Vika atspieda galvu. Viņas garajam kaklam vairākkārt pārskrēja krampji. Skumjas auga augumā. Sieviete atkal apsēdās uz pašas krēsla maliņas un juta, ka ir pārplēsusi zeķi. Viņa atbalstījās ar elkoņiem pret ceļgaliem, nolika zodu uz sažņaugtajām dūrēm un, caur pieri lūkodamās uz Normu, diezgan izaicinoši ierunājās:
— Pacentīšos bez gariem ievadiem. Es ļoti mīlēju kādu cilvēku. Jūs saprotat? Tagad viņa vairs nav. Es gribu, man patiesi vajag viņu aizmirst… Aizmirst, pilnīgi aizmirst, par katru cenu aizmirst. Un man nekas neiznāk. Zinu, ka pat vissliktākajās melodrāmās neviens šādi nerunā. Banālība, tas arī viss. Bet es gribu, es slāptin slāpstu šo cilvēku aizmirst. Jūs saprotat?
— Es saprotu. Dzīve un melodrāma ir stipri atšķirīgas lietas. Vai jūs esat ar mani vienisprātis, Vika?
— Jā, bet es…
— Vai šī cilvēka vispār vairs nav vai — tikai jums?
— Tikai man! — Vika iekoda lūpā.
— Jums nav patīkami to atzīt, vai ne?
— Ko?
— To, ka vīrietis ir dzīvs, bet jums viņa vairs nav.
— Nu jā… Nē, es taču nesaku, ka nepatīkami. Es tieši vēlos viņu aizmirst. Tas ir viss.
— Kas šajā situācijā ievaino jūsu patmīlību?
— Manu patmīlību? — Vika atzvēlās krēslā un sasprindzināja visu augumu. — Ak Dievs, tas ievaino mani viscaur! — Viņa aizgrieza galvu, cik tālu vien varēdama, lai tikai psihoanalītiķe nevarētu pamanīt trīcošo zodu un pievilgušās acis. — Tas ievaino manu miesu, manu dvēseli un prātu. Tas iznīcina manas dienas un manas naktis. Tas sagrauj manu dzīvi. Reizēm es patiešām baidos vai prātu zaudēt. Vai arī — padarīt sev galu…
— Vai jūs nevarētu pateikt precīzāk, ko domājat, sacīdama tas? Varbūt tas, kas ievaino, iznīcina, sagrauj, liek zaudēt prātu un kūda izdarīt sev galu, — esat jūs pati?
Vika krampjaini savilka dūres, piekoda lūpu un kļuva līdzīga stāvgrūdām pieblīvētā pludmalē pamestam bērnam. Bet Norma noraudzījās uz viņu kā žokejs uz zirgu, kurš nav pārvarējis visniecīgāko šķērsli.
— Nomierinieties, Vika! Par to parunāsim citu reizi. Vai ne? Bet tagad pasakiet man — vai cilvēks, kuru jūs vēlaties aizmirst, ir vīrietis?
— Nu, protams, vīrietis…
— Kāpēc — nu, protams? Tā varēja būt arī jūsu māte, draudzene, māsa, tēvs, brālis vai bērns. Šis cilvēks bija jūsu vīrs?
— Nu nē! Taču es viņu mīlēju.
— Jūs arī tagad viņu mīlat, Vika?
— Nē… Jā… — Vika ar plaukstām aizklāja seju, pierāva kājas un uz krēsla malas saplēsa otru zeķi. — Nē… Es nezinu. Es teicu, ka vēlos tikai vienu — viņu aizmirst.
— Vai viņš jūs mīlēja?
— Dieva dēļ! Vai tiešām man vajadzēs vēl atbildēt arī uz tādiem jautājumiem?! Vai tas ir svarīgi? Es nezinu… Es vēlos tikai vienu — viņu aizmirst!
— Labi. Arī par mīlestību mēs abas parunāsimies citu reizi. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināta, ka gribat šo vīrieti aizmirst, Vika?
— Jā! Pilnīgi pārliecināta!
— Vai problēmu varam formulēt šādi: jūs vēlaties viņu vairs nemīlēt? Vai varbūt — jūs vairs nevēlaties viņu mīlēt? Tātad — kā?
— Es vēlos viņu vairs nemīlēt. Es vairs nevēlos viņu mīlēt. Mans Dievs, nu ko gan šāds formulējums groza?! — Viņa satvēra galvu rokām un sāka svārstīties uz priekšu un atpakaļ. — Es vēlos tikai vienu — viņu aizmirst…
— Vai jūs nemāc bailes, ka pēc tam vispār vairs nevarēsiet nevienu iemīlēt?
— Tas man tāpat ir zināms, ka nevienu nevarēšu mīlēt. Es vairs nevēlos. Es nudien esmu saindējusies ar mīlestību. Ilgojos un kāroju tikai vienu — viņu aizmirst!
— Ilgojaties un kārojat. Lieliski. Pacentīsimies to panākt. Es brīdinu, ka mūsu abu darbs būs ilgstošs un prasīs no jums krietni lielas pūles. Vai jūs esat tam sagatavojusies, Vika?
— Man ir vienalga, cik daudz laika un pūļu tas prasīs. Es vēlos tikai vienu — viņu aizmirst! Par jebkuru cenu — aizmirst…
— Tā! — Norma atvilka elpu kā karavadonis, kura rokās atrodas visa kaujas veiksme. — Ir visvisādas metodes. Ņemsim vienu un izmēģināsim. Vai jūs esat tam gatava, Vika?
— Nu jā, protams! Jā! — Vikas balsī ieskanējās aizkaitinājuma
toņi.
— Atsēdieties ērtāk, atspiediet muguru, atslābinieties!
— Esmu atslābinājusies.
— Lieliski! Un tagad pacentieties šo vīrieti iztēloties kā kādu priekšmetu. Mēģināsim viņu no jums izgrūst.
— Kā kādu priekšmetu?
— Nezinu. Šo vīrieti jūs pazināt un mīlējāt. Ļaujiet savai izvēlei darboties svabadi. Nespiediet sevi ar varu! Atslābinieties! Vispirms iz tēlojieties šo cilvēku. Ieraugiet viņu sev priekšā! Vai ieraudzījāt?
-Jā!
— Un tagad aizstājiet viņu ar priekšmetu! Nu? Veikli! Kas viņš ir?!
— Flīģelis. Liels, melns, spīdīgs koncertflīģelis. Ar ritentiņiem…
— Paldies, Vika! Jums būtu vieglāk, ja iztēlotos viņu kā zilganu stikla lodīti. Zināt, bērni spēlējas ar tādām?
— Jā, zinu… — Vika sērīgi pasmaidīja. — Viņu nav iespējams iztēloties kā zilganu stikla lodīti. Tātad — flīģelis. Liels. Smags. Melns.
— Laime, Vika, ka viņš vismaz ir ar ritentiņiem, vai ne?
— Jā… — Viņai gribējās raudāt.
— Vai tas ir labs flīģelis? Kā tas skan? Vai ir uzskaņots?
— Uzskaņots tas ir slikti…
— Vai jūs esat izsaukusi skaņotāju?
— Nē.
— Kāpēc?
— Nekad nav iznācis tam laika. Nevarēju un nevarēju saņemties.
— Vai jūs bieži spēlējat šo flīģeli?
— Nē. Ne pārāk…
— Jums patika spēlēt?
-Jā.
— Vika, vai jūs labi spēlējat flīģeli?
— Ne pārāk… — Vika pēkšņi atvēra acis un nikni palūkojās caur pieri uz Normu. — Ne reizi mūžā neesmu spēlējusi flīģeli! Es nesaprotu, par ko mēs pašlaik runājam. Ja vēlaties izdibināt kaut ko par maniem intīmajiem sakariem, varu izstāstīt bez aplinkiem. Bez šīm idiotiskajām metaforām. Es brīnišķīgi zinu, ka psihoanalīzē itin viss nozīmē vienu un to pašu…
— Cienītā, mēs taču tērzējam par jūsu koncertflīģeli. Man bija interesanti šo un to par viņu uzzināt. Nu, Vika, nesasprindzinieties tik stipri, atslābinieties! Tā, nu, paceliet galvu un paskatieties man acīs! Nu, pasmaidiet! Viss ir labi, vai ne? Pasmaidiet…
— NU, VIKA, NESASPRINDZINIES TIK STIPRI, ATSLĀBINIES! Tā, nu, pacel galvu un paskaties man acīs! Nu, pasmaidi! Viss ir labi, vai ne? Pasmaidi… — runāja vīrietis, atpogādams un nomezdams melnu kreklu.
Vika pacēla rokas, kā padodamās gūstā. Viņš noģērba sievietei kleitu — pelēku un slidenu kā ledus.
Vannā tecēja ūdens. Smaržoja priežu ekstrakts.
— Dārgā, — viņš turpināja runāt, vilkdams nost un pedantiski kabinādams drēbes uz radiatora, — apsoli, ka visu šo nakti tu skatīsies man acis, smaidīsi un ne reizi nenokārsi galvu.
— Labi, Paul! — Vika nočukstēja, piekļaudamās viņa kailajam trīsošajam ķermenim. — Es apsolu, — viņa piebilda, paceldamās uz pirkstgaliem un skūpstīdama viņu uz kakla, ar mēles galiņu pieskardamās atslēgas kaulam un ar lūpām uztaustīdama sudraba medaljonu.
— Neslēpies nu, gudriniece! — Pauls, satvēris aiz garās cirtās sasprogotajiem matiem, atlieca atpakaļ Vikas galvu.