ka Upe ar viņu sastopas katru rītu. Prātā man bija tikai viena doma — drīkst vai nedrīkst, klājas vai neklājas un ļauts vai liegts man ar vientuļnieku — lai arī tā, nevilšus — sastapties. Varbūt es pārkāpšu, varbūt jau esmu pārkāpusi kādu aizliegtu robežu? Vai nebūs labāk, ja pagriezīšos atpakaļ un metīšos bēgt? Bet ko tad Putninieks nodomās par mani? Varbūt man jānoslēpjas ceļmalas grāvī? Vai arī kā galvu
zaudējušai jālaižas pāri pļavai? Tā spriezdama, nepārtraucu iet uz priekšu. Mēs tuvojāmies viens otram.
Pāvils Putninieks savu lielo galvassegu bija atmetis uz pleciem. Papagaiļi, izveidojuši raibu četrstūri, plivinājās augstu debesīs un šķita kā spalgi ķērkstošs pūķis. Neviena netraucēta, varēju apskatīt vientuļnieka seju. Taču šaubas atkal nošvīkstēja pār mani kā pātaga. Vai man ar vientuļnieku ir jāsasveicinās? Ja ir, tad — kādiem vārdiem? Skatoties viņam acīs vai nepaceļot galvu? Vai man ir jāsmaida vai jāsavelk dievbijīga sejas izteiksme? Jāpārmet krusts? Jākrīt ceļos?
Mūs šķīra vairs daži soļi. Es kāri blenzu vientuļniekam sejā. Viņa prāvo, izteiksmīgo galvu ieskāva liela sirma matu kupena. Skatījos uz augsto pieri, kuplajām, melnajām uzacīm, dzelmaino, pelēko acu caururbjošo, pat biedējošo vērojumu, uz romiešu degunu, izspīlētajiem vaigukauliem un jutekliskajām lūpām, kurās pēkšņi uzplaiksnīja bērnišķīgs un vieglprātīgs smaids. Vientuļnieka seju biju iztēlojusies pavisam citādu, tāpēc jutos pārsteigta.
Mēs apstājāmies viens otram iepretim. Nodūrusi galvu, es skatījos uz viņa basajām, putekļiem klātajām kājām. Mēs varējām pieskarties viens otram, pat roku nepastiepjot.
— Šeit ir skaisti, vai ne? Un plašums domai… — Pāvils Putninieks ierunājās un uzlika man uz galvas savu smago roku ar slaidajiem pirkstiem.
Es pacēlu galvu. Viņš vērās man tieši acīs. Es paspēru vēl vienu soli. Viņš mani apskāva. Es nejutos pārsteigta, vienīgi domāju, ko lai tagad iesāku ar savām rokām, kas nokarājās kā striķi. Vai es drīkstu pieskarties vientuļniekam? Vai drīkstu apskaut? Ja drīkstu, tad — vai stipri? Vai varbūt tas jau ir nāves grēks? Pāvils Putninieks ar vienu roku apskāva manu vidukli, ar otru saņēma pie kakla un vēl stiprāk piespieda sev klāt. Apskāvu viņu un noliku galvu viņam uz pleca. Varēja saost vientuļnieka smaržu, kas man šķita ārkārtīgi labi pazīstama, taču ne toreiz, ne tagad es nespēju apjēgt, ko gan viņš tik uzbudinošu un iekvēlinošu man atgādina… Pāri Pāvila Putninieka plecam es skatījos, kā bezgalīgajās pļavās margo baltie asknābja putniņi. Es jutos
I'iivisam mierīga un laimīga. Man šķita, ka tieši tā, kļaudamies viens ļ'lf otra, divi cilvēki — vīrietis un sieviete — ir izdomājuši vārdu svētlaime.
— Man nebija ienācis prātā, — es iečukstējos, — es nekad nebiju domājusi, ka cilvēkam ir lemts izbaudīt šādu labsajūtu šajā saulē.
Pāvils Putninieks viegli atrāvās nostāk un, nopaijājis man matus, Mcīja:
— Cilvēki izskaidro debesu un zemes vaigu, bet nepazīst to, kas iitrodas viņiem acu priekšā, un neprot šo mirkli izbaudīt…
Mēs joprojām stāvējām viens otram iepretim, bet viņa rokas vēl ,u/.vien atradās uz mana auguma. Spēji mums virs galvas kaut kas Iošalcās, iečerkstējās un ieklaigājās. No izbīļa es iesaucos, bet tie bija tikai papagaiļi. Čerkstēdami un ar saviem asajiem nagiem ķerdamies, tie satupās vientuļniekam uz pleciem. Vairs nebildis ne vārda, Pāvils Putninieks uzmauca galvā melno galvassegu un devās prom. Putni joprojām čerkstēja, sita spārnus un grozīja astes, bet vientuļnieka ēna bija līdzīga platzarotam, ar visām lapiņām vējā trīsošam kokam. Negaidīti deniņos sajutu sāpes — pārvilku ar roku un uz pirkstiem ieraudzīju asinis. Laikam jau papagailis, krizdams lejup, ar plēsīgo knābi vai nagiem būs ieskrāpējis. Es nogāju vēl dažus soļus, taču nezin no kurienes uzradies satraukums mani spiešus piespieda pie zemes. Apsēdos miklajā ceļmalas zālē, satvēru galvu un gluži kā svešām lūpām atkārtoju:
— Ak, kas gan man būs, kas tagad man būs, ak, kas gan ar mani notiks…
—AK, KAS GAN MAN BŪS, KAS TAGAD MAN BŪS, AK, KAS GAN AR MANI NOTIKS? — tā es sev jautāju tūkstošiem reižu dienā. — Tad kas gan ar tevi notiks, Marija Magdaliete?
Bezmērķīgi klimtu pa pilsētas ielām un jutos kā tāds gājputns — visi cilvēki man likās pagalam sveši. Pārnākusi mājās, es ieslēdzos, bet vairs nepazinu ne savu istabu, ne lietas, ne savu atspulgu spogulī.
Klīdu pa savu mitekli kā iesprostota liela, melna aizjūras kaķene kādu reiz biju redzējusi tirgus laukumā.
Kopš tās dienas, kad ar mani bija runājis Jēzus, pavisam zaudēju miegu. Es tikai metu un metu lokus pa savu nakts sprostu. Tupēju ierāvusies kaktā, kad kāds klaudzināja pie manām durvīm. Viņi, vīrieši nevarēja saprast, kas ar mani ir noticis… Nabagi. Ar basajām pēdām jutu dienā sasilušo klona siltumu. Ap nakts vidu klons atdziest. Rīta pusē tas viegli noraso. Naktij tuvojoties, visi manas istabas priekšmeti liekas pelēki. Pēc tam tie nomelnē. Vēlāk tie iegūst zaļganīgu nokrāsu bet pirms rītausmas — melnu. Saulei lecot, tie it kā pārklājas ar sārteniem putekļiem. Arī acis ir gluži kā putekļiem piebirušas. Sūrst.
Raudāju tikai pirmajās naktis. Vēlāk sāku aizstaigāt uz laukumiem paklausīties, ko runā Jēzus. Es uzglūnēju kā kaķene. Es iejaucos starp cilvēkiem. Reiz es izspraucos Viņam pavisam tuvu. Taču viņš mani nepazina. Viņš pat nepaskatījās uz mani, kaut arī, izmantodama drūzmu, biju pat pieskārusies Viņam ar roku. Bet ne jau man, ne jau man bija veltīti šādi Viņa vārdi:
— Kurš ir pie manis, tas ir pie uguns, un tas, kurš ir tālu no manis, ir tālu no valstības.
Es biju tālu, neizmērojami tālu, un šoreiz mani sagrāba liels izmisums. Caur asarām neredzēdama ceļu, es atgriezos mājās.
Es cerēju, ka varbūt vīns, sarkans kā asinis, remdinās manas dvēseles mokas. Sēdēju pie vaļējām durvīm un teicu sev: vakars ir tik jauks, smaržīgs, vīterīgs un dzidrs — tad kas gan tevi tik stipri nomoka, Marija Magdaliete? Kas piepilda ar nemieru tavas garās dienas, kas neļauj aizmigt bezgalīgajās naktīs? Vien paraugies, cik zaļas un spīdīgas ir olīvkoku lapas, cik burvīgi dzeltens ir ziedošo sinepju lauks, cik sarkans ir vīns sudraba biķerī, cik zilas ir debesis, cik zeltainas ir sārto mākonīšu maliņas, cik melns ir tavs apģērbs, cik balta tava āda… Tad kamdēļ tu atgrūd šo dienu kā savu vissīvāko ienaidnieku? Citas tādas vairs nebūs! Pēc kā gan tu kāro? Pēc pravieša mīlestības? Pēc princeses Salomes drausmīgā likteņa? Kāpēc tu sev iestāsti, ka vientulība tevi ievaino stiprāk nekā šķēps, kas nodūra Hēroda audžumeitu?