— O, tā ir labi pazīstama situācija! Un — kad tu sāki atriebties?
— Tad, kad nodzinu kailu galvu, man šķita, ka nespēšu vairs pai iest nevienu no viņiem. Pauls mani bija stipri izlutinājis. Likās, es vairs nevarētu gulēt ar vīrieti, kuram ir netīras panadzes vai ari kuram ir paradums urbināt degunu un domīgi nopētīt, ko no tā ir izvilcis, kurš, pat par mīlestību runādams, klakšķinās mēli — izsūkājot pagājušo vakariņu atliekas no saviem bojātajiem zobiem. Es nevaru būt ar vīrieti, kuram mute dvako kā cigarešu galiem pilna trīslitru burka vai kā pārrūguša vīna pudele un kuram miesa iesit nāsīs gargabalnieka autu smaku, kad ir skrējis piecas dienas bez atpūtas.
— Pēc kā oda Pauls?
— Pauls? — Vika atmeta rokas uz abām pusēm un stingi blenza griestos. — Viņš smaržoja tā, kā smaržo laimētājs. No tiem, kuri laimē vienmēr un visur. Viņš smaržoja pēc tīras, baltas, mierīgas un līksmas uzvaras. No viņa nekad nesitās pretim ne visniecīgākā bezcerība vai izmisums. Nekādu sviedru, nekādas piepūles vai neveiksmes. Reizēm viņš smaržoja kā kalnu gaiss — man reizēm pat apreiba galva. Reizēm — pēc vīraka. Šīs smaržas, kas pielipušas miesai un piebirušas matos kā smiltis, viņš atnesa no baznīcas.
— Un kad tu mēģināji aizmirsties ar citu vīrieti? — Divus pēdējos vārdus Norma izrunāja gluži kā visai bezkaunīgu iesauku.
— Nākamajā naktī pēc tam, kad viņš mani pameta.
— Tik drīz?
— Nūjā. Jūs gribat, lai es izstāstu?
— Arī tev pašai nenāktu par ļaunu izstāstīt. Nevienam taču par to vēl neesi teikusi, vai ne?
— Esmu. Es aizgāju pie Paula uz grēksūdzi. Pēc nodevības bija pagājušas knapi dažas stundas. Es visu izstāstīju. Ar vissīkākajām detaļām. Viņš man uzlika grēku izpirkšanu un deva grēku atlaidi! — Vika griezīgi nosmējās.
— Tev šķita, ka šādi būsi viņam nodarījusi sāpes?
Norma piegāja pie kušetes un nostājās Vikai galvgalī, sakrustojusi rokas uz krūtīm.
— Nē! Es gribēju nodarīt sāpes sev pašai. Un vēl — izsūdzēt grēkus. Pauls bija mans biktstēvs.
— Re, kā? Varbūt vēl reizlti tomēr tu izstāstīsi ari man?
Norma piesēdās uz kušetes maliņas.
— Labi, es to izdarīšu! Tātad nākamajā dienā pēc tam, kad viņš mani pameta, es sajutu, ka ilgāk vairs nespēšu izturēt savās mājās, savās istabās un savā gultā. Par katru cenu man vajadzēja tikt no turienes laukā. Par katru cenu. Ar svaigi noskūtu galvu es dienā nekur nebūtu uzdrošinājusies iziet. Gaidīju nakti. Kad sametās tumšs, uzmaucu galvā melnu cepuri un devos uz pilsētu. Vai jūs esat redzējusi Viļņu nakti?
— Jā! — Norma atslējās pret sienu un neērti piespieda Vikas kājas. — Protams, esmu redzējusi.
— Patiešām — naktī? Nakts ir tas laiks, kad sen jau ir slēgti visi restorāni, kafejnīcas un bāri. Kautiņi beigušies. Nakts — kad izdziest gaisma visos logos un vairumā ielu, kad tiem, kuri ir visdziļāk vīlušies, un lielākajiem grēciniekiem pat baznīcas ir slēgtas. Nezinu, vai var būt vēl kāda cita pilsēta, kas ir tukšāka par Viļņu naktī. Jutos tajā kā svešķermenis, kā ass krislis, kas iekritis milzīgā, plati atvērtā aci. Nakts Viļņai cilvēks itin nemaz nav vajadzīgs, tāpat kā cilvēks nav vajadzīgs kalniem, bezgalīgiem ūdeņiem, tuksnešiem vai mūžamežiem. Klīdu es ilgi, un man bija pietiekami daudz laika par to padomāt. Lūkojos uz neapdzīvotajām mājām ar mūžīgi aiznaglotiem logiem. Es blenzu uz tiem, gluži kā tajos būtu ieslēpta kāda mīkla, kura — plīst vai lūst — man ir jāuzmin. Un, mezdama kādu desmito loku pa bijušo geto kvartālu, es to uzminēju… — Vika izplūda tajos savdabīgajos smieklos, kas vienā acumirkli spēj pārvērsties asarās.
— Varbūt man ari tu pastāstīsi mīklas atminējumu? — Norma spēcīgi saspieda viņas delnu.
— O, jā! Man ienāca prātā, ka tad, ja es padarīšu sev galu, iegājusi neapdzīvotā mājā, kādu pusgadu neviens nevarēs atrast manas miesas. Es būtu pazudusi bez vēsts, tas ari viss. Allaž esmu iztēlojusies tikai vienu vienīgu pašnāvības veidu: jāpārgriež vēnas. No visiem pā-
nļjiem veidiem man bija bail. Taču ari šim vienīgajam vajadzīgs daudz laika, vienmēr pastāv briesmas, ka tevi kāds ņems un pārsteigs nozieguma vietā. Aizgādās uz slimnīcu, reanimēs, sašūs, sagrūdis iekšā neiroleptiķus un tā tālāk. Lieliski iztēlojos drausmīgās asiņu peļķes, pa kurām šim kādam vajadzēs stampāties. Bet vecajās mājās ar aiznaglotiem logiem neienāks neviens glābējs. Asinis sasūksies drazās, putekļos un ar zemi klātajā satrunējušajā un irdajā grīdā. Neviens netraucēs viņam bēgt. Laika cik uziet, lai varētu nomirt…
— Vai par veco māju tu padomāji? Kāpēc tai būtu jākļūst par tavas briesmīgās nāves liecinieku?
— Nē, tas man neienāca prātā. Tieši viņu es izvēlējos — tādu bez logiem, aklu un pavisam beigtu — un iegāju iekšā. Somiņā man bija manikīra šķērītes. Es zināju, kā tas ir jādara. Vispirms jānosien roka mazliet augšpus elkoņa un jāpapumpē — kā pirms iešļircināšanas.
1 )ūre jāsavelk vismaz desmit vai divdesmit reižu, lai pietūkst vēnas, tad saite jāpalaiž vaļā un dzīslas vairākās vietās jāpārgriež ar asmenīti vai šķērītēm vai pat jāpārkož. Es biju sagatavojusies to darīt…
— Un kas tev to liedza? — Norma appētīja un paglaudīja plaukstas locītavu, uz kuras nebija nekādu pašnāvības zīmju. — Vai tu nobijies?
— Nē, itin nemaz. Palaizdamas mani iekšā, ārdurvis vērdamās iečīkstējās un man aiz muguras spalgi aizcirtās. Tumsa dvakoja pēc kaķiem, slapjām lupatām un nezin kāpēc — upes dūņām. Man iepretim bija kāpnes. Kāpu taustīdamās un ķerdamās aiz neredzamiem priekšmetiem, klupdama un ar aspurnu kurpītēm šķaidīdama stikla lauskas. Otrajā stāvā pavērās liela telpa — varbūt zāle, varbūt gaitenis. Izdzirdēju balsis un mūziku. Piepeši melnā siena pavērās un izsprāga žilbinošas gaismas kūlis. Es sastingu. Es ieraudzīju cilvēku. Viņš pārgāja šķērsām pāri telpai, kura no melnas bija pārvērtusies zilganpelēka. Viņš apstājās pie cauruma, kas kādreiz bijusi izeja uz balkonu. Viņš svilpodams mīza. Mēness apspīdēja strūklu kā tādu romantisku fontānu. Pat gribēdams tādu nevar izdomāt!
— Tu neesi teikusi, ka bija mēnesnīca.
— Protams, bija. Mēness un garas sirreālistiskas ēnas kā de Kiriko gleznās. — Iekodusi lūpā, Vika apklusa.
— Stāsti tālāk, labi?
— Gribēju laisties lapās, bet kurpes papēdītis iesprūda izpuvušas grīdas šķirbā. Spēru soli un ar vienu kāju kļuvu basa. Iesaucos, palēcos tālāk, zaudēju līdzsvaru un gandrīz pakritu. Gaisma jau spīdēja taisni acīs. Cilvēks pagriezās un mani ieraudzīja. Bez kurpes es nevarēju bēgt. Un arī negribēju… Pogādams ciet bikšu priekšu, viņš nāca man klāt.
— Izskatās, ka esam sagaidījuši ciemiņu, — pienācis cieši klāt, viņš teica. No viņa uzplūda lētu smēķu un alkohola dvaka. Es klusēju.
— Pie kūrējā tu atnāci, mazais? — uzkāris man uz pleca smago ķetnu, viņš jautāja.
— Ne pie viena. Es pazaudēju kurpi.
Viņš uzšvirkstināja sērkociņu. Otru. Trešo. Viņš pastiepa man kurpīti. Viņš paņēma mani uz rokām un sēkdams nesa. Viņa kumbrs bija slapjš no sviedriem, krekls atpogāts, krūtis briesmīgi spalvainas. Nevarēju un nevarēju saskatīt viņa seju. Istabā sēdēja pieci. Trīs puiši un divas jaunkundzes. Dega elektriskā spuldzīte. Spēlēja maģis. Viņi bija iekārtojušies pavisam ciešami. Te bija divas izdilušas guļvietas, četri šķībi krēsli un uz oranžiem ķieģeļiem nolikts dēlis galda vietā. Uz sienām ņirbēja īsti grafīti šedevri.