— Ak tā, arī paradumu nēsāt īsus svārkus tu esi pārņēmusi no viņas?
Norma noglāstīja Vikas cisku.
— Pašlaik es stāstu par naidu! — Vika nošņirkstināja zobus.
— Beidzot mēs nokļuvām pie kapsētas. Stāvvietā mašīnas bija sablīvējušās kā cūkas pie siles. Pēkšņi sarkans opelis iegrūdās mums sānos. To es redzēju kā palēninātā filmā — sarkana plūdlīnijas forma nāca tuvāk, tuvāk, tuvāk un viegli atsitās pret tām durtiņām, aiz kurām sēdēju es.
— Vecais pimpis! — māsa izgrūda caur zobiem un izlēca no mašīnas. Šis viņas lamuvārds mani apstulbināja daudz stiprāk nekā sīkā avārija. Izkāpu ari es. Kā izrādījās, durtiņas bija pavisam viegli iešvīkātas. Sarkanais opelis jau bija pabraucis nostāk. Es zināju, ka tā ir grezna mašīna, jo krāju kalendāriņus ar automobiļiem. Mūsu debeszilajam vecum vecajam zapiņam nevarēja būt nekādu pretenziju. Taču Dienas skaistule pielēca opelim klāt un ar smailo augstpapēžu
kurpīti spēra pa šofera durtiņām. Apkārt sāka pulcēties cilvēki. Ar mārtiņrožu klēpjiem, vāzēm un svecēm. Hs noliecos pie mašīnas, gribēdama izvilkt arī mūsu puķes. Troksnis man aiz muguras kļuva stiprāks. Es pagriezos atpakaļ. No opeļa izkāpa pieci čigāni. Trīs sievietes un divi vīrieši. Šoferis bija jauns, slaiks, melnām acīm, sprogains, ar bārdiņu un ārkārtīgi asu, izspiedušos ādamābolu, itin kā viņš būtu norijis trīsstūrainu rotaļklucīti. Viņam mugurā dārga ādas jaka, bet melnos, ideāli nospodrinātos zābakus viņš bija uzvilcis līdz ceļgaliem. Otrs čigāns bija vecs, sirms un bārdains, mugurā — turku aitādas kažoks un galvā — zaļa, līdz acīm uzmaukta platmale. Balstīdamies uz spieķa, vecais pienāca manai māsai klāt un, zelta zobus zibinādams, metās kaut ko skaidrot. Viņa stāvēja šausmīgi saspringusi un ar melnajiem lakādas cimdiem ritmiski plikšķināja sev pa sazilējušajām ciskām. Čigānietes saspiedās pa gabaliņu un ziņkāri vēroja notiekošo. Divas smēķēja, trešā grauza saulpuķu sēkliņas. Vecis izvilka ķieģeļa lieluma sarkanu naudas maku. Viņš pastiepa manai māsai žūksni banknošu. Dienas skaistule paņēma naudu un ar karalisku žestu nosvieda to zemē. Lillā papīriņi aizlidoja uz visām pusēm, tomēr neviens neuzdrīkstējās tos uzlasīt. Varbūt tāpēc, ka visiem bija rokās mārtiņrozes?
Ziņkārīgie mūs apstāja arvien ciešākā lokā. Es noliecos pie mašīnas un paņēmu mūsu puķes. Es nezinu, kas man lika pagriezties atpakaļ tieši tajā mirklī, kad Dienas skaistule piegāja pie jaunā čigāna un ar krampjaini dūrē sažņaugtajiem melnajiem cimdiem sāka viņam sist pa seju. Pa kreiso vaigu, pa labo! Pa kreiso, pa labo… Es nevarēju saskaitīt, cik daudz reižu. No uztraukuma un bailēm es šķinu, stūmu mutē un žļampāju zaļās, cietās, rūgtās un zemjainās mārtiņrožu lapas. Visi visapkārt apklusa, jo domāja to pašu, ko es: tūdaļ čigāns izraus dunci un, nozibinājis asajām kā Damaskas tērauds acīm, ietrieks asmeni manai māsai zem kreisās krūts. Sarkans jo sarkans traips iepletīsies uz viņas baltā lietusmēteļa… Tikpat sarkans un spīdīgs kā lūpas nāvīgi nobālējušajā sejā.
Nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņa pagriezās riņķī un mierīgi nāca pie manis, bet sadrūzmējušies stulbeņi ar savām mārtiņrozēm pašķī-
ras, dodami viņai ceļu kā īstai valdniecei. Es gremoju neizturami rūglas krizantēmu lapas un gandrīz vai pinkšķēju. Māsa aizslēdza mašīnu un, piespiedusi maigo, silto roku man pie mutes, teica:
— Spļauj!
Tikai tad sāka gāzties čigāniešu lāsti, lai gan tuvoties mums abām viņas neuzdrošinājās, itin kā mēs būtu novilkušas nepārkāpjamu manas māsas pazudinošās rīcības apli. Lāsti bija neizsakāmi izmeklēti daudzvārdīgi, gandrīz nesaprotami, tomēr atsevišķas parasta cilvēka ausij un saprātam aptveramas frāzes izsauca pārdomas. Čigānietes bija tikai trīs, to es jau teicu, tomēr izklausījās, ka viņu ir vesels tabors!
Milzums platu, puķainu svārku, priekšautu, apakšbrunču, īsta un neīsta zelta gredzenu, rokassprādžu, auskaru, tumšajās sejās spīdošu metāla zobu, dzirksteļojošu acu, taukainu matu sprogu, kuras gluži kā neredzams vējš rāva ārā no vizuļiem izšūto lakatu apakšas… Reizē ar lāstiem viņas izpūta lētu cigarešu dūmus, spļāva staipīgas siekalas un saulpuķu čaumalas un ar impulsīvajiem garnagoto roku vēzieniem meta manas māsas baltajā mugurā nelaimju, posta un iznīcības kunkuļus.
No visa notiekošā uzdvesa savāda, neizskaidrojama nelaimes un netīru šausmu smaka, itin kā, spēji noripinot neredzamu akmeni, tieši no elles būtu izlauzušies tvaiki. Čigānietes nolādēja manu māsu, lai viņas klēpis nekad neiznēsājot bērnu. Un lāsts piepildījās, jo viņa nomira, kad pēc lāsta vēl nebija apritējuši pieci mēneši. Čigānietes nolādēja, lai zeme aprijot manas māsas miesas, iekams vēl dārzi nav saplaukuši. Un lāsts piepildījās: mana māsa nomira aprīli, kad koki vēl tikai raisīja pirmos pumpurus. Čigānietes nolādēja, lai nekad neviens vīrietis pēc viņas neiekārojot un viņu nemīlot. Šis lāsts gan nepiepildījās: pat pēc manas māsas nāves pie viņas zārka un kapa drūzmējās daudzi raudoši vīrieši…
Dienas skaistule kniebdama saņēma mani aiz elkoņa un aizstiepa sev līdzi. Mēs vai laišus laidāmies starp sērīgajā mijkrēslī lipinošām sveču liesmiņām. Visu laiku es pametu pa skatienam uz savu māsu. Pieveru acis un redzu viņu arī tagad. Kapa pieminekļu un krustu vidū
viņa bija līdzīga pašai Nāvei, kādu to mēdza attēlot dekadenti, — ļoti daiļa, ļoti bāla, ļoti kārna, ļoti izsmējīga, ļoti sarkanām lūpām un drudžainu tumšo acu skatienu… Mani sāka kratīt nervu drudzis. Viņa to sajuta un, apskāvusi manus plecus, sāka čukstēt:
— Ko tad tu tā pārbijies, mazais muļķīti! Es taču pļaukāju nevis čigānu, bet atriebos visam vīriešu dzimumam! Viņš to noprata. Vai tu redzēji — viņš stāvēja kā nolēmēts. Un skaists kā velns. Es tikai atriebos visam vīriešu dzimumam! Lai gan šāda atriebība ir sīkums! Ja vien būtu manos spēkos, es viņiem visiem nogrieztu pimpi… Visiem līdz pēdējam… Visiem līdz pēdējam!
Tas, ko viņa pusbalsī runāja ar sarkanajām, spīdīgajām lūpām, man izklausījās nesalīdzināmi baigāk par čigānu lāstiem. Un nesaprotamāk…
Jutos tā, it kā Dienas skaistule, izvilkusi no cilvēku loka, steidzīgiem soļiem būtu aizrāvusi mani viņpus aizliegtās robežas, aiz kuras sākas šausmas un nelaimes. Lai gan bija auksts, aiz kauna es degu kā ugunis un bāzu sarkani plankumaino seju baltajās mārtiņrozēs. Šķita, ka pa manām dzīslām plūst nevis asinis, bet sūrais tumši zaļo lapu rūgtums.
Mēs piegājām pie vectēva kapa. Beidzot māsa mani palaida vaļā no sava izmisīgā apskāviena. Es izvairījos uz viņu pat paskatīties. Dienas skaistule nometās ar sazilējušajiem ceļgaliem uz cieti sasalušās zemes, lauza mārtiņrožu galviņas un no tām uz vectēva kapa salika lielu baltu krustu. Bet manā galvā kā skanīgi soļi milzīgā zālē ar šaha galdiņa grīdu skanēja:
“… es varētu viņiem, visiem nogriezt… es viņiem visiem nokostu… visiem līdz pēdējam…”