— Ak Mācītāj, es neesmu cienīga, neesmu cienīga, neesmu cienīga! Tava žēlastība man ir dārgāka par dzīvību! Es pat nezinu, kā un par ko, mans Kungs, es to esmu pelnījusi?!
— Kas lūdz, tas allaž dabū, Marija! Un patiesi es saku uz jums visiem — lūdziet, tad jums taps dots. Meklējiet, tad jūs atradīsiet! Klaudziniet, tad jums taps atvērts!
Viņš vērīgi pārlaida mums visiem skatienu, gluži kā kaut ko meklēdams, un, apgriezies riņķī, aizgāja. Bet vēl tik daudz es vēlējos Viņam pastāstīt! Ak, ilgojas pēc Tevis, Jēzu, mana dvēsele slāpst pēc Tevis, mana miesa kā pēc ūdens izkaltušais tuksnesis, kā sausumā saplaisājusī zeme slāpst. Vai patiesi Jēzus manas sirds mēmo kliedzienu bija izdzirdējis, ja, atpakaļ neparaudzīdamies, Viņš teica šādus vārdus:
— Vai miesai, kas ir dvēseles atkarībā, vai dvēselei, kas ir miesas atkarībā!
Es cietu klusu, jo visi gluži kā putni, kas uzglūn laupījumam, modri mani novēroja. Jūdass Toms, kurš ne par soli neatkāpās no Jēzus un pierakstīja visus Viņa vārdus, izvilcis plāksnīti, ieskrāpēja tajā man veltīto domu.
Jēzus staigāja pa pilsētām un ciemiem, mācīdams un sludinādams ļ Labo Vēsti par Dieva valstību. Ari es gāju līdz ar Viņu. Tagad jau līdz ar Viņu, nevis pūli. Viņu uzticīgi pavadīja divpadsmit apustuļi un sievietes, kas bija izdziedētas no apsēstības un sērgām. Es dzirdēju cilvēkus sačukstamies, ka arī no manis Jēzus esot izdzinis septiņus vellus. Tad, pirkstus pieliekdama, sāku skaitīt. Viņš izdzina no manis skumjas, ar kurām biju piesūkusies līdz pašiem sirds dziļumiem, kas saindēja manas dienas, bet naktis pārvērta par vismelnākajiem bezdibeņiem. Vēl es biju pārpilna ar vislielāko ļaunumu, un visi cilvēki man rādījās kā ienaidnieki, kas vēl ļaunu. Es zinu, ka mani bija pārņēmusi ] lepnība — kā ar dārgiem akmeņiem es lepojos ar savu skaistumu un gudrību to priekšā, kuriem tā visa trūka. Neizjutu žēlastību ne pret vienu — ne pret sevi, ne pret Dieva radībām visapkārt, no aizdomām, ka visa pasaule sazvērējusies gatavo man slazdus, es gribēju tai atriebties. Nekad man nav bijis miera. Izmisums, kārības un kaislības kā ar pātagu trenca mani cauri laikam, kas pret mani bija nejauks…
Milzīgiem pūļiem sapulcējoties un ļaudīm vēl no visām malām steidzoties, Jēzus runāja līdzībās. Katru Viņa vārdu es ieslēdzu sirdi, j tad vai man tos vajadzētu atkārtot arī rakstos? Prieka pārpilna bija mana dvēsele. Apgūlusies tikai par Viņu vien sapņoju. Nakti redzēju Viņu sapnī un par Viņu domāju, tiklīdz biju pamodusies. Viņš bija mans lielais balsts, Viņa spārnu paēnā es priecīgi trallināju.
Jēzus darīja brīnumus. Atskaņas par tiem izplatījās kā varenu viesuļu nestas, tomēr, nelaimīgo izglābis, Mācītājs allaž brīdināja:
— Pielūko, par notikušo nevienam neko nesaki…
Jēzus brīnumaino spēju mēģināja izskaidrot katrs pats klusībā. Tomēr vispatiesākais ir bijis Lēvijs, Kapernaumas muitnieks, kurš piesauc pravieša Esaijas vārdus:
— Viņš ir mūsu vājības uz sevi ņēmis un mūsu sērgas nesis… Es jau teicu, ka ne uz brīdi nenolaidu acis no Jēzus un tāpēc zinu, kāda pārcilvēciska piepūle Viņam bija vajadzīga katra brīnuma veikšanai. Es redzēju, kā Jēzus saspringst ar visu augumu — gluži kā zvērs pirms
Ieciena, kā spēks aizplūst pa Viņa rokām, kā Viņš iepleš pirkstus — ^luži kā putns lidojumā spārnu spalvas, kā Viņa piere noraso sīkiem sviedru pilieniem, pietūkst deniņos dzīslas, noraustās sejas muskuļi un skatiens top ass kā iztrīts tērauds. Tikai pūlim tas bija vienalga. I’ēc brīnuma izslāpušie ļaudis ielenca Jēzu, grūstīja Viņu un spaidīja, ka Viņš knapi varēja ievilkt elpu. Itin kā Mācītājs būtu nevis cilvēks, bet pagānu elkdievs, pie kura vien piedūries tumsoņa jau cer uz izveseļošanos. Viss bija atkarīgs vienīgi no paša Jēzus gribas un spējas. Es atceros kā reiz, pūļa plēšus plosīts, Viņš sāpēs iekliedzās:
— Kas man skaras klāt?
— Mācītāj, — teica Sīmanis Pēteris, kurš bija nejūtīgs un ciets kā klints, — pūlis tevi spaida un grūsta.
— Nē! Kāds man ir pieskāries, jo es sajutu, ka mani pamet griba.
Tad kāda sieviete sāka gaudulīgi vaimanāt:
— Kungs, tā biju es, kas piegāja Tev no muguras un pieskārās Tavām drēbēm!… Divpadsmit gadus es sirgstu ar asinssērgu, daudziem ārstiem visu savu nabadzību esmu iztērējusi, bet nekādu palīdzību neatradu. Kā tikai Tev pieskāros, mans asinsavots tūdaļ izsīka!…
Jēzus piedodoši smaidīja, bet mani piepeši sagrāba neizsakāms žēlums. Es nevarēju saprast šīs sūrās izjūtas cēloni, bet varbūt tikai nebiju vēlējusies atzīties savās sirdssāpēs, ka Jēzus allaž man paliks nepieejams, nesaprotams un neiepazīts. Mīkla. Lielais noslēpums.
Un tomēr visvairāk mani aizkustināja nevis Viņa brīnumdarbi, bet vārdi. Kad Mācītājs sāka runāt, manas dvēseles sāpes pārstāja, brūces aizdzija un rētas izzuda.
— Svētīgi ir tie, kas garā nabagi, — Jēzus mēdza atkārtot, — jo tā debesu valstība viņiem pieder. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti. Svētīgi tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos. Svētīgi tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti.
Šāda Viņa runāšana man radīja vissaldāko svētlaimi, jo kas gan cits es biju kā vien briesmīgi nogurusi dvēsele, kā tikai bezgalīgas skumjas, pat vārdos neizsakāma gaidīšana, kā vien mokošs izsalkums un nedzesināmas slāpes?
Kas gan es biju, un kas gan es esmu? Es biju kā maza meitene, kas piedalās vistiņu spēlē: es skrēju caur dzīvi ar raibu lakatiņu aizsietām acīm, un katru, kas tikai pagadījās ceļā, piekļāvu sev klāt, aizskāru, aptaustīju un mēģināju uzminēt — bet varbūt šī arī ir mana vienīgā mīlestība?! Tomēr nē — tā nebija ne šis rakstu mācītājs, ne šis gans, ne varizejs, ne šis muitnieks, ne šis karavīrs, ne šis tirgotājs, ne šis gleznu taisītājs, ne šis rotkalis, ne šis dzejnieks… Nē, šis nav tas cilvēks, nav tas un atkal — nav tas!
Un tagad beidzot esmu atradusi! Aizsējs nokritis man no acīm. Es mīlēju Jēzu. Šī mīlestība bija tūkstošiem reižu lielāka par mani pašu. Tajā es jutos kā kukainītis, kurš piemeties uz milzīga, no visa spēka iešūpota un skanoša zvana. Taču manas domas joprojām palika cilvēciskas domas. Pārmēram cilvēciskas… Un nebija neviena, ar kuru būtu varējusi tajās dalīties.
Es gribētu no Jēzus bērnu. Es zināju, ka Viņš ārkārtīgi mīl bērnus. Cilvēki viņus bieži nesa pie Mācītāja. Viņi lūdza, lai Viņš uzliekot savas svētās rokas mazulītim uz galvas. Bet Pēterim, kurš jutās tāds kā mūsu pulciņa uzraugs, ārkārtīgi patika visu aizliegt. Viņš nevarēja savaldīties, neieļerkšķējies:
— Mācītājam arī bez jūsu zīdaiņiem ir darba pāri galvai!
Reiz, to izdzirdis, Jēzus sacīja:
— Laidiet mazulīšus pie manis! Neliedziet bērniņiem nākt, jo tādiem piederēs Debesu Valstība. Tieši šie zīdainlši līdzinās tiem, kuri Valstībā nokļūst. Es patiesi jums saku — kas nepieņem Dieva Valstību līdzīgi bērnam — tajā nenonāks!
Jēzus paijāja bērniņus, uzrunāja tos, smīdināja, bučoja, pacēla rokās un kļāva sev klāt, priekā starodams. Pat paši īgnākie mitējās čīkstēt un pinkšķēt un sāka trallināt, nobaudījuši Viņa svētījuma saldumu. Kad es skatījos uz Jēzu, kurš rotaļājās ar bērniem, mana sirds pieplūda asinīm. Es ģībdama ģību aiz skumjām un žēlabām, no bezgalīgām ilgām un veltīgām alkām.
Reiz, kad es tā mocījos, pienāca klāt Jūdass un, greizi smīnēdams, pajautāja:
— Vai tu zini, kāpēc Viņš tik mīlīgi šos bērniņus apglāsta?