— Nē, tā nav taisnība! Nekas nav pareizi. Sods ir sācies jau tajā mirklī, kad viņš mani apskāva pirmo reizi. Nē, tas ir sācies vēl agrāk — kad biju ieraudzījusi Pāvilu Putninieku un man šķita, ka viņš vērīgi skatās uz mani, tikai uz mani vien.
— Tu runā pārāk miglaini, mīļā! — Bezvārde nočukstēja un ar mikliem, kaulainiem pirkstiem saspieda M. V. roku.
— Labi! Pacentīšos visu izstāstīt pēc iespējas secīgāk, — M. V. teica, veltīgi mēģinādama izsvabināt savu plaukstu no Bezvārdes ciešajiem žņaugiem. — Tajā pašā vakarā, kā jau bija solījusies, pie manis cellē atnāca Upe. Viņa atnesa vīna krūzi un divus smagus māla kausus. Mēs apsēdāmies uz grīdas pavarda priekšā un, vīnu dzerdamas, lūkojāmies ugunī. Bet, kad Upe sāka runāt, es vairs nevarēju nolaist acis no viņas sejas, ko apspīdēja uguns sarkanās atblāzmas. Upe stāstīja, ka klosterī viņa esot ieradusies pirms septiņiem gadiem, kad nupat tikai bija sākušas klīst valodas par Pāvila Putninieka brīnumaino varu. Viņa sirgusi ar briesmīgu, nedziedējamu slimību. Tajā laikā Pāvils vēl bija tikai ierindas franciskāņu mūks, kaut arī viņam piemitušas sevišķas dziednieciskas spējas, bet plaukstās un pēdās viņam pirms Lieldienām jau vairākas reizes esot atvērušās stigmas.
— Toreiz viņa mati bija ogļu melni. Bet tagad — redzējipati — galīgi sirmi, — Upe sacīja, un es sapratu, ka viņai ir zināms par mūsu satikšanos.
Tomēr vairāk neko viņa neminēja un turpināja savu stāstu. Pirms septiņiem gadiem Pāvils dzīvoja tajā klostera flīģelī, kur pašlaik ievesta visstingrākā klauzūra. Viņa celle stāv tukša joprojām. Katru, kurš mēģinājis tajā dzīvot, sagrābušas neizturamas ilgas, kas sajaukušās ar raudulīgām skumjām un trakulīga prieka uzplūdiem. Šīs emocijas parasti bijušas tik spēcīgas, ka nelaimīgais jeb — kā vēlāk sākts dēvēt — apsēstais, zaudējis prātu, padarījis sev galu, bet dažkārt pazudis gluži bez pēdām.
Tikai pēc vairākiem gadiem izdevās noskaidrot šīs postošās parādības cēloni. Tā esot bijusi… mūzika. Tā atskanējusi nezin no kurienes, itin kā kāds neredzamais būtu spēlējis angļu radziņu, vienmēr vienu un pašu saskaņu: sol-la-do-mi, sol-la-do-mi, sol-la-do-mi…
Upe atmeta galvu un samtainā balsī nodungoja melodiju:
— Sol-la-do-mi, sol-la-do-mi, sol-la-do-mi…
Man pārskrēja šermuļi. Viņa atkal ielēja vīnu un stāstīja tālāk. Toreiz, pirms septiņiem gadiem, raibkrāsu papagailīši vēl nelaidelējās ap Pāvilu. Tie visi, pelēkā akmenī izkalti, tupēja baznīcā, — ausIrumu kora lejas galerijā. Tā nu pienāca kādas Lieldienas — tās bija sevišķas jau ar to vien, ka, dārziem ziedot, uzsniga sniegs… Atcerējusies, kā zem sniega nastas lūzuši ziedošie koku zari, Upe pat notrausa dažas asaras. Daudzi pareģoja, ka šādas debesu zīmes neliecinot ne par ko citu, ka tuvojoties bads, tāpēc cilvēki, kas bija sanākuši baznicā, itin dedzīgi lūguši Dievu. Un kā lai ietērpj vārdos to baiļpilno, taisni svilinošo drebuli, kāds pārskrēja dievlūdzēju miesai, kad brālis Pāvils, kurš altāru priekšā stāvējis uz ceļiem, piepeši pacēlies krietnu sprīdi virs zemes?! Baznicā iestājies neaptverams klusums. Tikai vietu vietām atskanējis dobjš brīkšķis — tur pakritušas samaņu zaudējušās sievietes.
Šķita, ka nekad neviens vairs nespēs izsvabināties no stindzinošā, biedējošā un dievbijīgā klusuma. Pēkšņi pārskrējusi vēl kāda skaņa — asa un džerkstoša. Savādas zaļas, dzeltenas un zilas šķembas sākušas birt virsū Pāvilam, kurš aizvien vēl lūdzis Dievu. Upei iešāvies prātā, ka izbiruši vitrāžu stikli, jo spriedze baznīcā bijusi teju vai neizturama, gluži kā milzīgā galvā, kad no domu jūkļa vai smaguma deniņos saplūst asinis. Taču nākušas vēl dīvainākas lietas. Akmens papagailīši rautin rāvušies ārā no reljefa, ieguvuši dzīvību, krāsas un balsi un kā raibs baldahīns iekārušies pār lūgšanā grimušā Pāvila galvu. Un tagad austrumu kora lejas galerijā joprojām ir milzums bedrīšu, itin kā no lielgabaliņa kāds būtu šāvis ar dūres lieluma bumbām…
Lieldienu svētdienā Pāvils pametis klosteri un, izlēmis dzīvot kā vientuļnieks, aizgājis uz mežu. Viņš lūdzis tikai vienu lietu — melno, garo apģērbu ar platajām piedurknēm un lielo kapuci. Pa nakti Upe pašuvusi to, ko viņš bija lūdzis, un no rīta norunātajā vietā nolikusi uz akmens melno abitu. Pāvils, kopš tās reizes iedēvēts par Putninieku, neesot atnācis atpakaļ. Upe atnākusi uz šo pašu vietu novakarē,
un apģērbs no akmens jau bijis paņemts. Varbūt tā nav nekāda sakritība, bet šajā dienā viņai apritējis divdesmit gadu.
— Pāvils pilnīgi izdziedēja manu nāvīgo slimību, — atlikušo vīnu ieliedama savā kausā, Upe teica. — Tikai vienu es zinu: es nespēt' dzīvot tur, kur viņa nav. Tāpēc es esmu šeit. Un būšu. Vēl es jūtu, ka esmu viņam vajadzīga… — Un viņa iestarojās platajā bezzobu smaidā.
Mani pārņēma īgnums un rūgtums. Mani stingtin stindzināja greizsirdība. Bet Upe neizsakāmi devīga un bagāta cilvēka balsi paziņoja: \
— Ja tu vēlies, rītu varam aiziet pie viņa reizē. Tikai vajadzēs agri celties. Pirms saullēkta es viņam pienesu pienu. To es daru jau piecus gadus.
Vēl nebija svīdusi gaisma, kad otrā rītā Upe klusi pieklauvēja pie manām durvīm. Toreiz man nebija skaidrs, kāpēc viņa dalās ar man savā noslēpumā. Taču pie skaidrības es tiku drīz — viņa bija cerējusi, ka varēs dalīties ar mani nevis noslēpumā, bet sodā.
Rīts iegadījās salts un mitrs. Abas gājām klusēdamas, varēja tikai dzirdēt, ka māla krūzē skalojas piens. Upe veda mani pa ceļu, kas arvien vairāk kļuva līdzīgs labirintam. Viena es vairs nebūtu pratusi atgriezties klosterī. Vairākas reizes es mēģināju aizsākt sarunu, taču Upe ietiepīgi klusēja. Mēs iegājām mežā. Skaļi pakšķēdami, no kokiem tecēja pilieni, itin kā nupat tikai būtu pārskrējusi jo spēcīga lietusgāze.
Pavisam negaidīti iznācām nelielā norā. Zaļganajā rīta cēliena sakrēsll dzeltenoja neredzēti prāvas — olas dzeltenuma lieluma — purenes. Mums pasperot soli uz priekšu, leknais zāliens un smilgas, audzelīgās un mīkstās lapas sāka līgoties un šalkot kā no vēja pūtiena. Noras malā slējās liela sārta klints, kas šajā vietā likās pavisam neiederīga — it kā to kāds būtu nometis no debesīm. Šeit tad nu vientuļnieks dzīvoja.
Upe pašķīra aizkaru, kas bija pīts no koku zariem, saknēm un lapām, un iegāja klintī. Ar drebošu sirdi sekoju viņai nopakaļ. Mēs bijām iekļuvušas šaurā telpā, kas smaržoja pēc vīraka un pelējuma.
Bija gandrīz pavisam tumšs, vāji gailēja vienīgi eļļas lampiņa, kas bija pakārta krucifiksa priekšā. Nekad neko līdzīgu es nebiju redzējusi. Krustā sistā seja bija patiešām atbaidoši neglīta, acis izvalbījušās, mute pirmsnāves mokās pāršķobīta. Drīz ar mijkrēsli apradu. Es ieraudzīju salmu guļvietu, ko klāja bieza audekla pārsegs, un dažas grāmatas, kas bija saliktas uz galda aizstājēja celma. Pāvila Putninieka šeit nebija.
Upe nolika krūzi ar pienu uz celma līdzās grāmatām, un mēs abas izgājām laukā. Pēkšņi kā vienā balsī sāka čivināt putni, un noru pārplūdināja sārtena gaisma. Ausa saule.
Klusēdamas mēs devāmies atpakaļ. Mani skrubināja vilšanās un akls prieks. Jutos vīlusies, ka tā arī nebiju ieraudzījusi vientuļnieku viņa paša mājoklī, turpretim priecājos tāpēc, ka pat Upi viņš nebija gaidījis. Varbūt tā tas ir bijis arī visus šos neskaitāmos piecu gadu rītus, kuru dēļ Upi biju apskaudusi visbriesmīgāk. Tikai viens jautājums man nedeva un nedeva mieru — kad un kā viņa nosauc vientuļniekam jaunpienācēju vārdus?