— Visi eņģeļi ir lūrētāji… — es iedziedājos.
Svepsta smagā galva vēl joprojām raustās, atspiesta man pret krūtīm. Es aizgrūdu viņu prom. Viņš bija līdzīgs slīkonim: slapji sapinkājušies mati, spīdīga seja, caur pievērtajiem plakstiem atspīd acu baltumi, ar sviedriem notecējis zods un pavērta mute, kas tik tikko spēj tvarstīt gaisu.
Boksera lāpa, pārvērtusies par sārtu, liesmoja istabas kaktā. Es pacēlu no grīdas cepuri, nopūtu no tās putekļus un uzliku galvā. Lēni saģērbos un izgāju no šis mājas. Kūkumu uzmetis, Bokseris nāca no aizmugures. Es nejutu itin neko, tikai domāju — vai es esmu dzīva vai mirusi?
Nonākusi pie savas mājas, kāpdama pa kāpnēm un slēgdama vaļā dzīvokļa durvis, es arvien spēcīgāk un spēcīgāk izjutu dzeļošas bailes, ka manās istabās ņudzēt ņudzēs spoki, rēgi un gari. Man uzglūnēja mīlestības atmiņas, lai mestos virsū un saplosītu gabalos. To es izjutu, tiklīdz biju iegājusi priekšnamā. Tas nozīmē, ka esmu dzīva! Bokseris ielavījās man līdzi.
Mēs apsēdāmies pie galda. Mēs dzērām kafiju. Mēs smēķējām. Viņš kustināja lūpas. Tas nozīmē, ka viņš runā. Tomēr vārdi līdz manīm nenonāca. Nekad vēl es nebiju redzējusi tik neglītu seju…
Manā istabā visu bija pārklājuši atmiņu putekļi, kas bija saistīti vienvienīgi ar Paulu. Tie uzvirpuļoja ne vien no manas visniecīgākās sakustēšanās, bet arī no dziļākās nopūtas.
— Ej prom! — es teicu, kamēr Bokseris pārlēja mani ar bēdīgu vārdu straumi. Es dzirdēju tikai žēlu čirkstoņu, itin kā vējš virinātu simtiem mazu durtiņu neiesmērētās eņģēs. — Ej prom! — es atkārloju, stumdama viņu gaitenī. — Ej prom, es vairs nespēju uzturēties ilgāk kopā ar tevi!
Es atvēru durvis uz kāpņu telpu.
— Vai drīkst — pirms aiziešanas es tevi nobučošu?
— Bučo! — es atbildēju, pastiepdama viņam pretim lūpas, gluži kā tās nebūtu manas miesas daļa, bet sejai pārsieta sarkana zīda lente.
Itin viss bija svešs. Svešs skūpsts, svešas lūpas, sveša mēle, sveši zobi, svešas siekalas un svešas nopūtas. Es nezinu, vai pastāv kaut kas vēl stiprāks un nežēlīgāks par miesas atmiņu! Es grūdu Bokseri prom, taču viņš neveikli nometās uz ceļiem un apskāva manas kājas. Acis viņam bija pilnas asaru, bet kā stiklam piespiestā plakanā seja — raudu izķēmota.
— Es tevi lūdzu, nedzen šonakt mani prom! Es tevi lūdzu, atļauj man palikt… Es lūdzu un zvēru, ka tev nepieskaršos, tikai nedzen mani prom! Es esmu tevi atradis un vājprātīgi baidos pazaudēt! To es nepārdzīvošu… Nepārdzīvošu! Apžēlojies par mani! Apžēlojies!
Apžēlojies! Aizvakar — ak debess! — jau aizvakar šo pašu vārdu, šajās pašās durvīs biju izraudājusi es. Aizvakar es nozvērējos, ka nekad neatgrūdīšu citu cilvēku, kurš lūdz apžēlošanos. Es biju nozvērējusies, tik baismīgu sāpju sažņaugta, kā zvēr spīdzinātās raganas. Kad var apzvērēt visu ko… ,
Es apsēdos uz grīdas un sāku nevaldāmi raudāt. Viņš piemetās man blakus. Ari viņš šņukstēja. Durvis uz kāpņu telpu joprojām stāvēja puspavērtas.
— Tu tā māki bučoties… Es nebūtu lūdzis atļauju palikt, ja nebūtu šitādi skūpsti… Tu tā māki bučoties, un tāpēc es uzdrošinājos…
— Tas nebiji tu, kuru es skūpstīju! — elsu aizžņaugta, es izspiedu caur zobiem. — Tas nebiji tu… Ne jau tev es ļāvu palikt, es vienīgi izpildīju to, ko sev biju nozvērējusies aizvakar, kad mani pameta, kaut arī es lūdzu, lai apžēlojas par mani…
Melnas asaras pakšķēja manās plaukstās. Skropstu tuša koda acīs. Mēs atgriezāmies istabā. Atmiņas bija saplūdušas tajā kā indīgas gāzes. Visu es skatīju caur šo gāzu iedzelteni zilgano dūmaku.
— Es varu atriebties tam, kurš tevi ir atstājis! Tikai pasaki, ko tu gribi. Pat to, ja tu vēlies, lai viņa vispār vairs nebūtu…
— Nē! — es iekliedzos tā, itin kā jau redzētu, ka Bokseris ir atvē* zējis cirvi un zogas tuvāk Paulam. — Nē, nē, nē! — es bļāvu un pati nobijos no savas balss.
Es uzklāju gultu, kas sūkšus bija piesūkusies ar atmiņām. Es apgulšos, un palagi mani saēdis kā Mēdejas saindētās drēbes Jāsona jauno sievu.
— Tu apsolīji, ka gulēsi uz grīdas.
Tikpat labi viņš būtu varējis apsolīt, ka aizlidos uz Mēnesi.
Šai naktij vajadzēja mani iznīcināt. Vienaldzīgi es ļāvos, lai Bokseris gulstas man virsū un varmācīgi izdarās ar mani visos iespējamos paņēmienos.
— Oi, — viņš sauca, — nekad man nav piederējusi tik brīnišķīga, tik baudkāra un i/.virtiga miesa! — viņa balsī, kas nupat vēl bija lūgusies un raudājusi, ieskanējās piesātināta uzvarētāja tonīši. — Tevi tikai vajag jāt no rīta līdz vakaram, no vakara līdz rītam no visiem galiem un pa visiem caurumiņiem… — Vergtura intonācijas pastiprinājās. — Nu, nāc šurp, nāc šurp, sēdies man virsū uz mutes!
Paklausīgi izpildīju visas Boksera vēlmes. Tas bija pašiznīcināšanās un pašnāvības neprāts, bet viņš domāja, ka tā ir saldkaisle. Es ne reizes neatvēru acis. Viņš šo manu viltību pamanīja.
— Nu, taisi Vaļā acis, taisi vaļā… Es speciāli ieslēdzu gaismu, lai tu, visu redzēdama, sakaišļotos vēl nāvīgāk. To jau es zinu, ka tu esi mēmiķe. Man arī gandrīz nokodi mēli! Ei, acis neturi ciet! Tas man nepatīk! — Tā bija par sevi pārliecināta, iebildumus nepanesoša un bez ierunām paklausīt paģēroša vergtura balss. — Nu, taisi vaļā, tu tikai paskaties, ko es tagad darīšu! Ei, es tev noliešu ar smāķi visu ģīmīti, visu tavu fantastiski noskūto galviņu! Nu, priecājies, priecājies, priecājies!!!
Bokseris patiešām līksmojās. Kā vājprātīgs. Es atvēru acis. Es gan-
iln/ apvēmos, kad siltais, glumais šķidrums sāka šļākties man pār
sajaukdamies ar asarām, kas vēl aizvien bija melnas.
— Redzi nu, no laimes tu pat apraudājies!
Žagodamās es pagriezos pret sienu. Nākamajā dienā es ieraudzīju savu zobu atstātās pēdas uz koka gultas malas. Mans īpašnieks nevarēja vien norimties.
— Nu, neesi tik ļengana, nu nu, nu nu! — viņš atkārtoja, kā ar palagu šaustīdams nodzītu zirgu. — Tev ir bišķlt jāpapūlas, nu, ja f.',i ibi, lai mēs varam līksmoties līdz ritam!
— Es esmu nogurusi, — es noberbelēju, sajuzdama tādu smagumu, itin kā piepeši mani būtu ielijis visu pasaulē pazemoto sieviešu nogurums.
— Nu, nu, pagriezies uz manu pusi! Es gribu gulēt, ar tevi apkampies!
Es jutos kā cilvēks, kurš ir spārdīts, sists un spīdzināts, līdz zaudējis samaņu, un kuram, uzgāžot aukstu ūdeni, atkal pavēl celties kājas. Es apgūlos augšpēdu. Viņš norāva man segu. Es gulēju spilgti apgaismota — kā uz operāciju galda.
— Nu, un tagad parādi, kā tu apmierini pati sevi, kad pa rokai nav neviena vīrieša. Nu!
— Ar masturbāciju es nenodarbojos! — es izgrūdu caur zobiem un izdzirdēju, ka tie man nošņirkst.
— Nu, nu, nestāsti pasaciņas! Parādi, man būs patīkami paskatīties. Nu!
Pavēlošā kustībā viņš salika manas rokas vēdera apakšā. Es gulēju kā nevainīga meitene — acis aizvērusi un trīsošām rokām piesegusi kaunumu.
— Rādi nu, rādi, tev jau pašai ari būs tīkami! Nu!
— Ar masturbāciju es nenodarbojos! — es atkārtoju vēlreiz.
— Labi, lai paliek! Nāc tuvāk, es tevi apskaušu! — izslēgdams gaismu, viņš iečukstējās.
Es ļāvos, lai mani apkampj viņa spalvainās pērtiķcilvēka rokas un kājas. Viņš man čukstēja ausi:
— Vai, cik tu garšīgi smaržo, cik tu garšīgi smaržo!… — Tā bija viņa spermas smarža, un es atkal sāku žagoties, kurpretim Bokseris domāja, ka es smejos. — Es jau manu, ka tu sāc atgūties. Tūlīt es ari atgūšu spēkus, uzgaidi! Tas būs mūsu noslēpums! Pa dienu mēs dzīvosim kā visi cilvēki, vienā mierā pastaigāsimies pa ielām, darīsim savus darbus, un neviens nezinās, ka mums pieder tādas naktis, kādas viņiem pat sapņos nav rādījušās! — viņš triumfēja kā cilvēks, kurš ir uzgājis zelta āderi.