— Naids ir ļoti spēcīgas jūtas. Nezin kāpēc visi to aizmirst. Tās ir tikpat spēcīgas kā mīlestība.
— Turpini, lūdzu, ja jau biji iesākusi! Tavas rokas lēnām sāk atsilt.
— Man būtu bijis labāk, ja tu… — cenzdamās izraut savus pirkstus no Normas rokām, Vika nočukstēja. — Es nezinu, kas gan man būtu jāsaka? Nekad man nebūtu bijis labāk. Man bija labi. Ar viņu man bija tik labi, cik vien labi var būt.
— Kāpēc tad tu atkārto, ka nevari viņam piedot? Es taču redzu — naidā tu taisni vai vāries. Paklausies, ko par piedošanu stāsta cita sieviete. Uzsmēķē, kamēr es sameklēšu kaseti!
Diviem virtuoziem vilcieniem Norma bez spogulīša nokrāsoja lūpas un atrāva atvilktni. Kaseti viņa atrada uzreiz — Vika pat nebija paguvusi aizdedzināt cigareti.
— Kamēr klausies, vari smēķēt!
Vika apsēdās uz palodzes. Atbiilstījusi galvu uz rokām, Norma noliecās pār magnetofonu, itin kā melnajā plastmasas kastītē viņa varētu saskatīt stāstītājas seju. Vijīga sievietes balss sāka skanēt no pusvārda:
— …ijis labāk, ja būtu… — svešiniece dziļi ievilka elpu un itin kā sāka skriešus skriet lejup no kalna, runādama arvien ātrāk un elpodama arvien straujāt, — mani kaut reizīti uzmanīgāk uzklausījis un mēģinājis saprast… Ja tu būtu vairāk stāstījis par sevi un ļāvis man sevi uzklausīt… Ja tu patiešām būtu bijis kopā ar mani, nevis izturējies kā cilvēks, kurš tūdaļ dosies prom un jau steidzas uz vilcienu… Ja tu būtu kaut reizēm man kaut ko uzdāvinājis — kaut vai ābolu vai dzeltenu kļavas lapu… Ja tu kaut reizi man būtu uzdāvinājis rītu, lai arī visu nakti gulējis kopā ar mani, nevis lēcis kājās tūlīt pēc tā, ko nezin kāpēc tu sauc par mīlestību, ģērbies, iespraudis mutē mūžīgo cigareti un aizdīcis uz savu stropu… Tu neizpildīji nevienu manu vēlēšanos, nepiepildīji nevienu cerību, neuzklausīji nevienu lūgumu… Varbūt tev nebija iespējams to izdarīt? Tagad es zinu, ka tev itin nemaz nebija vajadzējis to darīt… Tagad es apjēdzu, ka tu esi pavisam citāds cilvēks un tev nav jāmainās tikai tāpēc vien, lai es būtu laimīga… — Svešiniece klumburoja pa karstām, smiltīm un laizīja sāļos sviedrus, kas pāri sejai tecēja uz sakaltušajām lūpām: — Es esmu atteikusies no tām prasībām, kādas pastāvīgi tev biju uzstādījusi… Es nevainoju tevi… Es ticu, ka cilvēki spēj saprast viens otru… ka viņi var būt tuvi… — Sieviete pakrita smiltis — tuksnesis bija bezgalīgs, tas pletās koncentriskos apļos un auga augumā, aprīdams debesis. — Nē, nē, tev nav jāmainās, lai piepildītu manas cerības, mīlestību un ticību… Tāpat tev nav jāmainās ari tamdēļ, lai man būtu iespēja baudīt dzīves pilnvērtību… Tev patiešām nav jāmainās tikai tamdēļ, lai es varētu dzīvot… — viņa čukstēja, stigdama smiltīs, kas bija arvien aukstākas, jo
kļuva dziļākas. — Es atvados no tevis. Es vairs neizjūtu ne pārestību, ne vilšanos, ne naidu. Es tev ticu. Un es tev piedodu.
Iestājās klusums. Magnetofona lentītē kaut kas klusi čabēja — laikam smiltis pār šīs sievietes galvu, kura bija piedevusi. Pēkšņi ieskanējās mūzika…
— Exaudi me Dominē quoniam benigna est misericordia tua: seaindum multitiidinem miserationum tuarum rescipe in me… — kāds dziedāja gregoriāņu korāli. Vai patiesi šajā pašā tuksnesī?
Norma izslēdza magnetofonu.
— Es biju pavisam aizmirsusi, ka te vēl kaut kas ir ierakstīts…
— Ja es būtu atkārtojusi piedošanas litāniju, vai arī mani jūs būtu ierakstījusi, bet pēc tam devusi noklausīties citiem?
Vika stāvēja ar kūpošu cigareti pirkstos un lūkojās, kur to varētu nodzēst.
— Nē! Šis ir pats īstākais paraugs. Piedošanas mehānisms… — Norma sacīja, izrāva kalendāra lapiņu, uztaisīja no tās turziņu kā mazu cepurīti ķecerim rūķītim, iebāza tajā Vikas izsmēķi, saspieda pirkstos un iemeta atkritumu kastē.
— Hm… Mehānisms… — Vika greizi nosmīkņāja. — Varbūt es arī būtu varējusi šitā runāt, ja pa mises laiku, par ko jums jau stāstīju, es nebūtu uz ledus gabala aizpeldējusi absolūtā vientulībā. Es viņam piedodu kā vīrietim, kurš, vienkārši sakot, mani ir pavedis un pametis, bet, runājot tā, kā prasa mehānisms, — viņa iesmējās sīkus, spiedzīgus smiekliņus, — viņš nav attaisnojis manas vēlmes un cerības. Es viņam piedodu kā cilvēkam, kurš gluži vienkārši mani ir nodevis vai arī nav vēlējies, vai viņam nav bijis jāmainās tamdēļ, lai es būtu laimīga. Es nespēju uztaustīt un vārdos izteikt to, ko viņam nevaru piedot… To, kas manī izraisa visbriesmīgākās naida vētras… Taču tās pārskrien, un es atkal kļūstu pavisam mierīga. Naids man nav nekāds pazudinošs spridzeklis, kas ritmiski tikšķ un nedod mieru no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Starp citu, es atceros, kā to ieraudzīju pirmo reizi. Tas izskatījās gluži kā lodveida zibens. Tas atstāja uz mani šaušalīgu iespaidu…
— Kas?
— Naids. Es jums pastāstīšu, ja neslēgsiet iekšā magnetofonu.
— Tas ir jādara. Es apsolu, ka neviens to nenoklausīsies. Tāds ir mehānisms. Tu esi atnākusi uz šejieni, lai varētu aizmirst Paulu…
Norma nospieda taustiņu.
— Tas tikai vēl trūka: par naidu — virsū gregoriāņu korālim… Izslēdziet! Es pastāstīšu nevis par naidu pret Paulu, bet par savu māsu. Viņa bija skaistule. Tā vien visi viņu tikai sauca: Skaistule vai arī — Dienas skaistule. Tikai nesen es sapratu, ka tas ir bijis mājiens par Buņjuela filmu. Mana māsa patiešām bija līdzīga Katrīnai Denēvei. Viņa krāsoja matus ar peroksīdu. Neviena sieviete mūsu rados nevarēja viņu ciest. Man liekas — pat māte ne. Vai jūs varat iedomāties, ko nozīmē būt par Dienas skaistules jauniņo māsu? Par radījumu, uz kur visi skatās kā uz kucēnu, rokassomiņu vai cimdu?
— Tu viņu nevarēji ciest?
— Nē! Es viņu dievināju! Viņas dēļ es biju kā bez prāta. Es trakoti mīlēju viņu. Es tvēru katru viņas niecīgāko skatienu, vārdu un pieskārienu. Viņas man pievērstā uzmanība šķita kā visīstākā Dieva dāvana. Man bija desmit gadu, kad atgadījās tas, par ko es gribu pastāstīt. Viņai bija divdesmit. Pēc pusgada viņa nomira. Ārsti diagnozēja plaušu vēzi. Bet man šķiet, ka viņa noslāpa naidā. Sievietes naidā pret visu vīriešu dzimumu.
Tātad bija Mirušo piemiņas dienas novakare — apmākusies, auksta un nelādzīga. Mēs abas braucām uz kapiem. Pie vecātēva. Uz visiem ceļiem bija briesmīgi mašīnu aizsprūdi. Viņa sēdēja pie stūres. Es sēdēju priekšā, bet uz aizmugurējā sēdekļa atradās mārtiņrožu krūms, no tā smaržas mute metās rūgtena. Mana māsa smēķēja vienā gabalā. Jau toreiz viņai bija slikti ar plaušām. Kad viņai pietrūka gaisa, viņa paņēma mutē mazu baloniņu un, trīs reizes piespiedusi, iesmidzināja rīklē kaut kādas zāles. Viņas lūpas bija ļoti spilgti krāsotas, un uz pulverizatora pelēkā kakliņa palika sarkanas, glumas pēdas. Oralsekss, viņa parasti atkārtoja, bet man tas nozīmēja tikpat daudz, cik abrakadabra, tomēr nākamajā dienā meklēju šos buramvārdus svešvārdu vārdnīcā…
— Ā, tad to tu esi mantojusi no savas māsas? Es jau ievēroju, ka mūsu sarunās tu vairākkārt esi lietojusi šo terminu.
Uz papīra lapas Norma mudžināja neskaidrus ornamentus.
— Ak, kāda tam ir nozīme! — Vika nepacietīgi atmeta ar roku.
Kad mašīna kārtējo reizi apstājās, iestrēgusi sablīvējumā, māsa uz-
K rasoja lūpas un atmeta atpakaļ galvu. Asara izritēja no acs kaktiņa, lēnām noslīdēja uz deniņiem un pazuda vizošajos, gandrīz baltajos matos. Viņai nevajadzēja pat šņaukāties. Šo gudrību arī es zināju: ja raudi, atgāžot atpakaļ galvu, — netek deguns…-Vienīgi kakls viņai noraustījās. Kā žņaudzējčūska, kas norijusi ziloni, es toreiz nodomāju, un allaž man acu priekšā nostājās Sent-Ekziperī zīmējums “Mazajā l’rincī”. Ceļa abās pusēs slējās lielas melnas egles. Sametās auksts. Mana māsa allaž nēsāja ļoti īsas drānas un plāniņas miesaskrāsas zeķes. Es redzēju, ka no dzestruma viņas ciskas iegūst zilganu nokrāsu. Viņa aizkāsējās un iespīlēja glītās rokas melnos lakādas cimdos. Itin kā no tā varētu kļūt siltāk. Dienas skaistule. Kapsēta jau bija pavisam tuvu. Egļu vietā ceļa abās pusēs saauguši krusti.