Vakars viņas mājās bija brīnišķīgs. Visas manas bailes pagais Dienas skaistule izpildīja katru manu parasto vēlmi: izlika Taro kārti zīlēja uz Rūnām, šifrēja I Sina heksagrammas, pacietīgi klausījās, kā es viņai pareģoju brīnišķīgu likteni pēc saviem muļķīgajiem orāku liem, kas bija sarakstīti skolēnu rūtiņburtnīcās… Viņa skaļi smējās, kad es stāstīju galīgi pliekanas anekdotes, savukārt es, klausīdamās viņas stāstos, no smiekliem vai beidzos nost. Viņa jauca man kokteiļus, cep karstas sviestmaizītes, ļāva pagaršot sarkanvīnu, nokrāsoja man plakstiņus, skropstas un lūpas, neliedza piemērīt viņas vieglās un smaržīgās burvīgās kleitas un augstpapēžu kurpes, bet tālrādi es varēju skatīties līdz vēlai naktij. Es biju pārlieku satrakojusies, tāpēc miegs ma nemaz nenāca. Bet varbūt es nevarēju aizmigt tikai tādēļ, ka reizēm man ļāva ielavīties Dienas skaistules gultā un pļāpāt niekus tik ilgi, līdz būšu aizmigusi tieši pusvārdā.
Es piecēlos un piezagos pie viņas istabas. Dega gaisma. Es saodu cigarešu dūmus. Smēķēdama viņa gultā mēdza ilgi lasīt. Klusītiņām ieslīdēju pa durvīm. Dienas skaistule sēdēja gultā kaila, uzgriezusi man muguru. Kājas viņai bija plati ieplestas un saliektas; naktslampiņas gaismā ceļgali spīdēja kā divi zelta āboli. Viņas augums tik tikko manāmi, taču ritmiski kustējās. Es nodomāju, ka māsa raud — tā, lai es nedzirdu. Tomēr viņas elpa bija pavisam citāda nekā raudošam cilvē
kam. Viņa nebija aizklājusi seju ar rokām, bet turēja tās nolaistas starp kājām. Piepeši pie griestiem kaut kas iezibējās un parēgojās — tas bija spoguļa atstarots gaismas zaķītis. Es pielavījos vēl tuvāk. Dienas skaishile vienā rokā turēja spogulīti, bet otrā — garu dzeltenu sveci. Viens sveces gals bija iebāzts viņā… — Vika strauji pagriezās pret sienu, savilkās čokurā un ar rokām satvēra galvu. — Tālāk es nestāstīšu. Toreiz es absolūti nevarēju saprast, ko mana māsa dara. Es nodomāju, ka tā ir kāda ārstnieciska procedūra. Es zināju, ka sievietes piemeklē visvisādi nejaukumi — reižu reizēm māte par tiem bija ieminējusies. I'.s neteicu ne vārda, neiekāsējos un pat nepakustējos, man šķiet, es pat biju aizturējusi elpu, tomēr Dienas skaistule bija nojautusi, ka es atrodos istabā, pagriezās atpakaļ, viņas reakcija bija briesmīga.
Viņa lēca laukā no gultas un apgāza sarkanvīna pudeli, kuru tikai tad ieraudzīju. Asiņains plankums ātri izpletās pa dzelteno paklāju. Māsa nogrāba mani aiz matiem un raustīja šņākdama:
— Vai tu zini, ka šobrīd es varu tevi nožņaugt?! Vai tu zini, ka es varu tevi nožņaugt… Tev bija likts iet gultā, kāpēc tu tagad te vazājies, ko tu te okšķerē?! Vai tu zini, ka es tevi uz vietas nožņaugšu, tu, mazā pretekle?!
Viņa plēsa mani aiz matiem. Es nekliedzu un neraudāju, es pat nemēģināju izrauties, tikai skatījos te uz sajaukto gultu, spogulīti un līko dzelteno sveci, te uz smēķu galiem pilno pelnutrauku, te uz sajaukto gultu, spogulīti un sveci, te uz pelnutrauku… Tieši tā, saķērusi aiz matiem, viņa raustīja manu galvu: pa kreisi — pa labi, uz augšu — uz leju, pa kreisi — pa labi, uz augšu — uz leju.
Dienas skaistule bija pilnīgi kaila. Es saodu viņas miesas smaržu, kurai piejaucies klāt spirgtais “Ņinas Riči” aromāts, iesaldenie sviedri un vēl kaut kas sīvs, ko es nepazinu. Ak Dievs, es pat tagad atceros šo smaku!…
Vika ievaidējās un atrociski atgrūda nost Normas roku, kas gribēja viņu noglāstīt.
— Vēlāk pie viņas zārka nolika tādas pašas dzeltenas sveces. Es nevarēju uz tām skatīties. Ari tagad es neiededzinu sveces uz Dienas skaistules kapa. Pat Mirušo piemiņas dienā ne…
Kaut ari mani raustīja un plūca aiz matiem, es spēju piecelties, Tad māsa strauji palaida vaļā manu galvu un nometās manā priekšā uz ceļiem. Viņa metās mani paijāt, glaudīt un skūpstīt, čukstēdama
— Ak, piedod man, mazais zvēriņ! Nedusmojies uz mani, jaukā, siltā radībiņa… Nedusmojies, nedusmojies, nedusmojies, manu mīļo radljumiņ! Man bija tik slikti, tik drausmīgi slikti, ka aiz sirdssāpēm vairs nezināju, ko es daru… Piedod, piedod, piedod, ja vari… Ja vien vari — piedod, mans skaistais cilvēciņ…
Šajā nakti mēs gulējām vienā gultā…
Vika strauji piecēlās un, piegājusi pie spoguļa, ar abām rokā sāka vilkt pār seju tā, itin kā gribēdama notīrīt savu atmiņu lipīgās un krampjainās pēdas.
— Vēl nevienam par to neesmu stāstījusi. Pat Paulam ne.
Iestājās klusums. Aiz loga dunēja pilsēta.
— Un kādus gadījumus tu viņam esi stāstījusi? — Norma beidzot iejautājās, izvilkdama no somiņas un sniegdama Vikai šokolādes konfekti.
— Visādus. Es viņam stāstīju visādus atgadījumus, kad viņš atradās blakus. Es tarkšķēju augām dienām, pavisam viena klaiņodama pa pilsētu vai slaistīdamās pa savu māju. Visinteresantākās lietas kā tāda Šeherezāde es viņam stāstīju pa naktīm, kad viena gulēju gultā un zināju, ka arī viņš guļ viens pavisam tuvu — nepilnus pāris kvartālus tālāk, šajā pašā melnajā un bēdīgajā pilsētā. Pauls prata klausītie tikai grēksūdzes, tikai biktskrēslā, tikai mācītāja drēbēs ģērbies. Tāpat kā vairums cilvēku, viņš gluži vienkārši neprata klausīties. Kad es lūdzu, lai tikai viņš uzklausa mani, viņš obligāti atcerējās savu pienākumu mani pārtraukt, iejaukties vidū, mierināt un paskaidrot, ka man nav jājūt tas, ko es jūtu, — teiksim, sirdsapziņas pārmetumi, skumjas un vilšanās. Es ilgojos tikai vienu — lai viņš mani dzird, nevis pats runā, lasa morāli un darbojas… Galu galā, tas nav pārāk svarīgi. Jums bija taisnība, kad teicāt, ka es esot grēkojusi tikai tāpēc, lai varētu izsūdzēt grēkus. Jā! Es griezos aizvien pazudinošākos pagrimuma lokos, lai, ietinusies melnā lakatiņā, varētu aiziet uz baznīcu, pazemīgi
nomesties ceļos pie biktskrēsla un, caur koka režģīšiem redzēdama l’iuila nokārto galvu un nervozi raustīgo roku un sajuzdama viņa elpu, atzīties grēkā. Nekad es neesmu sagaidījusi to, pēc kā biju slāpusi visvairāk. Es slāpu pēc soda. Es zināju, ka neviens darbs nepaliek nesodīts.
— ES ZINĀJU, KA NEVIENS DARBS NEPALIEK NESODĪTS… — M. V. ierunājās, un viņai šķita, ka no visa notirpušā ķermeņa ir palikusi pāri vienīgi žēlabaina, nejauki aizsmakusi balss. — Es to zināju kopš pirmā acumirkļa, kad biju satikusi Pāvilu Putninieku uz grantsceļa, baltiem putniem piebirušo pļavu un ezeriņu vidū. Nekad es nebūtu domājusi, ka sods būs šāds…
— Bez šaubām! — Bezvārde spiedzīgi iesmējās. — Tu cerēji, ka sods būs daudz metafiziskāks. Viņpasaulīgs. Baiga noslēpuma pārpilns. Tu iztēlojies, ka pār mums valda nepazīstama, acīm nesaredzama pasaule, kas atrodas viņpus realitātes — varena, apbrīnojama un tāda, kas izraisa satraukumu. Tu cerēji, ka sods būs šīs pasaules vērts. Ka tevi tiesās pats Dievs, nevis cilvēki — vai ne? Bet Dievs nepavisam rūpi par mums netur. No Viņa augstumiem skatoties, visi mūsu grēki un pārkāpumi liekas tik niecīgi un cilvēciski, pārlieku cilvēciski! Tu cerēji, ka elle būs fantastisku krāsu piesūkusies, bet patiesībā smoc nost šajā šķirbā, pati savos izkārnījumos. Tu gaidīji, ka tevi piemeklēs infernālas ciešanas, kuras aprakstīt cilvēku vārdi ir par vājiem. Ka cits pēc cita tevi tikai izvaros rota kareivju. Un iemetīs sārtā. Tas arī būs viss… Nāve nav nekādi vārti uz viņpasauli. Nav svarīgi, uz kurieni — uz Paradīzi, Elli vai Šķīstītavu. Līdz ar nāvi viss ir beidzies. Tici man! Tik ilgi vienai šeit guļot, man ir bijis pietiekami daudz laika, lai es to saprastu. Es varu iztēloties tavu saīgumu. Nu, varbūt uz īsu brītiņu, kad tevi uzcels uz žagaru kaudzes, piesies pie staba un pielaidīs sārtam uguni, kad uzšausies pirmās liesmas, bet pūlis aiz sajūsmas spiegs, jo vēl nejutīs tavas degošās miesas smirdoņu — varbūt tad tu izjutīsi pelnītā un ilgotā soda saldmi…