Vai patiesi tu alksti to pašu, ko ari vājprātīgā Salome? Pravieša mīlestību?
Kas ir mīlestība, Marija Magdaliete? Līdz šim taču tev nav bijis lemts to iepazīt, kaut gan tev piederējuši tik daudzi vīrieši! Vai patiesi tu sapņo, ka jūsu abu miesas būs kailas, kājas savijušās, rokas sakrampējušās, mēles sapinušās, karstā elpa saplūdusi vienā un ka pravietis ieplūdīs tevī kā izkausēta metāla straume? Ak, nē, nē, nē, nē, par to es nemaz nesapņoju! Kaut gan par to — arī! Es nezinu, pēc kā es slāpstu, jo nav vairs neviena, kurš spētu mani apmierināt.
Tad varbūt tu kāro iegūt no Viņa, pravieša, bērniņu?! Marija Magdaliete, tu gribi bērniņu? Tu?! Bet vai tu neesi aizmirsusi rūgto zāļu novārījumu, ko mēdzi dzert alās pie burvēm pilsētas nomalē, lai tikai sekotu priekšlaicīgas dzemdības? Vai neesi aizmirsusi, kā, zobus sakozdama, pacieti uz sava vēdera nokaitētus akmeņus, lai tikai izdotos nonāvēt tevī iesēto svešinieka augli? Vai atceries, kādi baismīgi rīki ir vandījušies pa tavām nelaimīgajām mātes miesām, rupji čaukstot žāvētāju buramvārdus, dziedot viņu melnajiem gaiļiem un baudkāri ņaudot vienacu kaķenēm, kad tu lūgšus lūdzies, lai tikai tevī nobeidzas šī nevēlamā dzīvība?
Tad — kas gan ir mīlestība, Marija Magdaliete? Tu nezini… Tāpēc arī nevari atrast sev mieru! Tu jūties kā vientuļš ceļinieks, nonācis nepazīstamā zemē. Mīlestības zemē… Tad tāpēc tu vairs nevari rast mieru šajā burvīgi rāmajā vakarā! Nemieru neizgaisinās ne Viņa skatiens, ne vārds, ne pieskāriens, ne glāsts, ne Viņa miesa tavā miesā, ne viņa bērns tevī! Ak, kas ar tevi notiek, man ir baigi, Marija Magdaliete!
Tā nu es varu vienīgi skaitīt lūgšanas, skatīdamās, kā mēness uzlec un kā noriet. Es aizveru acis un, Jēzus seju skatīdama, skaļi atkārtoju:
— Mans gars ir iebiedēts, stingst sirds man krūtīs… Stiepju rokas pret Tevi, mana dvēsele slāpst pēc Tevis gluži kā pārkaltusi zeme… Līdz ar austošo ritu atsūti man žēlastību, visas manas cerības ir Tevī…
Bet, kādam rītam uzaustot, es pametu savas mājas. Es aizgāju kopā ar tiem, kuri sekoja Jēzum. Mācekļi, sievietes, ubagi un tizlie milzīgs
Ii.tis. Viņu vidū man kļuva mazliet vieglāk. Uz maniem pleciem bija nolaidies tā kā miers. Es gāju un, galvu atgāzusi, vēros debesīs, putnos un koku galotnēs un drīz jau jutos tā, itin kā es lidotu. Kaut arī manas un Jēzus acis pa visu dienu ne reizi nebija sastapušās.
Es tvēru katru Jēzus vārdu, un mani sagrāba šausmas, kad apjēdzu, cik novārtā pamesta, cik nopostīta ir mana dvēsele. Bet Viņš Niicija:
— Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi! Es |ns gribu atvieglot. Jo mans jūgs ir laipns un mana nasta viegla…
Laipnīga bija gan Viņa balss, gan acis, gan smaids, gan kustības.
(iicši noraudzījos Jēzus mirdzošajā vaigā, baidīdamās pat pamirkšķināt. Mani skatieni bija kā izsalkušā rokas, kas trīcēdamas satver maizi, kā slīkstošā pirksti, kas pirmsnāves šausmās spēji uztausta glā|)iņu. Katru acumirkli es baidījos Viņu pazaudēt. Viņu zaudēt. Ar acīm biju iekrampējusies Jēzū kā lietuvēna un karsoņa mocīts bērniņš mātē.
— Ņemiet uz saviem pleciem manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Tad jūs savai dvēselei atradīsiet atvieglošanu…
Un nolija šis laipnais Jēzus jūgs uz maniem pleciem kā pavasara lietusgāze uz tīrumu, kas gadu desmitiem nav baudījis veldzi. Cauri asarām ceļu neredzēdama, es metos pie Mācītāja. Nometos ceļos un apskāvu Viņa kājas. Manas asaras plūda uz Viņa putekļu klātajām pēdām. Es atraisīju Viņa sandaļu siksniņas un ar saviem matiem un asarām noskaloju putekļus no Viņa kājām. Tad pūlī kāds skaļi sacīja:
— Jēzu, šī sieviete, kura pašlaik tevi aizskar, ir grēciniece! Visi to zina. Arī tu, ja būtu pravietis, tad zinātu!
Man pārskrēja tirpas. Kā toreiz — Magdalas laukumā, kad biju novesta Viņa priekšā. Jēzus pieliecās, pārvilka roku man pār matiem un sacīja:
— Man jums visiem ir kas jāsaka.
— Saki, Mācītāj, saki! — Cilvēki saviļņojās, ielenkdami mūs ciešā lokā.
— Vienam naudas aizdevējam bija divi parādnieki. Viens tam bija parādā piecsimt grašus un otrs — piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, tad viņš abiem diviem atlaida. Kurš tad no tiem to vairāk mīlēs?
— Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis, — teica mans aprunātājs, tikai tagad daudz padevīgāk.
Es uzdrīkstējos pacelt acis uz Mācītāju.
— Tu pareizi esi spriedis, — Jēzus bilda, un Viņa seju apmirdzēja dīvaina gaisma, kuru jau vairākkārt biju ievērojusi. Tikai tas nebija smaids.
Mūsu skatieni atkal sastapās. Atkal — pēc tās liktenīgās reizes, kad mani vajadzēja nomētāt ar akmeņiem. Sakautrējusies es paklanījos un metos skūpstīt Viņa kājas. Tad ierunājās Jūdass no Kariotas. Viņa zemo un aizsmakušo balsi es spētu pazīt starp tūkstošām.
— Rabij, kupri tikai kaps iztaisnos. Tavā vietā es aizraidītu šo izvirtušo sievieti jo tālāk no sevis. Marijas lūpas ir skūpstījušas par naudu, bet rokas glāstījušas daudzus vīriešus. Un tagad viņa uzdrīkstas skūpstīt un aizskart Tevi, Dieva Dēls!
Jā, es biju piederējusi Jūdasam no Kariotas ne vienreiz vien, un allaž viņš man bagātīgi bija atlīdzinājis.
— Jūdas, netiesā otru, lai pats netaptu tiesāts! Jo, ar kādu tiesu tiesā, ar tādu pats tapsi tiesāts. Ko tu redzi to skabargu savas māsas acī, bet baļķi sava paša acī nemani? Liekuli, velc papriekšu to baļķi no savas acs un tad pielūko, kā tu to skabargu no Marijas acs vari izvilkt.
Man pārlija karstums un sārtums. Nokāru galvu un gribēju paslēpt kauna nopliķēto seju zem matiem. Jēzus pieliecās un, saltiem pirkstiem saņēmis mani aiz zoda, neļāva man to darīt.
— Ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu jums taps atmērīts. Kam maz top piedots, tas mīlē maz. Marijai grēki, kuru bijis daudz, ir piedoti, jo viņa daudz ir mīlējusi… — Jēzus sacīja, ar mirdzošu skatienu ielauzdamies pie manis pašā būtībā.
Viņš ir aizmirsis, ka reiz jau ir man piedevis! Viņš ir mani aizmirsis! Ak, es gribēju izsaukties, dod nepārprotamu zīmi, ka tu mani
itl/slavi! Lai mani ienaidnieki nokaunas, ieraudzījuši, ka Tu, Kungs,
I'.ilidzi man un mani mierini!
Saņēmis mani aiz pleciem, Jēzus palīdzēja man piecelties un klusi li'lca:
— Marija no Magdalas! Es lieliski atceros, ka reiz jau esmu tev piedevis grēkus. Pēc tam tu grēkoji domās kā princese Salome ar savu l/i ikošanos. Tev tavi grēki ir piedoti!
ļēzus man redzēja caur un cauri. Es pieliecos un tikai noskūpstīju Viņa drēbju maliņu.
— Kas viņš tāds ir, ja arī grēkus piedod kā tas Kungs? — no pūļa uzsauca varizejs, uzmaucis milzīgu melnu cepuri.
— Es iemetu pasaulē uguni un tagad nu sargāju, līdz tā aizdegsies! Bet jūs visi esat ģeķi un mazticīgi! — negaidīti bargi Jēzus teica un, dziļi nopūties, pusbalsī sacīja man: — Meita, tava ticība tev palīdzējusi! Ej ar mieru!