— Taču arī tāpēc ne, lai es tevi divkosīgi mierinātu un attaisnotu visu, ko tu melo pati sev. Tu teici, ka vēlies aizmirst Paulu. Tam nav nekā kopīga ne ar melīgu iepriecināšanu, ne ar sevis apmānīšanu.
— Nu, labi! Es pateikšu… Es aizgāju uz grēksūdzi, jo vēlējos, lai viss beidzas tikpat zaimojoši, kā bija sācies.
— Zaimojoši — tāpat kā bija sācies?
— Jā, zaimojoši…
— Taču tas nesākās baznīcā?
— Kāpēc tad nesākās baznīcā? — Vika iesmējās un bezkauni ņirgā pameta skatienu uz Normu. — Jāatzīstas, ka arī man patīk an lizēt. Kas bija iesākumā — cēlonis vai sekas? Vista vai ola? Es jau stā tīju par mūsu pirmo satuvināšanos Paula mājās. Arī par grēku es esm mēģinājusi spriest. Nu jā, patieso grēka garšu es sajutu nevis tad, ka kaila gulēju uz viņa istabas grīdas un mans augums bija kā saules pie liets mežs, kam nupat pāri drāzusies vētra…
— Tavas metaforas vienmēr ir skaistas. Tātad — kad?
— Vairākas stundas vēlāk. Baznīcā. Tā bija piektdiena. Paul bija jānotur vakara mise. Es viņu pavadīju. Ģērbkambarī mēs bij palikuši divi vien. Puišeļiem, kas apkalpoja pie mises, viņš lika nomainīt altārī sveces, lai gan tās bija pavisam jaunas. Es sēdēju, iegrimusi sarkana plīša klubkrēslā, un vēroju, kā viņa baltie pirksti aizpogā suta* nas melnās pogas. Viņš pienāca man klāt. Viņš pieliecās. Viņš mani apskāva. Es piecēlos, jo negribēju, lai viņš mani glāsta, apvilcis šo aizlieguma tērpu. Es viņam to pateicu. Viņš manus vārdus neņēma vērā. Viņš apsēdās un šūpoja mani savā klēpī, viņš atpogāja kleitu, viņi skūpstīja manas krūtis. No laika gaitā aptumsušajām svētbildēm noraudzījās svēto sejas bez jebkādas izteiksmes. Piepeši es ieraudzīju savas lūpkrāsas rožaino nospiedumu uz viņa melnās sutanas. Šis nospiedums) tad nu bija nāves grēka zīme…
— Vai viņam tu to pateici?
— Es neatceros. Varbūt pateicu, varbūt arī ne… Pēc tam sekoja vēl kaut kas, par ko patiešām es nevarēju viņam teikt. Sākās dievkalpojums. Taču katra mana doma dievkalpojuma laikā bija vienlīdzīga nāves grēkam. Es skatījos uz Paulu un domāju, ka jutekliskās rokas, kuras vēl nupat tikai bija glāstījušas mani, tagad met krustus, ar krusta zīmi svētī draudzi, ņem lūgsnu grāmatu, biķeri, kausiņu ar svētīto ūdeni, vīnu, dievmaizes trauku, kvēpekli, pieskaras tabernākula durtiņām un pat… pašam Svētajam Sakramentam. Ka šīs lūpas, kuras nupat vēl bija čukstējušas, stenējušas un, iekāres izšķobītas, kliegušas,
■
(M'.l.iik izrunā sprediķi, lūgsnu un Evaņģēlija vārdus un, ak posts, šis ļtiit.r. lūpas skūpsta Kristus miesu un dzer Kristus asinis tāpat, kā bija »|»u pētījušas manu miesu un dzērušas no pašām slēptākajām tās vietiŅi1ni. Man! modās bailes un iekāre. Es baidījos, ka zem kājām man ««vērsies zeme un elle apris mani kā raganu. Tomēr iekāre bija spēcītļiil'ii. iMiesa nevēlējās saprast, ka tā atrodas baznīcā, tā bija akla pret nliar.t zaigu un kurla pret ērģeļu dūkoņu. Tā kāroja tikai vienu — pie rtll.ua stāvošā vīrieša miesu. Es nevarēju koncentrēties pat pirms Paffluma. Agrāk, kad biju stāvējusi uz ceļiem caururbjošajā, tikai no pvaniņu šķindoņas skanošajā klusumā, piepeši es nokļuvu Golgātas kalna. Ar ceļgaliem sajutu kalna asos akmeņus. Uz krūtīm sakrustoto roku panadzes man bija pilnas ar Jeruzālemes zemi, ko raušu, nespēdama izturēt sāpes. Pirksti bija asiņaini no asajām zālēm, kuras plūcu, /«‘ļuma pārņemta. Manu seju svilināja sausais vējš, zobos žņirkstēja gandrīz pirms divtūkstoš gadiem nebūtībā nogūlušies putekļi, arī ausu bungādiņas džinkstēja aiz sāpēm no stieptās bļaušanas, kas cēlās no pūļa gluži kā uz slaktūzi dzenamu lopu bara. Baidījos pacelt galvu, l.il nesastaptu Krustāsistā skatienu, tomēr ar pakausi sajutu viņa ciešanas kā neizsakāmi lielu liesmu. Es nezinu, par ko biju pārvērtusies. Man šķiet, ka par Mariju Magdalēnu. Varbūt šādas sajūtas bija zaimo|ošas. Taču tās ilga tikai mirkli. Pēc Pacēluma rēgs pagaisa. Atkal biju nokļuvusi baznīcā. Es saplūdu ar dievlūdzējiem man līdzās.
Šajā vakarā viss bija citādi. Es nometos ceļos un sapratu, ka Golp,.Uas kalna redzējums man ir laupīts. Galvā ņudzēja domas, no kutam pārskrietu šermuļi pat Melnās Mises pielūdzējiem. Tās savairojās un vairojās, savairojās un vairojās, savairojās un vairojās!… Es negribēju skatīties uz zaļā ornātā ietērpto mācītāju, tomēr ar visu savu uzkairināto būtību sajutu viņa miesas kvēli. Savukārt baznīcas koris dziedāja dārdošāk nekā jebkad.
— Nāc pie manis, Jēzu, tu
Un man atnes mīlību…
Nopakaļ katram vārdam, nopakaļ katram visīsākajam vārdiņam nostiepās manu domu netīrā josta.
Es piecēlos. Es iedomājos, ka varbūt vismaz tā es tikšu ieraudzīta visu ceļos nometušos un dziedošo vidū. Ieraudzīta un sodīta. Es pacēlu galvu, lai Dieva iznīdējošais pirksts trāpītu man tieši pierē. Tomēr itin nekas nenotika. Pauls gāja starp dievlūdzējiem un izdalīja komūniju. Viņa baltās virsdrēbes bija žilbinošā baltumā. Bet es pat nespēju dziedāt līdzi pārējiem:
— Bezgalīga mīlestība Sirdi pilda pastāvīga…
Es skatījos mierīgajās sejās, kas gaidīja komūniju un, to saņēmušas, starot staroja. Ak, šīs cilvēku sejas, tās bija tik skaistas!
— Vienu vārdu tik man teici,
Mīlestībā mani sveici… —
Plūda vārdi, kas meta man apkārt līkumu. Tiem, kas bija pieņēmuši komūniju, seja palot paloja baltā gaišumā. Cita pēc citas, cita pēc citas. Es attālinājos no tām! Es jutos kā uz atlūzuša ledus gabala, kas aizpeld arvien tālāk un tālāk no krasta. Mani pārņēma un stindzināja tas, kas bija stiprāks par bailēm. Pat par iekāri… Skaistās, dievbijīgās un balti starojošās sejas jau saplūda miglā. Nekad vairs es neatgriezīšos pie tām atpakaļ…
— Vai drīkst — es uzsmēķēšu?
Nemaz negaidīdama piekrišanu, Vika izvilka no somiņas cigareti un pielēca pie loga. Pa pavērto vēdlodziņu viņa izpūta dūmus, savādi pāršķiebusies, — gluži kā ar važām pie staba piesieta, viņa būtu tiekusies pēc ūdens trauka, kas atrodas pavisam tuvu, tomēr — nav aizsniedzams.
— Tu runāji par izjūtām, kas stiprākas par bailēm un iekāri. Kādas tās bija?
Norma apstājās viņai cieši līdzās.
— Vientulība, protams! Pauls mani bija atrāvis no pārējās pasaules. Un tamdēļ viņam nebija tiesību pēc tam mani pamest. Mūsu abu sakars bija kā asinīm parakstīta vienošanās. Tādas vienošanās saraut nedrīkst. Bet viņš sarāva! To jau nu es viņam nepiedošu! Nekad, nekad nepiedošu…
— Ja nu tu tomēr mēģinātu? — Norma apskāva Viku.
— Es ne… ne… nevaru… — Viņa kratīja galvu, žvadzinādama garos auskarus. — Nē, es viņam nepiedošu!
— Nekas, mēs tomēr pamēģināsim! — Norma saspieda Vikas plecus — piesardzīgi, kā slimniekam, kurš nupat tikai atsācis staigāt, aizvadīja viņu lidz kušetei, apsēdināja un, cieši kļaudama sev klāt, iečukstējās: — Pacenties palīdzēt sev pati. Piedod viņam un nesodi sevi ar naidu. Iedomājies, ka Pauls stāv tepat, tavā priekšā, un tu viņam saki: “Man būtu bijis labāk, ja tu…” Tagad atkārto!
— Man būtu bijis labāk, ja tu… — Vika sagrozījās, taču atsvabināties no Normas rokas viņai neizdevās, un, sasprindzinājusi visus spēkus, izgrūda: — Es atkal gribu smēķēt…
— Pagaidi! — Norma saņēma viņas nervozi raustīgās rokas. — Ai, cik tās ir aukstas! Pabeidz iesākto teikumu! Izteic viņam to, kas tev nodarījis vislielākās sāpes vai licis vilties, un piedod. Es zinu, cik nomokošas jūtas ir naids.