— Nē…
— Visu savu mūžu viņi krīt. Krīt un krīt. Un viņi apstājas, kad ir viens otru apskāvuši. Tad viņi pārstāj krist.
Viņš skūpstīja man kaklu arvien kvēlāk un kvēlāk.
Pēc tam vientuļnieks tvēra mani aiz rokas un lieliem soļiem steidzās uz meža pusi. Klakat, klakat, klakat — tarkšķināja medņi. Draudīgi kaut ko šņāca melnās un sarkanās rūnu rakstu zīmes. Melnajā upurakmenī arvien straujāk un straujāk sagriezās ugunskrusti. Uzpūta vējš, un pārviļņoja pārcilvēcisku ilgu piesātināta skaņa — tā kā mirušo milžu dziesma, tā kā ērģeles…
Pusteciņiem, stigdama mīkstajās sūnās, ar drēbju stērbelēm ķerdamās aiz zariem, es skrēju pakaļ Pāvilam Putniniekam. Pēc dažiem mirkļiem mēs jau bijām viņa alā. Papagaiļi tupēja pie pašiem griestiem un mijkrēslī likās pavisam pelēki — kā akmenī izkalti.
Pāvils Putninieks atraisīja manas kleitas ņieburu un skūpstīja krūtis, kāri sūkādams un kodīdams manu krūšu galiņus. Trīsošām rokām es spiedu viņa galvu. Likās, viņa norasojusī piere ielauzīs manu krūšukaulu, bet mani nepiesātināmie pirksti ieurbsies viņa galvaskausā, un mēs abi noplūdīsim karstām, lipīgām asinīm.
Pēc tam viņš nokrita manā priekšā uz ceļiem un, pacēlis svārku smago samtu, skūpstīja pēdas, lielus un ciskas. Kamēr es, pati grimdama pašā lielākajā saldmē, atcerējos uz sabrukušās kapelas altāra stāvošās Upes kailās kājas.
— Man, man jākrīt ceļos jūsu priekšā! — kā ģībdama es iečukstējos. — Man, nevis jums manā priekšā…
Es nometos ceļos un jutos, itin kā būtu ienirusi karstā, sarkanā miglā. Kādu mirkli mēs stāvējām uz ceļiem, skatīdamies viens otrā apskurbušām acīm. Pēc tam viņš mani apskāva un bez jebkādas piepūles nogāza zemē. Viņš man uzgūlās ar visu savu lielā auguma svaru, un man tas ārkārtīgi patika. Viņš gluži kā aizdedzināja mani: es kvēloju, trīsēju un locījos kā liesmu apņemta. Tad šis vīrietis mazliet atrāvās,
nometās uz ceļiem, jāteniski aptvēris manas kailās kājas, un teica piesmakušā, pavēlošā balsī:
— Novelc drēbes!
Es ģērbu nost drēbes, skatīdamās, kā viņš mani vēro. Bet no augš.is, galvu piešķiebuši, uz mums lūrēja pusakmenīgie papagaiļi. Piepeši es it kā atdalījos no savas miesas un, iekārusies augstu pie griestiem, ziņkāri vēroju uz grīdas vīrieša skavās trakojošo sievieti, kuru bija pārņēmusi zvērīga kaislība un kura kliedza man galīgi svešā balsī.
— Mana dārgā, — Pāvils Putninieks runāja, skatīdamies, kā es apģērbjos, — tu saproti, es gribu iepazīt pašu dailes būtību un, lai arī cik daudz esmu meklējis, neesmu atradis neko skaistāku par sievietes miesu. Kā ir rakstījis Alberts Magnus sava darba De Divinis Nominibus nodaļā De Pulchroet Bono: “Skaistumam tāpat kā miesai ir nepieciešama atbilstošo daļu proporcija un brīnišķīgas krāsas…” Tātad jau pati universālā skaistuma daba prasa, lai starp visām lietām un to sīkdaļām, kā arī pirmsākumiem pastāvētu kopējas proporcijas un lai tas viss būtu brīnišķīgs savā formas tīrībā… Ak dārgā, tu esi pats skaistuma iemiesojums, vēl nesteidzies, neģērbies, laid manām acīm papriecāties…
Es jutu, ka Pāvils Putninieks nepielūdzami attālinās no manis, un tāpēc steidzos saģērbties.
Kad atgriezos savā cellē, es jau zināju, ka nekad un nekur no klostera prom vairs neiešu. Visa pasaule bija nodrebējusi, uzņirbējusi un pazudusi, itin kā to būtu aprijuši lielo plūdu ūdeņi. Ir palicis tikai viens vienīgs kuģis. Tajā ietilpst baznīca, klosteris, svētceļnieku mājoklis, kapela, kurā kādreiz bija trāpījis zibens, pļavas ar ezeriņiem, purvāji, ceļi un taciņas, savijušās kā labirints, melnais mežs, stiga un sārtenā klints… Šajā kuģī braucu arī es.
Viss cits ir palicis ārpusē. Palicis vīrs, mīļš un viegli aizkaitināts, allaž izbrīna pilnām acīm, kuru, liekas, es mīlu un baiļojos pazaudēt, kura mīlestību un mazuli biju ieradusies izlūgties no Pāvila Putninieka… Palikušas manas mājas, pilnas gaismas un ēnu, klusuma un melodisku skaņu, spoguļi un pārpilnam skaistu lietu, kurām man
patika pieskarties, jo tās apliecināja, ka es esmu. Palikusi liela oranžērija, kuras siltajā, miklajā un smaržīgajā gaisā dīga, auga, ceroja, vijās, uzplauka, ziedēja, aizmetināja un nobriedināja augļus apbrīnojami augi. Vienu augu ziedi skanēja ziliem zvaniņiem, otru — mirdzēja visdzidrākajām Putnu Ceļa zvaigznēm, trešo — nolūkojās caur lapām kā dzeltenās zvēru vai zilās debesu eņģeļu acis, ceturto — māja rožainiem pirkstiņiem, šmaukstināja ķiršsarkanām lūpiņām, atiezās baltum baltiem zobiem, rādījās mēļām mēlēm, pukstēja oranžām sirdīm vai izbārstījās sarkanām kā asins lāsēm. Mudžinājās kāti un kātiņi: te ar maigu pūciņu, te glumi kā no ādas izmaukušās čūskas; savijās stiebri, kas nobērti ar sēklu pērlītēm vai izbozuši draudīgus dzeloņus; slējās stumbri: smuidri kā arfu stīgas, taisni kā ērģeļu stabules, tvirti kā katedrāles kolonnas. Neizsakāmu sulīgumu izplatīja lapas: gan dzeltenzaļganīgas, gandrīz caurspīdīgas kā vitrāžas stikli, gan biezas un spīdīgas, gandrīz vai melnas, itin kā būtu metālā atlietas.
Reizēm es tajā jutos kā Paradīzes dārzā pirms Ievas grēkā krišanas, kurš nepazīst ne labu, ne ļaunu, ne grēku, ne sodu vai pat nāvi…
Itin viss palika ārpusē. Es nokasīju no savas celles sienām pelējumu un baltās, glumās pūkas sametu ugunī. Es atgūlos gultā, lai gan palags bija tik mitrs, ka, liekas, to varēja izgriezt. Skanēja zvani, un sulīga skaņa sāpīgi dauzījās pret maniem deniņiem. Uz mirkli šķita, ka itin viss, kas ar mani notiek, ir tikai sapnis, no kura es tūdaļ pamodīšos.
Skatīdamās, kā pamazām sabiezē mijkrēslis, es domāju: kurš gan man ir uzsūtījis šo pārbaudījumu — Dievs vai Sātans?
KURŠ GAN MAN IR UZSŪTĪJIS ŠO PĀRBAUDĪJUMU — DIEVS VAI SĀTANS? Tā es domāju dienu un nakti. Ja Dievs grib, lai es pazīstu to, kurš soļo mūsu satrauktā gājiena priekšgalā un ir tik kārdinoši, tik biedējoši un tik pazudinoši man nepazīstams, — man vajadzēs paklausīt. Bet varbūt vissīkākās ilgas, kas laupa mieru, atpūtu un miegu, ir tikai vien sātana ieindētā iekāre, kas jau daudzus gadus
kā pletne trenc mani no viena vīrieša pie nākamā?! Kad es iedomājos viņus visus, kuri gan ir, gan nav man piederējuši, kas sastājušies uz milzīga mērķa apļa, Šo, Neuzminamo, redzu līdz sarkankvēlei nokaitušajā pašā centrā. Sātans, vienīgi sātans, klidzinādams man pakaļ steidzīmiem šķeltnagu soļiem, čukst man priekšā šādas šaušalīgas domas…
“Kungs,” es atkārtoju, iedama pa pelēkajiem akmeņiem, sarkanajiem (lutekļiem un balto svelmi, “rādi man savus ceļus un izmāci man savas takas! Mana sirds ir nobijusies, un man ir uzkritušas bailes. Bailes nn trīcēšana ir ienākusi manī, un tumsība pārklājusies man pāri…”
Nemiers planda visu manu būtni, kā karsts tuksneša vējš manu bālošo ģērbu. Dienām naktīm izlieku slepenus slazdus nejaušiem Mācītāja skatieniem un aužu tīklus Viņa nevērīgajiem Smaidiem, pacietīgi uzglūnu Jēzus vienaldzīgajiem pieskārieniem un nopūšos kā noguris mednieks:
“Kungs, kurš man dos spārnus kā balodim, lai es varu laisties un gūt atpūtu?! Raugi, es aizskrietu tālu un patvertos tuksnešos, jo mana dvēsele ir nogurusi un tā mani biedē. Ak, izdzen, izdzen no manas dvēseles skumjas, Kungs! Tu redzi, es murgoju kā pazudusi avs…”
Dienvidū, kad, ceļmalā sasēdušies, mēs dalījāmies trūcīgajā maltītē, vakaros, kad apgūlāmies pie ugunskura, naktī, kad cauri melnajam, pievilgušajam klusumam aizlocījās žēlās niedru stabules raudas, spirgtos rītos, kad, mazgādamies avota ūdenī, Jēzus strauji pacēla slapjo galvu un Viņa izklaidīgais skatiens kā garāmlidojoša putna ēna pārslīdēja manai apstulbušajai sejai, tik tikko spēdama paciest sāpi, es jautāju: