— Kas šie viņi bija?
— Es nezinu. īpatnēji alternatīvie jaunieši, saģērbušies melnās drēbēs un ādas jakās. Mani nolika zemē. Tam, kurš mani atnesa, bija kādi divdesmit gadi — prāvu boksera seju, pieplacinātu degunu un asinīm pierietējušām apreibušām acīm.
— Es jums atstiepu Pelnrušķi. Viņa bija pazaudējusi kurpīti, — viņš teica piesmakušā balsī, uzsita ar plaukstu man pa pakaļu un noņēma cepuri.
Ieraudzījuši manu pliko pauri, viņi sāka aplaudēt, dauzīt kājas un gaudot, itin kā es būtu kāda superzvaigzne. Viņi varmācīgi neklupa virsū. Viņi deva iedzert. Viņi dzēra šņabi. Virsū uzdzēra ūdeni ar bal
tam duļķēm, laikam slikti izšķīdinātu C vitamīnu, no trīslitru burkas. Bokseris — kā izrādījās, tāda ari bija plakanģīmja iesauka, pirms trim dienām esot iznācis no cietuma. Viņa sagaidīšana vecā mājā turpinoties jau trešo diennakti.
Apsēdos izgulētajā guļvietā. Visi bez pārtraukuma paijāja manu pauri, itin kā tas būtu kāds maģiskais akmens, kuram pieskaroties var iegūt nemirstību. Es iegrimu reibinošā, visu pārņemošā nejūtīgumā. (ialvā kā glumas garastainas ķirzakas ložņāja visdīvainākās domas. Brīžiem man šķita, ka esmu jau mirusi. Varbūt esat dzirdējusi par teozofu teoriju, no kuras izriet, ka mirušajiem dvēsele augšāmceļoties un padsmitiem vai pat vairākiem desmitiem dienu maisoties pa vidu dzīvajiem, neapjēgdama, ka miesas, kurām tā piederējusi, ir jau apbedītas? ļo ciešāk dvēsele ir pieķērusies zemes esmei, jo ilgāk tai šķiet, ka viņai vēl aizvien pieder svarīgākais materiālās pasaules atribūts — miesa. Tāpēc tā monotoni un ietiepīgi atkārto visu ikdienišķo rituālu: ēd, guļ, pastaigājas, ķeras pie darba un vēršas pie cilvēkiem. Turpretim cilvēki to vairs neredz un nedzird, nesaož un nesatausta…
Ak, nē! Es nebiju apsēsta miroņa dvēsele, kurai piemīt ieradums dzīvot! Mani uzrunāja, glāstīja un dzirdīja, bet visā manā būtībā sīktin sīca kaut kas baismīgi svešs. Tad man atausa atmiņā cita teorija, kuras būtība ir tāda, ka pēc spēcīga šoka, satricinājuma vai arī galīgas bezcerības mirkļos dvēsele uz īsu laiciņu varot pamest miesas. Bet miesas paliekot absolūti tukšas kā neapdzīvota māja, kurā varot ielīst kurš katrs — zaglis, klaidonis vai pašnāvnieks. Laikam tā būs noticis ar mani. Baisi svešā dvēsele kā pārlietas asinis izplūst pa visu manu augumu. Tāpēc es vairs nejūtu ne sāpes, ne ilgas, ne žēlumu, ne sirdsēstus. Mani nekrata atmiņu drudzis. Vārds mīlestība man nozīmēja tikpat daudz cik īlens vai mieles, vai jebkurš cits vārds. Neviens nebūtu spējis mani pārliecināt, ka pastāv jūtas, kas cilvēku ierauj dionīsiskā, vīnu un asinis šļācošā virpulī. Mīlestība un visas pārējās jūtas un sajūtas — vai tikai tā nav tukša izdoma, es prātoju un, lai varētu par to pārliecināties, iekniebu sev rokā un iekodu mēlē. Miesa bija nejutīga. Tāpat kā dvēsele.
Viens pārītis sāka mīlēties uz gadu desmitiem nemazgātās grI-1 das, pēc Kortāsara parauga paklājis apakšā avizi. Otrs pārītis bučojāJJ un izdvesa lipīgus čāpstienus, kas līdzīgi skaņai, kāda rodas, pa pārā šauru trauka kakliņu krītot laukā galertam.
— Visi eņģeļi ir lūrētāji… — nodziedāja slaids garkājains puisis,! iesperdams kādam pa pliko pakaļu, kas baltoja melnajā mīlnieku ņu« dzeklī uz grīdas.
Es izgāju gaitenī. Garkājis iznāca man nopakaļ. Rokā viņš turēja! saplīsušu glāzi, kurā bija ielikta degoša svece.
— Es apgaismošu ceļu skaistajai kundzei! Tu varbūt gribi izmīz-ļ ties? Mūsu skuķi tādas lietas nokārto viņā kaktā.
— Nē, negribu…
Neko es negribu. Es ielīdu šaurā istabelē, galīgi tumšā, jo vienīgais! logs bija aiznaglots ar dēļiem. Garkājis ienāca līdzi, turēdams sveci paceltajā rokā un iztašķīdams mūsu spirinošās ēnas uz sienām, grīdas un 1 griestiem.
Es apsēdos uz palodzes. Viņš — man iepretim uz sarūsējušas, sei] fam līdzīgas dzelzs kastes. Sveci viņš nolika sev blakus. Ceļgali mums saskārās. Viņš saspieda manus pirkstus ar savām sasvīdušajām plaukstām. Garkāja zods no vairākas dienas neskūtās bārdas bija zilgans. Es jau zināju, kas tagad notiks. Viņš piecēlās, klupa man virsū un skūpstīja.
— Ū, tu noteikti eši baigi pieredzējuši šitajāš lietāš! — nezin kāpēc sācis svepstēt, viņš berbelēja. — Pašaki, cik tev gadu?
— Nē, es neteikšu! Un tev?
— Šeptiņpadšmit. Vai tev būš kādi trīsdesmit?
— Apmēram…
— Oi, kā eš tevi gribu! Eš nāvīgi gribēju nojāties ar pieredzējušu sievieti. Tādu kā tu.
— Es esmu mīlējusi tikai vienu vīrieti. Mācītāju. Tu vari iztēloties, cik pieredzējis mīļākais viņš varēja būt, — es teicu tādā tonī, itin kā stāstīdama par aizpērno sniegu. — Tā ka, mazulīt, ne ar ko nevarēšu tevi pārsteigt.
Viņš noāva man kurpes. Viņš novilka man zeķes. Viņš nomauca in.iii biksītes. Viņš sarāva uz augšu manus svārkus. Viņš atpogāja man Muziti.
— Pupi mani pataiša taišni traku!
Es sēdēju, salikusi rokas sev uz cepures. Es vēroju Svepsti kā cilvēku, kurš nopūlas ap man pilnīgi svešu un neinteresantu mehānismu.
— Noliec šavaš kājiņaš šite, tev būš ērtāk! — viņš čukstēja, pasliedams manas kājas uz ledus aukstās dzelzs grabažas. Ar sveci rokā viņš stāvēja starp manām ieplestajām kājām un elsa neizsakāmiem rāvieniem, gluži kā mirdams. Varēja domāt, ka šo liesmu viņš ir nozail/is un, vajātāju trenkts, briesmīgi ilgi skrējis.
— Paņem šveci un paturi! Nolaid zemāk, vēl zemāk! Tā, tagad ir l.ihi…
Sažņaudzu glāzi un paklausīgi nolaidu tā, kā viņš bija prasījis — sev starp kājām. Puisis nometās uz ceļgaliem. Viņš sēca, kā cīnīdamies tir nāvi. Es pacēlu sveci augstāk, lai netraucētu viņam. Viņš ieurbās manī ar garu, izveicīgu mēli un zīšus iezīdās ar kārajām lūpām. Ar kājām es saspiedu viņa galvu. Ar ciskām es jutu, kā pulsē Svepsta sviedriem noplūdušie deniņi. Es atgāzos atpakaļ. Sveci es pacēlu sev pie acīm. Es skatījos uz raustīgo liesmiņu. Es sajutu, ka manā vēderā, tā pašā apakšā, kaut kas iekustas iekšā un sāk stumdīties gluži kā pamatīga zivs. Cita dzīva būtne, kas atradās manī, pavēra man muti un sāka izdvest kunkstus, ieturot starp tiem pauzi — baigi un stiepti kā pūce.
Svepstis pieslējās kājās. Ziņkāri, itin kā nekad es nebūtu redzējusi kaislības pārņemtu vīrieti, vēroju slapjo, pietvīkušo seju ar puspievērtām, stiklainām acīm un sarkanām, pietūkušām lūpām.
— Vai šlikta šlimība tev nav, mazā?
— Nē, nav!
— Nolaid šveci, paškaties, cik te ir šmuki!
Es nolaidu sveci. Es skatījos uz viņa milzīgo locekli un jutos kā atnācēja no citas planētas, kurai nav itin nekādas nojausmas, kam gan šis daikts ir derīgs. Acis man pievērās, sveces liesma starp skropstām
ņirbuļoja kā varavīksnes drumslas. Es vēroju, kā viņa fails virzās tuvāk, uzmanīgi un maigi, itin kā apošņādams manu maksti, pēc tam ienirst iekšā kā sprigans un plēsonīgs zvērs svešā alā. Melnajā ēnā vēdergali mums pilnīgi sakļaujas, attālinās, atkal sakļaujas, attālinās, augšas saaug kopā un sakūst kā divi lieli verdoša stikla pilieni. Es izlaižu no rokām sveci, gaisma saplīst, es iegrimstu tumsas bezdibeni, kā prātu zaudējusi ar rokām kļauju klāt viņa mētāto galvu un iecērtu zobus tvirtajā septiņpadsmitgadnieka kaklā…
Atjēgusies es ieraudzīju durvīs karājamies ugunīgu bumbuli. Gaismodams ar aizdedzinātas avīzes lapu, mūs vēroja Bokseris.