Es pamiru, jo man šķita, ka Jūdass ir uzminējis manas slēptākās vēlmes. Viņš taču patiešām mani pazina pavisam labi.
— Nē, es nezinu… — es knapi spēju izburkšķēt.
— Jēzu grauž sirdsapziņa. Kurš cits, ja ne Viņš, ir vainīgs pie tūkstoš Betlēmes bērniņu izkaušanas?
— Viņus pavēlēja izkaut Hērods! — es izdvesu caur zobiem, juzdama, ka pēkšņi uzbangojis naids pret Jūdasu man žņaugtin aizžņaudz rīkli. — Kāds ar to sakars Jēzum?
— Hērods? Bet ko darīja Debesu Tēvs, par kura bezgalīgo žēlastību tik plaši runā Jēzus?!
Jūdasa smaids bija briesmīgs. Es kāroju ar nagiem izdriskāt viņam seju. Bet tieši tobrīd Jēzus pavērsās atpakaļ un, kļaudams sev klāt gaišmatainu meitenīti, jautājoši pacēla uzacis. Varbūt man tikai rādījās, ka acis Viņam bija bardzības pilnas.
— Tu zaimo Dievu! — es sacīju Iskariotam un devos prom.
Tajā pašā vakarā visu gribēju izstāstīt Jēzum. Lai atvieglotu sirdi.
Viņš izskatījās noguris kā nekad un bēdīgs. Viņš nepieskārās ne ēdienam, ne dzērienam. Baidījos, ka varbūt Viņš būs noklausījies manu un Jūdasa sarunu. Viņš sēdēja nokārtu galvu un šķita neizsakāmi tālu prom no mums visiem. Pēkšņi Viņš piecēlās, pienāca pie manis un, saņēmis pie rokas, pacēla no zemes.
— Nāc man līdzi! — tikai tik vien Viņš pateica un vairāk neko nepaskaidroja.
Abi gājām klusējot, taču saķērušies rokās.
— Tavi auskari džinkst kā toreiz, kad tevi pirmoreiz atveda pie manis, — beidzot Viņš ierunājās.
Mēs gājām gar ezeru. Saule rietēja. Vakars bija rāms, kaut kur tālumā rēja suņi. No viņu vaukšķēšanas noskaņojums bija tikai vēl mierīgāks un omulīgāks.
— Apsēdies! — Viņš bilda maigi, tomēr pavēloši, jo tikai tā Viņš visu laiku runāja ar mani.
Mēs apsēdāmies. Smaržoja pēc kalmēm un dūņām. Bridi pa br dim no ūdens izlēca zivs, saulē uzmirdzinādama sudraba zvīņas, noplunkšķēja atpakaļ, bet šis uzzaigojums bija vislielākā apbrīna vē
— Esmu stipri noguris, — Viņš klusi teica. — Ļauj, es nolik' galvu tev klēpi!
Nemaz negaidīdams manu piekrišanu, Viņš tā ari izdarīja. M miesa ietrīsējās kā zibens ķerta. Neuzdrīkstējos pieskarties ne Jēz pierei, ne matiem — es, Marija Magdaliete, kurai piederējis tik daud vīriešu!
— Šodien arī tu biji bēdīga, — saņemdams manu roku, kas neziņā maldījās, un viegli saspiezdams pirkstus, Viņš sacīja.
— Jā, Mācītāj! Pūlī es sajutos neizciešami vientuļa, lai gan stāvēju Tev gluži tuvu. Mana vientulība bija tik neizturama, ka man nāca raudiens.
— Daudz ir aiz durvīm gaidošo, bet vientulīgi ir tie, kuri ieies kāzu zālē. — Jēzus paskatījās uz mani, un Viņa lūpu kaktiņos ietrīsuļojās mīklains smaids. — Svētīgi ir tie, kas vientulīgi, jo viņi atradi Valstību, jo viņi to ir atstājuši un atkal tajā atgriezīsies.
Es uzliku savu plaukstu uz Viņa vēsās pieres. Jutos pavisam mierīga un laimīga. Man šķita, ka tieši tā, kļaudamies viens pie otra, divi cilvēki — vīrietis un sieviete — ir izdomājuši vārdu svētlaime.
— Es nebiju domājusi, — es iečukstējos, — ka cilvēkam ir lemts izbaudīt šādu svētlaimi šajā saulē.
Viņš piecēlās sēdus, apskāva mani un, ar savu elpu apdedzinādams, čukstēja:
— Cilvēki zina noprast debesu un zemes zīmes, bet nespēj noprast to, kas atrodas viņiem acu priekšā, un neprot tvert šo mirkli.
Piepeši sacēlās vējš.
— Laiks iet! — celdamies pats un palīdzēdams piecelties man, Viņš sacīja.
Negaidīta vēja brāzma ietrieca manus matus Jēzum tieši sejā. Rietošās saules staros tie šķita sarkani un pār Viņa bālo pieri un vaigiem notecēja kā asinis. Es neuzdrīkstējos to pateikt. Viņš ierunājās pats:
Ja, Marija! Es drīz miršu, l/misumā es sakņupu, bet Viņš ar abām rokām saņēma mani aiz Min lem, aizgrieza prom no sevis un iečukstējās: f ’I’u tikai paskaties…
Netālu pie staltām smaragdkrāsas cipresēm bija piekļāvusies balti lurinota mājiņa. Tās durvis stāvēja vīrietis un sieviete. Vīrietis turēja i iikts bērniņu, bet sarkani ģērbusies sieviete bija grūta un atgādināja nill/.igu magones pumpuru. Uz dienā sakarsušā mājiņas jumta bija apgulušies divi kaķi. Gaisā smaržoja novakars. Man šķita, ka nekad neko nl( alstāku neesmu redzējusi un nu jau nekad vairs arī neredzēšu.
— Iesim! — saspiezdams manus pirkstus tik stipri, ka es pat salni u sāpes, Viņš teica.
Mēs aizgājām atpakaļ pie pārējiem. Sīmaņa Pētera acis bija skaudi .is, itin kā ar skatienu viņš gribētu pārcirst mūsu abu saķērušās rokas.
I ad domās man atplaiksnījās vārds “pārcirst”, es atkal atcerējos Jēzus seju, kas man vēl nupat bija likusies asiņaina, un baigo teikumu: Jā, Mnrija, es drīz miršu.
Jēzus gatavojās lūgšanai, bet pirms šķiršanās no mums Viņš teica, ka Cilvēka Dēlam esot lemts daudz ciest no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un Rakstu mācītājiem, šaustītam un nokautam tapt un Irešā dienā augšāmcelties. Viņam patika runāt mīklās, Viņš pārlaida mums skatienu, tik tikko apvaldīdams smaidu, reizēm pat smējās, vienīgi acis allaž palika skarbas.
Šajā vakarā Viņš vēlreiz pienāca pie manis, nopaijāja man vaigu un klusumā, kas pēkšņi bija iestājies, jautāja:
— Nu, kamdēļ gan es izraisu tevī tik briesmīgu žēlumu? Pamēģini atbildēt vismaz pati sev…
— PAMĒĢINI ATBILDĒT VISMAZ PATI SEV, — teica Norma, nolēmusi — bet varbūt tā prasīja instrukcijas — šajā seansā jau atteikties no oficiālā “jūs”. — Nu kamdēļ šis cilvēks izraisījis tevī nepārvaramu žēlumu? Vai viņš to izraisa vēl joprojām?
Gulēdama uz kušetes, Vika aizklāja seju ar rokām un tik tikko dzirdami izdvesa:
— Tās ir ilgas pēc Zaudētās Paradīzes.
— Kas?
— Tās ir ilgas pēc Zaudētās Paradīzes.
— Kas?
— Tās ir ilgas pēc Zaudētās Paradīzes. Es pati to aptvēru tikai pavisam nesen. Mana mīlestība uz viņu ir bijusi un ir vēl aizvien ilgas pēc Zaudētās Paradīzes.
— Varbūt tu varētu paskaidrot tā, lai saprotu arī es?
— Kas gan te būtu skaidrojams? Vārdu sakot — briesmīgas alkas pēc tā, kas nav iespējams, kas nav sasniedzams, ko nav iespējams ne remdēt, ne apmierināt… Pat tad, kad biju kopā ar viņu, pat mūsu abu visaugstākās tuvības brīžos es nejutos pilnīgi laimīga. Gluži pretēji — mani urbtin caururba sāpes, bet reizēm es pat izplūdu asarās, jo Zaudētajā Paradīzē nevar atgriezties… Viņš to zināja, tāpēc nekad mani nežēloja un nemierināja. Viņš gulēja blakus un klusēja. Bet klusums pār mums bija smags un milzīgs — kā Heopsa piramīda. Vēlāk raudāju ari citu vīriešu apskāvienos, taču tas bija tāpēc, ka ilgojos nevis pēc Paula, bet pēc Zaudētās Paradīzes. Šīs neprātīgās ilgas manī bija pamodinājis viņš…
— Vai vienmēr esi raudājusi un ilgojusies tikai pēc viena — Zaudētās Paradīzes?… Varbūt tu izstāstīsi, kādas bija tavas attiecības ar tiem, kurus nosauci kā citi vīrieši?
Vika sāka raudāt, ieplestiem pirkstiem satvērusi seju. Miklie, čukstus izrunātie vārdi izslīdēja viņai pa pirkstu starpām kā mazas zivtiņas:
— Ak mans Dievs, nu, kā gan jūs nesaprotat? Es mīlēju Paulu. Un mīlu viņu līdz šim brīdim. Nu ir taču tādas jūtas — mīlestība… Kāds tam sakars ar citiem vīriešiem? Iesākumā citi bija līdzeklis, lai es varētu aizmirst Paulu, pēc tam — veids, kā atriebties…
— Atriebties viņam?
— Pirmām kārtām — viņam. Vēlāk manas attiecības ar tā sauktajiem citiem vīriešiem pārvērtās par atriebšanos visam viņu dzimumam.