— Vai tu nevarētu man palīdzēt?
Cik vien augstu spēju aizkacēties, sāku raut nost samudžinātās vīnstīgas ar violetām, sakaltušām pērnajām ogām un spirgti sārtajiem pumpuriņiem. Kāpt uz altāra es neuzdrīkstējos.
— Tabernākuls ir tukšs. Tajā nav Svētā Dievgalda. Tagad tas ir tāds pats galds kā visi citi. Vari kāpt droši! — Upe teica.
Un tomēr es neuzdrīkstējos to darīt.
— Tev ir savāda izvēle, ko sev atļaut, bet ko — ne… — Upe iesmējās.
Nākamajā rītā, aiznesušas pienu un atstājušas to vientuļnieka tukšajā mājoklī, mēs atkal atnācām uz kapelu. Pāvilu Putninieku mēs nesastapām. Es biju pārliecināta, ka Upei bija vajadzīga ne tik daudz mana palīdzība, cik viņa kāroja neizlaist mani no acīm. Visu dienu mēs krāsojām zibeņus un mākoņus. Mēs nesarunājāmies. Kapelā valdīja absolūts klusums, un man pastāvīgi izklausījās, ka atskan Pāvila Putninieka soļi. Es vairs nebaidījos kāpt uz altāra. Mēs abas pat ietu
rējām pusdienas, sasēdušās uz tā: basās kājas šūpodamas, mēs ēdām baltu sieru un melnu maizi un virsū uzdzērām sarkanu vīnu. Mūsu mākoņi izskatījās kā pašā negantākajā pērkona negaisā: melni, tumši /ili, pelēki, zaļgani un violeti, bet tajās vietās, kur tos caurdūra zeltaini zibeņi, — dzelteni, oranži un sarkani. Novakarē mēs sākām krāsot savādos daudzgalvainos radījumus. Šajā reizē tā ari neieraudzīju Pāvilu Putninieku. Otrā dienā mēs krāsojām eņģeļus, taču vientuļnieks atkal mūs neapmeklēja. Tā aizritēja visa nedēļa. Sāku justies aizvien vientuļāka. Aizvien pamestāka un pamestāka.
Pāvilu Putninieku es redzēju tikai tad pat, kad citi svētceļnieki, — l itos un vakaros Cerības klajumā. Tvarstīju viņa skatienus un jutos kā retu taurenīšu kolekcionārs. Savukārt Upe izdomāja aizvien kādu jaunu darbu un centās traucēt man pat šīs satikšanās. Pa kuru laiku viņa pati satiekas ar vientuļnieku, ja gandrīz nepārtraukti uzturas kopā ar mani?!
Reizēm šķita, ka šajā cilvēku ņudzekli tikai mums divām vien ir rokas, tāpēc mums pienākas apdarīt gluži visus darbus. No ozolu lapām mēs pinām nebeidzami garas vītnes, lai varētu izpušķot baznīcas velves, ar smiltīm spodrinājām simtiem sudraba svečturu, kausiņus vīnam un svētītajam ūdenim, kvēpināmos un dievmaizīšu trauku, izšūdinājām relikviju kulītes, vijām un novārījām virves, ar kurām mūki apjoza savas abitas, mazās piestiņās sagrūdām daudzus un dažādus no aizjūras atvestus sveķus un saknes, visu rūpīgi nosvērušas uz svariem, jaucām vīraku, ar cinobru pārvilkām lielos burtus vecajās lūgsnu grāmatās un ar zeltu apvilkām nimbus svētajiem ap galvu sadēdējušos manuskriptos…
Tā aizsteidzās mēnesis, un man pienāca laiks atgriezties mājās. Bet es karsti vēlējos vēl kaut reizi satikties ar Pāvilu Putninieku — nevis pūli, bet aci pret aci. Atkal atsākās mana bezcerīgā klaiņošana pa ceļu un taciņu, mežu un noru, papuvju un pļavu labirintiem. Reizēm šķita, ka aiz nebeidzamām ilgām, neremdināmām slāpēm un neizsakāmā nemiera es stāvus sajukšu prātā! F.s sapratu tikai vienu: manu un Upes neskaitāmo darbu jēgu. Darbi mums palīdzēja aizmirst pašām sevi un tā nezaudēt prātu.
Pēdējā dienā es saņēmu dūšu un Upei jautāju:
— Pasaki man, kur es varētu viņu atrast? Es gribu atvadīties, j<ļ rit dodos projām.
— Atvadīties jau varētu ari Cerības klajumā, stāvēdama pūlī. Gan-J drīz visiem tas izdodas, — Upe teica, nepaceldama uz mani acis, jo viņa krāsoja ķēniņa Melhiora koka statueti, bet tai apkārt bija sastājušās vēl daudzas nobālējušās Betlēmes figūriņas. — Tomēr, ja vēlies, rīt vari aiziet pie pagānu akmeņiem. Šajā gadalaikā viņš tur labprāt klausās medņus.' Tagad tiem ir kāzu laiks. Šiem lielajiem putniem ir baisi jocīgas dziesmas. Man vienmēr pat pārskrien šermuļi…
Upe pacēla galvu un pavēra savu bezzobu smaidu. Mani atkal uzpurināja greizsirdība: par Pāvilu Putninieku viņa zināja visu!
Augu nakti lija. Rīts tomēr atausa pilns varavīkšņaina mirdzuma. Cerības klajumā Pāvils Putninieks sanākušajiem stāstīja par prieku:
— Kungs, sniedz mums prieku, kādu esi solījis caur savu viendzimušo Dēlu! Viņš taču ir liecinājis: “Lūdziet, tad jūs ņemsiet, lai līksmība ir pilnīga!” Kungs, par Tavu līksmību domā mans prāts, par to runā mana mēle, to mīl mana sirds un sludina mute. Pēc tās ilgojas mana dvēsele, alkst mana miesa un kāro visa mana esība…
Beigas nesagaidījusi, es aizsteidzos pie senajiem pagānu akmeņiem, jo, pēc Upes vārdiem, Putninieks nākot šurpu taisnā ceļā no Cerības klajuma. Ceļu es zināju lieliski, tomēr baidījos nomaldīties, uztraucos, ka labirints atkal izspēlēs ar mani ļaunu stiķi un es atkal nokļūšu citā vietā, nevis tajā, ko biju domājusi. Jau iztālēm sadzirdēju medņu tarkšķināšanu. Tā man atsauca atmiņā grabuļu skaņu, no kuras pārskrien drebuļi un kas pirms Lieldienām skan baznīcās zvārguļu melodiskā zvanījuma vietā.
Pagānu akmeņi, saguluši septiņos koncentriskos apļos, slējās uz augsta, apsēm apauguša paugura. Tās bija baltas stēlas cilvēka augumā ar nesalasāmām rakstu zīmēm, ko sauca par rūnām, kuras
‘ Oriģinālā iznāk arī vārdu spēle; lietuviski šim vārdam kurtinys identiski ir latviešu valodā atšķirīgi vārdi — mednis un kurlais. (Tulk. piezīme.)
kitru gadu kāda neredzama roka atjaunināja — nokrāsoja melnā un sarkanā krāsā. Centrālā apļa vidū gulēja plakans, savulaik upurēšanai ilomāts akmens. Uz tā melnās, nogludinātās, aizvien vēl spīdīgās virsmas, dziļās rievās izkalti, griezās septiņdesmit septiņi ugunskrusti. Tie šķita kā svaigu asiņu pielieti, jo biedējoši sīvo sarkanumu nespēja Izbalināt ne vējš, ne lietus, ne laiks. Cilvēki stāstīja, ka šis savādais akmens noslēdzot vārtus uz Elli, bet, ja tas tiktu noritināts, pasauli pārplūdinātu nelaimes, par kurām liecina Apokalipse. Citi apgalvo, ka zem akmeņiem esot apglabāti Bizantijas mūki, kuri nezin kāpēc esot padarījuši sev galu, tie paši, kuri baznīcā bija konstruējuši brīnišķīgās ērģeles. Kad vējš uzpūš no klostera puses, noslēpumainas brāzmas ievirpiiļo starp baltajiem akmeņiem, un liekas, ka ir iedūkušās ērģeles… Trešie pierāda, ka tās esot nevis mūku pašnāvnieku, bet no ziemeļiem atnākušu sarkanmatainu milžu kapenes. Šajās zemēs viņi esot miruši aiz Ugām, un aiz ilgām dziedot viņu milzīgie veļi, kad, uzpūšot vējam no ziemeļiem, baltie akmeņi iedziedas drūmās, melodiskās balsīs. Lai būtu kā būdams, no pagānu akmeņiem visi vairījās…
Kad es ieraudzīju melnos medņus, kas tarkšķēja un dejoja starp baltajiem akmeņiem^man pārskrēja šermuļi. Es neuzdrīkstējos pieiet tuvāk, metu loku apkārt pauguram un piepeši ieraudzīju Pāvilu Putninieku. Viņš stāvēja pašā paugura virsotnē, sakrustojis rokas uz krūtīm, un skatījās uz dejojošajiem putniem. Papagailīši kaut kur bija pazuduši — varbūt pat tos biedēja šī vieta? Nekādas taciņas nebija, tāpēc uzkāpu augšā pa slideno, spirgti smaržojošo zāli. Es biju pārsteigta, jo pavisam šepat kā tumšzaļa siena izslējās mežs. Uz pirkstu galiņiem lavījos pie vientuļnieka, bet viņš acumirklīgi bija sadzirdējis mani tuvojamies, pagriezās un uzsmaidīja.
— Šodien es dodos prom… — es noberbelēju.
— Vai patiesi? — viņš teica.
Un mēs metāmies viens otra skavās! Agrāk es biju domājusi, ka tā notiek tikai menestreļu balādēs. Es kļāvos pie Pāvda tik cieši, itin kā gribēdama viņā iedurties.
— Vai tu zini, kāpēc cilvēki tik labi jūtas viens otra skavās? — Ar mēli glāstīdams manu ausi, viņš iečukstējās.