Boksera vārdi gūlās man virsū kā ietves plāksnītes. Zem to svara es vaidēju. Taču viņš nodomāja, ka man atkal ir uznākusi iekāre, un viņš savus alkainos pirkstus iebāza starp manām slapjajām ciskām.
— Es gribu gulēt! — es meloju, tāpēc ka patiesībā es vēlējos nomirt.
— Nu, tad migsim ciet! Iedomājies, cik jauki no rīta būs celties! Mēs nomazgāsimies. Es redzēju, cik liela ir tava vanna. Mēs paēdīsim brokastis. Mēs izdzersim kafiju. Klausīdamies mūziku, mēs uzsmēķēsim. Bet pēc tam…
Stop! Tu aizgāji par tālu! Tu ienāci aizliegtajā teritorijā, kurā nokļuvušie tiek iznīcināti! Es aizgriezos pret sienu.
— Tu taču zini, cik patīkami no rīta pamosties blakus mīļotajam cilvēkam?!
Es zinu. Visi zina. Daudz skaidrāk nekā sniegā mirdzošu atklāsmes zīmi es redzēju, ka šķiršanās no Paula man ir pareģojusi pasaules galu, bet pamošanās no rīta blakus Bokserim nozīmē baigu, apokaliptisku bojāeju. Jau svīda gaisma. Sāka čivināt putni. Viss bija tāpat kā tajos rītos, kad pamodusies vēros sejā aizmigušajam Paulam un man šķita, ka esmu iepazinusi laimes būtību. Es pazīstu laimes būtību…
— Ej prom! — es teicu, lai gan caur spīdzināšanu no manis izdabūtais zvērests liedza man to teikt. — Ej prom! Piedod man, tomēr ej prom! Es nevaru tev blakus aizmigt. Jo vairāk es nevaru tev blakus pamosties. Es mīlu citu cilvēku. Es sajukšu prātā, ja pamodusies atradīšu sev līdzās tevi, nevis viņu. Ej prom…
Sāku raudāt skaļā balsī.
— Nu, tu tikai nepinkšķi! Es redzēju, cik briesmīgas sāpes viņš U'V ir nodarījis. Tu tikai pasaki, ko gribi. Ja gribi — es viņa mašīnai atvienošu bremzes. Ja gribi — es pielaidīšu viņa mājai uguni. Es atsitīšu viņam nieres, lai mīž asinis. Ja gribi — es viņu nositīšu. Tu tikai pasaki… — Tā atkal bija nelaimīga lūdzēja, nevis visvarena vergtura balss.
Vienlaikus ar katru izteikto piedāvājumu man acu priekšā uzradās aina, spilgta un skaidra kā tālrāža ekrāna nedēļas noziedzības hronikā. Mani sastindzināja šausmas, ka Bokseris izokšķerēs, kurš ir mans mīļākais, un realizēs vienu no saviem nežēlīgajiem nodomiem.
— Ej prom! Piedod un ej!
Es pati izjutu savu vārdu sevišķo varu. Bokseris paklausīja. Es nepagriezos, lai man nav jāredz, kā viņš apģērbjas. Es zināju, ka viņš izskatās noskumis un nožēlojams un, droši vien muļķīgas līdzjūtības bikstīta, atkal ļaušu viņam palikt.
Pirms aiziešanas viņš aplēja mani ar mīļu, skumīgu un žēlabainu vārdu straumi. Gultā gulēdama, es dzirdēju, ka viņš izmisīgi aizcērt durvis.
Spermas smaka man uz sejas bija nepaciešama. Es piecēlos. Istabā jau bija diezgan gaišs. Septiņi. Svētdiena. Svēto dienu tev būs svinēt. Svinēšu!
Mazgājos pāris stundu. Tomēr šī nakts nebija nomazgājama. Es paēdu brokastis. Es izdzēru kafiju. Klausīdamās mūziku, es uzsmēķēju. Visas lietas bija zaudējušas savu sūtību un jēgu. Tām bija tikai viena nozīme — tās atgādināja par Paulu.
Es apsēju melnu lakatiņu. Pat spirgtais rīta gaiss izraisīja bezgalīgas atmiņas. Tāpēc — jā, tāpēc man jāiet izsūdzēt grēkus. Paulam.
Baznīca bija pustukša. Tikai pie biktskrēsla, kurā sēdēja Pauls, jau stājās grēcinieku rindiņa. Kā allaž. Viņš patika sievietēm. Pat visdievbijīgākajām. Es nostājos tā, lai caur biktskrēsla spraislīšiem varētu redzēt atblāvojam viņa seju.
Es viņam izstāstīju visu daudz sīkāk, nekā stāstu pašlaik. Paula seju es neredzēju, es tikai nepārtraukti skatījos uz viņa kustīgo lielo, skaisto roku. Tik daudz tikai man bija atlicis. Beigusi grēksūdzi, es
apsēdos tieši pretim biktskrēslam. Lai noskaitītu tēvreizi. Pauls skatījās uz mani. Tā pravietis no sārta skatās uz tiem, kuri, histēriskas uzcītības pārņemti, met liesmās pagales, kas viņu aprij. Paraudāt es vairs nevarēju. Pazemīgi es panesu tikai viņa skatiena neizsakāmo smagumu.
Pēc grēksūdžu pieņemšanas viņš man nepienāca klāt. Pēc mises gaidīju Paulu baznīcas dārzā. Viņš pagāja man garām un kā ar zemju kaudzi apbēra mani ar šo nepanesami smago skatienu. Viņš nebilda ne vārda. Viņš nepiezvanīja arī vēlāk. Ne dienā, ne vakarā, ne nākt’ ne nākamajā rītā. Savādi, taču cilvēce tā arī nav izgudrojusi atbilstošu vārdu, kas varētu raksturot to, ko es izjutu…
Pēc garā stāstījuma kodīdama apkaltušās lūpas, Vika sāka raudāt Norma sniedza viņai ūdens glāzi un jautāja:
— Vai patiešām tu cerēji, ka viņš tev piezvanīs?
— Jā! Kāpēc gan ne? Vismaz taču viņš varēja pajautāt, kas ir noticis ar maniem matiem.
— Viņš redzēja, ka tu esi noskuvusi matus. Vai gan viņam būtu vajadzējis tevi izklaušināt, kāpēc tu tā esi rīkojusies? Vai arī viņam būtu vajadzējis izteikt savu nožēlošanu? Lai tu to varētu uztvert kā līdzjūtību? Vai varbūt kā nebeidzamās mīlestības pierādījumu? Varbūt tu cerēji, ka šī Boksera dēļ viņš sarīkos greizsirdības scēnu? Bet varbūt tu ilgojies, lai viņš tevi nozākā un nolād kā grēcinieci? j
— Nē! Neko es negribēju. Neko. Mani stindzināja sāpju pilnā vientulība. Es jau zināju, ka nekad vairs tā mani nepametīs. Ja vien palikšu dzīva, tā arī baismīgā vientulībā nosmilkstēšu visu man atvēlēto laiku. Šajā mirklī es pazaudēju tēvu, māti, reiz jau zaudēto māsu, draudzenes un vīriešus, kuri kādreiz bija nākuši pie manis. Itin viss, ko vien biju pieredzējusi, — iespaidi, kurus tik alkatīgi esmu tvērusi, prieki, bēdas, atradumi un zaudējumi, baudkāre, izglītība, fantāzijas, satraukumi, skumjas, bēdas un bailes —, itin viss nobira no manis kā lielas spīdīgas zvīņas. Es biju kaila. Tāda pati kā pirms savas piedzimšanas. Tā vairs nebiju es, vienīgi kaut kas žēlabains un bezspēcīgs. Svītra tumsā. Nostiepta sēru stīga starp debesīm un zemi. Nekas… Es neesmu nekas. Un es negribu neko, itin neko.
— ES NEESMU NEKAS. UN ES NEGRIBU NEKO, ITIN NEKO, Vika teica un izaicinoši paskatījās uz Normu.
— Jebkuram gadās neko, itin neko negribēt. Tas vēl nav pats briesmīgākais, — Norma mierīgi atbildēja un, pacēlusi balsi, sacīja:
— Es gribētu zināt, kāpēc tu stāstīji Paulam par šo pretīgo nakti, kāpēc tieši grēksūdzē un kāpēc — baznīcā?
— Es jau teicu, ka taisni vai slāpu nost, kā gribēju izsūdzēt savu ^rēku. Tas bija pārlieku smags, netīrs un smirdīgs. Man nebija spēka nēsāt to sevī. Pauls arī agrāk ir bijis mans biktstēvs. Tāpat kā manam vīram.
— Tu pat pati sev tā neesi taisnojusies. Kāpēc tad tagad tu man melo?
— Es nemeloju. Es saku tā, kā man liekas…
— Kā tev liekas pašlaik? Vai kā tev likās toreiz? Bet varbūt tu tikai vēlies, lai tā liktos…
— Es nezinu. Nekad tik piekasīgi es neesmu analizējusi savas domas un rīcību.
— Tagad tev to vajadzēs paanalizēt. Kāpēc tu tajā briesmīgajā rītā aizgāji uz baznīcu pie Paula? Tas rīts taču bija baigs, vai ne?
— Jā! Baigs.
— Bet vai tu, atdodamās šiem diviem puišiem, nepadomāji, ka par piedzīvoto pretīgumu un pazemojumu tu pati sev jau būsi atmaksājusi?
— Kā?
— No agra rīta aizdrāzdamās pie Paula uz grēksūdzi.
— Nē! Stulbums. Ne jau tāpēc es nāku uz šejieni un maksāju naudu, lai uz mani varētu bļaut, — Vika nopurpināja, lai gan Norma nebija pacēlusi balsi.