I
— Tas ir grēks. Tas taču ir — grēks!
Man liekas, šādu pašu vārdos neizsakāmu — saldmes, rūgtuma, «īsiņu un piena — garšu bija sajutusi mutē nelaimīgā Ieva, iekodusi Aizliegtajā Auglī. Pāvils Putninieks ar vienu roku apskāva mani ap vidukli, kamēr otra roka ar maigu, toties pavēlošu kustību atrāva manas rokas no pārbaiļpilnās sejas. Pirksti mums abiem savijās. Man nebija spēka, lai varētu viņam pretoties. Vēl neviens mani nebija tā skūpstījis. No klostera atlidoja zvanu skaņas.
— Tev ir jāiet atpakaļ uz celli, mana dārgā! — viņš sacīja, beidzot palaizdams vaļā manas rokas, kuras bija turējis, cieši satvertas, gluži kā ar saitēm man pašai uz muguras sasietas.
Kapela atkal bija tukša, bet varbūt aitu nadziņu knaksti man bija likai izklausījušies. Kad gāju laukā pa durvīm, ieskrēja balts kaķis, ņaudēdams aizdrāzās pa marmora celiņu un pazuda avenājos līdzās altārim. Pāvils Putninieks to nedzina ārā.
Es izgāju laukā. Pogoja lakstīgalas. Es nezināju, kur lai liekos: atgriezties savā cellē, vilkties uz dievkalpojumu vai atkal mest lokus pa labirintu, kam nāca virsū vakars. Debesis aizvien vēl bija tumši dzeltenas kā zelta plāksne, no kuras izkaļ tērpu svētbilžu Jaunavai Marijai.
Es neko nevēlējos redzēt, tāpēc atgriezos savā cellē. Tūlīt pat ievēroju, ka bezdelīgu saimīte ir pametusi ligzdiņu. Nevarēju rast sev vietu: te apgūlos gultā, te metos pie “Bestiārija”, te nokritu ceļos krucifiksa priekšā, te ilgi aizskatījos pavardā. Vienu vien es tikai vēlējos: domāt, domāt un domāt — kā viņš mani bija skūpstījis, kā viņš mani bija glāstījis… Beidzot es piegāju pie spoguļa un ilgi un cieši aplūkoju savu atspulgu, itin kā meklēdama kādas sevišķas pārmaiņas pēc tā, kas bija noticis. Es zināju, ka esmu skaista. Es joprojām sajutu vientuļnieka skūpstus. Man tikai vajadzēja pievērt acis, un es atkal ļāvos tiem. Vairs neapjēgdama, ko es daru, piekļāvos pie spoguļa un noskūpstīju uz lūpām savu atspulgu. Stikls aprasoja. Es atkal sajutu dzeļošas izbailes, kādas jau biju pārdzīvojusi kapelā. Es aizklāju seju ar rokām. Ienāca Upe.
— Visu dienu es nekur tevi neredzēju, — viņa teica, apsēdusies uz grīdas pavarda priekšā. — Kur tu biji pazudusi? :,ļ
Upe atkal bija atnesusi vīna krūzi un divus māla kausus. Pirmais, kas man ienāca prātā, paskatoties uz viņu, — vai vientuļnieks viņu ir skūpstījis? Vai viņš ir iesūcies šajā bezzobainajā mutē, vai mēle viņiem ir izlocījusies tādā pašā mitrā, mīkstā un neprātīgā dejā, kā tas bija noticis starp mums? Upe smaidīja un, kā man liekas, gaidīja, kad es viņai visu izstāstīšu.
— Vai tev kādreiz ir ienākusi prātā doma, ka pastāv tādas lietas, par kurām nav vērts stāstīt grēksūdzē? — viņa it kā starp citu pajautāja. — Dievs redz visu. Bet biktstēvs var gadīties tāds pats kā vēstuļu iznēsātāji, kuri aiz ziņkārības uzplēš svešas vēstules, pēc tam, no savas rīcības izbijušies, izmet tās ceļa putekļos. Tad pat visslēptākās lietas jau var lasīt, kurš tikai vēlas… Es nekad neeju baznīcā uz grēksūdzi. Es visu izstāstu Pāvilam. Viņš patiešām atrodas tuvāk Dievam nekā visi citi šī klostera priesteri, mūki un noviči, kopā ņemti.
Es neteicu neko un apsēdos viņai blakus. Vīns bija stipri skāņš. Saruna neraisījās, tikai tad, kad bijām izdzērušas vairāk, abas beidzot uzgājām veidu, kā pārtraukt neomulīgo klusumu. Bet, par ko mēs tērzējām, šobrīd es neparko vairs nevaru atcerēties. Upei ejot prom, es sadūšojos pajautāt:
— Vai arī rītu mēs nesīsim viņam pienu?
— Nē! Viņš lūdza, lai rītu aizejot brālis Pijs. Tas ir Putninieka mīļākais māceklis.
Visu nakti gandrīz neaizvēru acis, jo baidījos nogulēt pirmsausmas stundas. Es biju nolēmusi rīta pusē doties uz mežu, labirintā uzmeklēt noru ar milzīgajām purenēm un, vientuļnieku satikusi, izlikties, ka tas gadījies pavisam netīšām.
Tā arī es izdarīju. Taciņu, pa kuru mani bija ievedusi mežā Upe nokrēslī, protams, es nevarēju atrast. Es klīdu starp smuidrajiem kokiem, lauzos caur biezi sazēlušajiem krūmiem, mētājos pa izcirtumiem, kas izdvašoja miglu, un aizvien man šķita, ka vientuļnieka sārtenā klints atrodas gluži līdzās.
Kūkoja dzeguze. Es mēģināju saskaitīt, cik vēl gadu šis putns man pareģo. Skaitīju un nozaudēju skaitu, itin kā tā būtu vēlējusies man izkūkot visu mūžību. Sāka svīst gaisma, un es sapratu, ka esmu apmaldījusies. Mežs spēlējās ar mani kā kaķis ar peli. Saule jau bija pakāpusies augstu, bet es tikai metu un metu apburtos lokus starp simtgadīgajām eglēm un ozoliem, kuru stumbri vēl bija saglabājuši noslēpumainās svētuma zīmes. Putni čirkstēja, čiepstēja, vidžināja, čivināja, pogoja, gāgināja, klabināja, dūdoja, svilpoja un vīteroja tik skaļi, ka man sāka džinkstēt ausis. No pavasara smaržu pārpilnības reiba galva. Vietumis plandījās te dzeltena, te sārtena, te melna migla, kurā nonākot, liekas, tūdaļ zaudēšu samaņu. No meža izkļuvu tikai ap dienas vidu. Es atdūros tajās bezgalīgajās pļavās ar ezeriņiem, kuros atspulgo debesis, tvarsta vardes stārķi un ņudz baltie smailspārnainie putni.
Diena bija kā nomācošs sapnis. Biju palaidusi garām rīta satikšanos ar Pāvilu Putninieku Cerības klajumā. Nebiju paguvusi ne uz vienu priekšpusdienas dievkalpojumu. Pusdienās nespēju norīt ne kumosu, jo pati biju greizsirdības aprīta: Upi nekur es nesatiku un nevarēju tikt vaļā no domas, ka pašlaik viņa ir kopā ar Pāvilu Putninieku. Pēcpusdienā, kā ļaunā gara apsēsta, es atkal aizjoņoju uz mežu. Šajā reizē uzgāju daudzas pļaviņas ar olas dzeltenuma izmēra purenēm, tomēr nevienā pļaviņā nepacēlās sārtenā vientuļnieka klints. Reiz starp dzeltenām puķēm uzskrēju virsū septiņiem pavisam baltiem kaķiem, kas sildījās saulē. Mani ieraudzījuši, tie pielēca kājās, uzboza spalvu, sameta kūkumu, ņaudēja un dzirksteļoja apburoši zilām acīm tā, itin kā grasītos klupt man virsū. Man nebija miera, jutos bēdīga, pārmetumi grauza sirdsapziņu, bet visu manu būtību — briesmīga greizsirdība. Saulei norietot, iejuku Cerības klajuma dziedošajā pūlī, bet biju gluži kā noburta — ar acīm meklēju un meklēju Upi. Veltīgi.
Sevi varēju mierināt vienīgi ar to, ka Pāvila Putninieka man veltītais skatiens šoreiz bija itin ilgs, vērīgs un kvēlot kvēlojošs. Ar to nu jau bija par maz. Daudz, daudz par maz!
Upe neparādījās arī vakariņu laikā. Es jutos kā iekritusi kvēlojošu ogļu bedrē. Lūgt Dievu uz baznīcu negāju, toties aizvilkos uz
pussabrukušo kapelu. Aitas nebija redzamas, turpretim gar durvī puslokā bija sagūlušies baltie kaķi. Baidījos iet garām, lai tie atkal nesāk bozties, mest kūkumu, šņākt un ar zilajām acīm šķiest dzirksteles. Kad beidzot biju saņēmusi dūšu, kaķi mīlīgi sāka glausties man ap kājām, murrāja un izlūdzās paijāšanu. Es aizrāvos rotaļā ar pieglaimīgajiem dzīvnieciņiem, kaut gan patiesībā gaidīju atnākam Pāvilu Putninieku. Tāpat kā pagājušovakar, debesis bija zelta krāsā.
Es iegāju kapelā. Pēkšņi sirds man sāka neprātīgi dauzīties. Pie altāra dega dažas sveces, bet Upe, uzkāpusi uz altāra, plēsa nost vīnstīgas un plūca dzeltenās puķītes. Viņa bija uzspraudusi violetos brunčus, un es skaudīgi sāku lūrēt uz viņas garajām, tievajām un apbrīnojami baltajām kājām. Es saodu krāsu smaku. Visuredzošās acs zīlīte bija iepletusies un melna, varavīksnene — smaragdkrāsā, bet baltums — svaigs kā pirmais sniegs. Acs noraudzījās no sarkanām uguns mēlēm izgleznotā trīsstūra. Es pagājos vēl tuvāk. Upes ikri bija notriepti ar krāsu. Viņa paskatījās uz mani pētoši un izsmējīgi, toties ierunājās, kā allaž, it kā starp citu: