Piepeši iebrikstējās koku zariņi. Es notirpu, bīdamās ieraudzīt kādu meža zvēru, bet tas bija viņš — Pāvils Putninieks. Upe tūdaļ nometās uz ceļiem mitrajās sūnās. Nometos ceļos arī es, kaunēdamās, ka viņdien, vientuļnieku satikusi, to nebiju izdarījusi. Sūnas ziedēja miniatūriem dzelteniem zvaigznes formas ziediņiem, bet slapjums sūcās mana apģērba biezajā audumā. Putninieks pienāca mums pavisam tuvu. Es skatījos uz viņa basajām kājām.
— Sveikas veselas, manas dārgās, kā esat izgulējušās? — viņš jautāja tādā intonācijā, itin kā mēs būtu viņa meitas.
Upe piecēlās kājās. Es arī. Viņa noskūpstīja vientuļniekam roku. Es neuzdrošinājos.
— Vai daudz cilvēku ieradies klosterī? — viņš jautāja un noglāstīja Upei galvu — tāpat kā vakar to bija darījis man.
Ja blakus nebūtu stāvējusi es, viņš noteikti būtu Upi apskāvis. Sapīkums un greizsirdība mani smacēt smacēja. Bet Upe, skatīdamās Putniniekam acīs, nosauca vārdā jaunpienācējus. Un viņas acis
nepavisam nepauda to, ko lūpas. To es redzēju. Un man sametās tik bēdīgi, ka nemaz nespēju izturēt.
— Vai kādreiz esi redzējusi, kā zied lazda? — Pāvils Putninieks man jautāja, kad Upe bija beigusi runāt.
Es apmulsu, jo nezināju, kas man viņam ir jāatbild. Vientuļnieks paņēma mani pie rokas, stipri paspieda un, ar rādītājpirkstu glaudīdams man plaukstu, vadīja prom. Lazdu krūms nokāra smagās zelta krāsas spurdzes. Vienmēr esmu domājusi, ka šis spurdzes ari ir ziedi.
— Redzi, dārgā, paskaties, kāds skaistums! — Pāvils Putninieks ierunājās un, maigi satvēris mani ap kamiešiem, nolieca manu galvu pie dzidri zaļām, nupat tikai atplaukušām lapiņām. Starp tām sārtojās mazītiņi, apburoši skaisti ziediņi.
— Ai, jā, — es nočukstēju, — ļoti, ļoti skaisti! Es nezināju, ka lazdas ziediņi ir tik sarkani…
Upe vēroja mani, piedodoši smaidīdama. Papagailīši lēkāja apkārt un plūca no sūnām īpatnējus violetus pumpurus.
— Tā, dārgās, man ir laiks! — Pāvils Putninieks teica un saņēma mūs abas aiz matiem. Mani ar labo roku, bet Upi — ar kreiso. Viņš atlieca atpakaļ galvu un mūs abas noskūpstīja uz pieres. Upe iesmējās sīku smiekliņu. Es biju kā valodu zaudējusi. Es saodu smaržu, kas nāca no vientuļnieka, — es jau zināju, ka viņš man atsauc atmiņā kaut ko no bērnības, tikai neparko nevarēju attapt — ko. — Staigājiet veselas mierā un atcerieties, ka ikkatrs rīts ir labs rīts un ikkatra diena ir pārpilna svētlaimes…
Upe saņēma mani aiz elkoņa un steidzīgi kā tiepīgu bērnu stiepa prom. Mēs atkal viena otrai nebildām ne vārda. Slepus pametu skatienus uz viņas profilu ar izbīdīto zodu un gandrīz vai tīksminādamās jutu, kā aug augumā mans naids. Necerēti drīz mēs bijām iznākušas uz ceļa, pa kuru jau kustējās svētceļnieku bari. Iejukām satraukto un svinīgi noskaņoto ļaužu vidū. Piepeši ieraudzīju, ka ceļa putekļos kaut kas zaigo. Pieliecos un pacēlu — bārdasnazis. Tā sudraba spalā bija iekalts brīnišķīgs vīnkoku lapu un liliju ornaments. Es atliecu asmeni, un man pat aizrāvās elpa — tik lieliski bija iztrīts asmens. Tomēr pats
Interesantākais, ka starp lilijām un vīnkoku lapām es ieraudzīju iegravētus savus iniciāļus — M. V. Pārpilna prieka, es parādīju savu atradumu Upei. Taču viņa saīgušā balsi teica:
— Tavā vietā es šo riku mestu prom. Tā ir ļauna zīme. Vēl var piesaukt kādu nelaimi.
Savai jaunajai draudzenei es tomēr nepaklausīju. Šajā rītā šķita, ka man, man vienīgai, vairs nevar gadīties nekāda nelaime. Visas tās Ies man sebu. jo es mīlu, neprātīgi mīlu Pāvilu Putninieku!
Vēl gabaliņu nogājusi, es piepeši aptvēru, ka pūlis virzās nevis uz (ierības klajumu, bet griežas atpakaļ uz klosteri. Jo tālāk, jo stiprāk sakrustojušies, ar miglu piesūkušies plašumi man atgādināja labirintu.
Es nomaldījos pa to visu dienu — mežs, izcirtumi, purvs, ceļi, taciņas, papuves, klajumi, pļavas, kūdrāji, melnas un izdegušas, nevienam nepiederošas zemes platības. Veltīgi es cerēju uzmaldīties virsū grantsceļam, kas bija izlocījies starp pārplūdušām pļavām ar milzum daudz ezeriņiem, kuros atspoguļojas debesis un ņudz neskaitāmi daudz žilbinoši baltu asknābja putnu. Jau saulei rietot, es pagriezos atpakaļ uz klosteri. Jutos neizsakāmi nogurusi, vīlusies un bēdīga. Nemitīgi kremta doma, ka Upei ir zināms, kur un kad var sastapt Pāvilu Putninieku. Man šķita, ka visu dienu viņi ir pavadījuši kopā, un man atlika vien pievērt plakstus, lai acu priekšā kā murgojums parādītos vientuļnieka un Upes sakļautās sejas. Nemiers mani plosīt plosīja, un es jau zināju, ka pēc atgriešanās klosteri vairs nespēšu rast ne mieru, ne vietu.
Netālu no klostera slējās liela, nolaista kapela, kuru biju ievērojusi, jau ierazdamās. Tā bija ugunsgrēka sapostīta — bez jumta, loga caurumos zaļoja jauni bērziņi. Cilvēks, kurš mani bija atvedis, stāstīja, ka pirms vairākiem gadiem kapelā iespēris zibens, un noslēpumainais vientuļnieks nezin kāpēc ieteicis to neatjaunot. Grūstošā celtne tā arī rēgojās purvainajā klajumā — drūma kā spoku kuģis. Nezinu, kāpēc, bet man uznāca vēlēšanās ieiet tajā. Pie pašas kapelas ganījās aitas. Tās ēda vēl mīkstās nātres un nupat izplaukušos avenāju
pumpurus. Mani ieraudzījušas, tās sabaidījās un blēdamas drāzās prom. Kaklā uzkārtie pulkstentiņi dzindzināja ļoti melodiski. Biju pārsteigta, ka kapelas durvis atdarījās viegli, pat neiečīkstēdamās. Iekš pusē, tāpat kā no lauka, zēla zāle, nātres un aveņu ceri, toties taku, kas veda pie altāra, nekādi augi nebija skāruši. Šaha galdiņa rakstā izliktās melnā un baltā marmora plāksnītes spīdēja kā nupat nomazgātas Pie altāra spīguļoja sarkana lampiņa ar tādiem pašiem sudraba apkalumiem kā vientuļnieka miteklī. Altāris bija no koka. No tā noraudzījās liela Visuredzošā acs, mutuļoja mākoņi, no kuriem šāvās ārā zibeņi, eņģeļi pūta tauri, bet neredzēti divgalvaini radījumi vēzēja zobenus un vairogus. Krāsu bija noskalojis lietus, bet uz kailā, sasprēgājušā koka bija sazēlušas sīkas, dzeltenas puķītes un savijusies meža vīnkoki. Es pārmetu krustu un, noslīgusi ceļos, sāku skaitīt lūgsnu.
Šeit es jutos krietni labāk nekā lielajā baznīcā, kur uz pīlāriem tupēja klijas ar bērniņu knābī. Es izdzirdēju, nē, drīzāk sajutu, ka pie manis kāds nāk. Man pārlija karstums. Es jau zināju, ka tas ir viņš — Pāvils Putninieks. Es pagriezos pret viņu un mēģināju pasmaidīt. Es apjuku, vēl neaptverdama, kā man klājas izturēties. Varbūt es nedrīkstēju ne soli spert šajā kapelā? Nc vārda nebildis, Pāvils Putninieks pienāca man klāt un uzlika roku uz pleca. Viņa plauksta bija smaga un karsta. Mani sāka kratīt drebuļi. Es pagriezu galvu un izdarīju kā Upe — noskūpstīju šo daiļo, skulpturālo roku. Vientuļnieks pārvilka ar pirkstu man pār lūpām. Es dzirdēju, ka man aiz muguras uz marmora celiņa knakst aitu nadziņi un dzindz pulkstentiņi. Pēkšņi Pāvila Putninieka rādītājpirksts maigi pavēra manas lūpas un, ieslīdējis mutē, sāka glāstīt mēli. Manī ielija saldme un bailes. Taču bailes bija stiprākas, un tāpēc es grīļodamās cēlos kājās. Vientuļnieks ar plaukstām saspieda man vaigus un atlieca atpakaļ galvu. Debesis bija gluži kā no zelta. Es pievēru acis. Viņš skūpstīja mani dedzīgi un alkaini. Nezin kāpēc es jutos kā mazs bezdelīdzēns, kuru tēvs baro no knābja knābī. Es vēlējos, lai tas nekad nebeigtos. Tomēr es atrāvos no viņa, aizklāju seju ar rokām un izrunāju vārdu, kura svaigumu es sajutu mutē kā nekad nebaudīta augļa garšu: