Es nezināju, ka šo izmisīgo un nežēlīgo litāniju pati atkārtošu pēc kādiem piecpadsmit gadiem. Tā arī neesmu atminējusi, kas manai māsai bija noticis…
Vika piecēlās, piegāja pie galda, aiz kura sēdēja Norma, no karafes ielēja sastāvējušos brūnganu ūdeni un, pirkstos spiezdama glāzi, uz kuras jau bija kādas lūpu krāsas nospiedums, kāri izdzēra.
— Tas patiešām ir interesanti, ko tu stāstīji par savu māsu. Manuprāt, šis gadījums mums abām palīdzēs šo to atklāt. Bet vai tu varētu pateikt, kāds naids tevi pašu piespieda atkārtot rituālos kastrācijas buramvārdus? Ja vēl neesi nogurusi? — Norma jautāja, strupajos un tuklajos pirkstos grozīdama sarkano tušas zīmuli.
— Nē, es neesmu nogurusi… — Vika dziļi nopūtās, atkrita ādas klubkrēslā un plati iepleta kājas. — Nē, es neesmu nogurusi. Taču jūs būsit vīlusies. Tas, ko es pastāstīšu, neieeļļos mehānismu… — Vika iešņācās, un tas nozīmēja smieklus, — kuru mēs tik uzcītīgi veidojam.
Bija tūkstoš deviņi simti deviņdesmit pirmā gada janvāris. Es nezinu, vai bija pagājušas jau dažas stundas vai vairākas diennaktis pēc trīspadsmitā janvāra nakts. Tobrīd dzīve netika mērīta laika vienībās, l aiks bija palicis nezin kur viņā pusē. Es sēdēju pie tālrāža. Es biju akla, bet piepeši ekrānā parādījās padomju karavīri. Es viņus ieraudzīju. Milzīgas kvadrātveida sejas. Milzīgi bezveidīgi rumpji. Haki krāsa. Piecstarainās zvaigznes. Riebīgas mutes un zemas, aizsmakušas balsis. Naids mani nosvieda tupus uz grīdas. Es iegaudojos, pati vairs nepazīdama savu balsi:
— Šiem izdzimteņiem ir jānogriež pimpji… Jānogriež, jānogriež… ļānokož! Es tos varētu nokost pati ar saviem zobiem! Es tos izvemšu ārā un turpināšu kost nost, izvemšu ārā un turpināšu kost nost visiem šiem nolādētajiem maršaliem, pulkvežiem, ģenerāļiem un majoriem…
Es kliedzu, belzdama ar dūrēm pa grīdu. Es pārbijos no savas domas. Tās manā galvā šķirstījās kā liela grāmata, kurā sīki aprakstīti visbaismīgākie ķiniešu spīdzināšanas paņēmieni. Es baidījos, ka varu zaudēt prātu. Es nebiju spējīga paraudāt.
Sapņi sāka rādīties jau tajā pašā naktī. Četrrāpus es lodāju pa netīro, kā liekas, dzelzceļa stacijas uzgaidāmo telpu grīdu. Garās rindās bija salikti soli, uz kuriem sēdēja neskaitāms daudzums armijnieku. Seju viņiem es neredzēju — vienīgi kārtīgi nospodrinātos kirzas zābakus, kuru stulmos bija sabāztas haki krāsas bikses. Virs galvas kaut kas drausmīgi rībēja, gluži kā pa izļodzītām sliedēm drāztos bezgalīgs sastāvs ar smagajām un melnajām mazuta cisternām. Rokas man bija
iemauktas sarkanos, spožos lakādas cimdos. Pēkšņi es atskārtu, ka tie ir asiņaini un uz pelēkās grīdas atstāj sarkanus plaukstu nospiedumus. Mute man bija pilna ar gļotām. Es tik tikko spēju atvilkt elpu un domāju, kur gan mana māsa ir nobāzusi baloniņu, no kura viņa smidzināja, kad bija uznākušas aizdusas lēkmes. Man blakus nāca prāva, izburbējusi sieviete, apvilkusies netīru balto uzsvārci, apsējusies ar asiņu šļakatām izsmērētu skoteli, basās, ar vēnu tīklu izvagotās kājas iebāzusi nošķiebtos gumijas zābakos. Vienā rokā viņa bija sažņaugusi ādas saiti, kuras gals aptīts man ap kaklu, ar otru viņa stūma smagus sarūsējušus ratiņus, kas ar kaudzi bija piekrauti pilni asiņainiem, iegareniem gaļas gabaliem…
Es zināju, ka tas ir sapnis, tomēr mani pūliņi tikt no tā vaļā bija bezcerīgi. Es grozījos un mēģināju celties kājās, resnā sieva ar pārcilvēciskiem spēkiem atkal nogāza mani uz grīdas un vilka sev līdzi. Raustīdamās un svaidīdamās es apgāzu ķerru. Gaļas gabali, kurus pati biju nokodusi, sabira zemē. Pēkšņi ieslēdzās sirēna, un no tās caururbjošā kauciena es pamodos…
Šis kroplīgi izvirtlgais sapnis atkārtojās vairākas naktis no vietas. Es domāju, ka esmu sajukusi prātā, tomēr baidījos kādam pat ieminēties par murgiem, kas mani vajāja. Lai nevajadzētu gulēt, pa naktīm es gāju uz parlamentu, staigāju ap ugunskuriem, iesaistījos tur sanākušo klusajās sarunās, lūgsnās un dziedāšanā… Šķita, ka tikai man vienai nāk galvā šādas šaušalīgas domas…
Vika ieritinājās klubkrēslā un nolika galvu uz ceļgaliem.
— Esi mierīga, tādas noteikti nenāca tikai tev vienai… — Norma noglāstīja viņai plecu. — Tā bija veselīga reakcija. Visa tava būtība tu-, rējās pretim, lai tu nezaudētu prātu. Man bija vairāki pacienti, kas šajā janvārī bija izdeguši līdz galam.
— Nu jā… Beidzot es mēģināju ieminēties par to draudzenei. Es ļ teicu, ka okupantu sakarā man lien galvā tādas lietas, par kurām stāstīt neklausa mēle. Bet viņa pilnīgā mierā man pajautāja: “Tu laikam domāji par kastrāciju?” un piespieda mani izdzert glāzi šņabja. Lai beidzot man sāktu nākt asaras. Veselu mēnesi manas acis bija bijušas kā
īlivi tuksneši. Karstas un sausas. Es raudāju kādas trīs stundas. Un murgi mani vairs nevajāja. Bet es vēl gribu pabeigt stāstījumu par I 'ienas skaistuli. Ja mums vēl ir laiks.
— Ir! Šodien es vairāk nevienu klientu negaidu. Tikai, ja tu sēdēsi šādi sarāvusies, patiešām neko vairs nevarēsi pastāstīt. Esi tik laba un atgulies uz kušetes.
— Nē! Es negribu, lai jūs redzat manu seju, kamēr es stāstīšu.
— Es aizgriezīšos uz otru pusi. Es apsolu. Nu, iesim!
Saņēmusi Viku pie rokas, Norma pieveda viņu pie kušetes un apguldīja, bet pati, uzgriezusi muguru, apsēdās kājgalī.
— Stāsti!
— Pie vectēva kapa Dienas skaistule ilgi nostāvēja uz ceļiem. Viņa kārtoja puķes un svecītes ar tādu sejas izteiksmi, it kā krustdūrieniem izšūdinātu lielu galdautu, it kā viņa nekad nebūtu spērusi kāju laukā no krietnām, cildenām astoņpadsmitā gadsimta ģimenei piederošām mājām, kurās veselām paaudzēm nav zinājuši, nezina un nezinās šo vārdu, kas sākas ar p burtu un ko viņa nupat tikai tādā niknumā bija atkārtojusi.
Mēs atgriezāmies pie mašīnas. Māsa šķita pilnīgi nomierinājusies. Viņa nesmēķēja, nekrāsoja lūpas, nepūta un nesmidzināja no baloniņa. Viņa ieslēdza magnetofonu un pat sāka dungot Džimmija Morisona dziesmu, kura viņai ārkārtīgi patika:
— This is the end, beautiful friend, this is the end, my only friend, the end of our elaborate plāns, the end ofanything that stands, the end… no safety or surprise, the end… l'll never look into your eyes again…'
Protams, toreiz šos angļu vārdus es nesapratu, tomēr tie pamatīgi bija iesēdušies man galvā, jo māsa bieži klausījās tos. Es vārdus pārtulkoju tikai kādus piecus gadus pēc Dienas skaistules nāves. Toreiz es neko nesapratu. Mani vienīgi māca bailes… Tās nebija bailes no māsas, savu baiļu cēloni es nepratu izskaidrot, un no tā man kļuva vēl baigāk.
" Šīs ir beigas, skaistais draugs, šīs ir beigas, mans vienīgais draugs, mūsu rūpīgi strādāto plānu beigas, šīs ir itin visa beigas… nav ne drošības, ne nejaušību, ir beigas… Nekad vairs neielūkošos es tavās acīs… (Angļu vai.)
Man vajadzēja pārnakšņot viņas mājās. Tā bija reta privilēģija, kāda gadās tikai dažas reizes gadā un kuru gaidīju gluži kā dzimšana^ dienu, Ziemassvētkus vai Lieldienas. Bet šajā Mirušo piemiņas dienas vakarā mani sagrāba bailes. Es neuzdrošinājos ieminēties māsai, ka vēlos atgriezties pie mātes. Man bija jāpārcieš šī viena baiļu piesātināt ciemošanās, jo, atteikusies no tās, es būtu zaudējusi visas pārējās. To brīd man tā šķita. Patiešām, tā bija pēdējā reize, jo pēc mēneša Diena skaistule iegāja slimnīcā un pēc pieciem — nomira. Egles abās pusēs saplūda melnā sienā. Kļuva pavisam tumšs. No satraukuma sūkāju īkšķi. Ieraudzīju uz grīdas nomestos melnos lakādas cimdus. Ar kurpes purniņu pabīdīju tos zem automobiļa sēdekļa, lai Dienas skaistule nekad vairs nevarētu atrast savu naida riku.