“Kungs, kamdēļ tu izraudzījies mani?! Es neesmu lūgusi un cerējusi uz šo baigo žēlastību, uz šo žēlīgo sodu. Kamdēļ, ak, kamdēļ no visām sievietēm, kas pavada Jēzu, Tavs dievišķais pirksts ir skāris tikai mani?! Kamdēļ viņām ļāvi slavēt Rabiju ar savu padevību, pakalpošanu un lūgšanām, bet man uzkrāvi karsto, sūro un sērīgo alku smagumu?! Kamdēļ tā nav Salome, Kapernaumas Zebedeja sieva, kamdēļ tā nav Joanna, Hēroda nama uzrauga Kūzas sieva, kamdēļ tā nav Marta, kas daudz rūpējas un pūlas, vai viņas dievbijīgā māsa Marija,
kamdēļ tā nav ne Estere, ne bagātā Rute, ne Anna no Kānas, kurai Viņi bija atgriezis acu gaismu, ne abileniete, kas bija piecelta no nāve cisām, ne Judīte, ne dievbailīgā Raele, ne daiļā mēnessērdzīgā no Ce zarejas, kura nevienam neteica savu vārdu, bet kamdēļ — es?! Kam-ļ dēļ tieši es?!”
Kad manas domas bija apmetušas pilnu loku, es atkal un atkal kā sastingusi sev jautāju: 4
“Marija no Magdalas, ja nu tevi ir izraudzījis nevis Dievs, bet dzeltenacis sātans, — ko tad?!” 4
Sātans arvien vēl man čukstēja ausī, nemitīgi atkārtodams vārdu piederēt.
— Tev nekad nepiederēs Jēzus, — Salome reiz man teica, — kaut arī tu domā, ka no mums esi Viņam vistuvākā. Nekad tu Viņu nepazīsi. Es arī Viņam reiz jautāju: “Cilvēk, kas tu tāds esi un kā dēls tu esi?” Bet Viņš man atbildēja: “Es esmu tas, kurš dzimis no tā, kurš ir pilnīgs. Man piešķirts tas, kas ir no mana Tēva.” Taču es kāroju pēc skaidrākas atbildes un atkal jautāju: “Cilvēk, tu atnāci manā gultā un ēdi no mana galda. Es esmu tavs māceklis…” Bet Viņš mani pārtrauca, dīvaini nolūkodamies telpā: “Patiesi es jums saku: kad Tas būs pilnīgs, Tas būs pilns gaismas, bet, ja Tas būs pa daļām, Tas būs pilns tumsas…” Tas arī viss. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Ja ne, tad kā tev, Marija, var piederēt Jēzus?!
Bija arī sievietes, kas runāja citādi. Viena no pūļa pieskrēja pie manis un dedzīgi iečukstējās:
— Marija, Marija, jau vairākas dienas sekoju jums pa pēdām un redzēju, cik Mācītājs ir vērīgs pret tevi. Tevi vienu. Viņš var tev piederēt, tad kamdēļ vilcinies…
Savukārt Jūdass man pastāvīgi atkārtoja:
— Marija, tu esi man piederējusi. Un es gribu, lai tu man piederi atkal. Tu esi man piederējusi un piederēsi. To tu iegaumē! Ņem mani, jo Jēzus tev nepiederēs nekad!
Es mocījos, itin kā manas rokas un kājas būtu piesietas pie diviem satrakotiem zirgiem, kuri plēš mani pušu un kurus sauc: Piederēt un
Nepiederēt. Ar pēdējiem spēkiem mierināju sevi, sev iestāstīdama: "Tikai palūkojies, Marija, uz nelaimīgajiem, kuri seko, aplenc, spiežas virsū Jēzum un cer uz Viņa palīdzību. Vieni ir akli, bet tu vari skatīt visu šo pasaules skaistumu un galvenais — Jēzu. Otri ir kurli, bet tu vari dzirdēt miljoniem skaņu un galvenais — Jēzu. Trešie ir mēmi, bet tu vari čukstēt, runāt, kliegt un dziedāt Viņam — Jēzum. Ceturliem neklausa kājas, bet tu vari iet līdzi savam Mācītājam. Piektiem ir nolēmētas rokas, bet tu vari visu un galvenais — pieskarties Jēzum. Palūkojies, kā ir izmaitāta miesa sestiem — pūtaina, brūčaina, klāta vātīm, baku rētām un pūžņojošām čūlām, bet tavu skaisto augumu visi rītin aprij ar acīm. Tev vajag pateikties Dievam par to, kas tev ir piešķirts, slavināt Dievu dienu un nakti, nevis sakaltušām lūpām alkaI īgi atkārtot: piederēt, piederēt, es gribu, lai man pieder…”
Kā lai izteicu to jūtu jucekli, kāds uzrodas manī, ejot garām visdrūmākās bezcerības vietām, kur dzīvo sātana apsēstie? Bailes kratīja mani kā drudzis, baismas resnām astru virvēm sapina manas kājas, kad knapi varēju patipināt sīkiem solīšiem, panika kā vēmeklis sakrājās rīkles galā, un bezcerības asaru sūrme ēda acis.
Valodas par Jēzus brīnumaino spēju izdzīt nelabo laidās ātrāk par ērgli, vismaz par dažām dienām apsteigdamas mūsu pulku, kas aizvien auga augumā. Galilejā, Samārijā un Jūdejā — visur mūs sagaidīja nelaimīgie, kuros dēmoni bija ievijuši savu pazudinošo ligzdu.
Bet es?!
Es zinu: cilvēki runāja, ka Jēzus esot izdzinis no manis septiņus vellus, un, patiesi, savā dvēselē es jutu līdz šim neizbaudītu plašu tīrumu. Un dzirdēju Mācītāju sakām:
— Nešķistais gars, izskrējis no cilvēka, blandās pa vietām, kur nav ūdens, viņš klejo un meklē atpūtu, tomēr nevar to atrast. Un galu galā tas pats sev saka: “Es pārnākšu savās mājās, no kurām esmu padzīts.” Pārnācis viņš atrod priekšā tās pamestas, izmēztas un izpušķotas. Tad nelabais paņem sev septiņus citus garus, vēl negantākus par pašu, un ielien atpakaļ cilvēkā. Nelaimīgajam sametas daudz, daudz ļaunāk nekā iepriekš. Tā notiks ari šai nelaimīgajai paaudzei…
To teikdams, viņš ar svilinošu skatienu skāra mani, un veltīgi es pūlējos vainīgi pasmaidīt.
Visbiežāk velna un dēmonu apsēstie piemājoja senās kapenēs un uzradās mūsu priekšā piepeši — kā no zemes apakšas. Mēs tapām kurli no viņu runāšanas, vaimanām, kunkstiem, spiedzieniem, pīkstieniem, rēcieniem, maurošanas, vājprātīgiem smiekliem, šaušalīgām raudām, necilvēciskās gaudošanas, čiepstēšanas, brēkšanas, gārgšanas, zobu griešanas, kāsēšanas un smilkstieniem. Mūsos auga niknums no sīvajiem sviedriem, mīzaliem, izkārnījumiem, vēmekļiem, pūstošām asinīm, strutām, pelējuma, sastāvējušā ūdens, lopu mēsliem, sprāgoņām, drausmīgas netīrības un vīraka smaržas. Acis vairs negribēja skatīt neķītri kailās, pat dzimumu nepiesegušās dūņu un putekļu krāsas miesas, kas noklātas pretīgiem parazītiem un tārpiem, ar vaļējām, nedzīstošām un mušu aptupētām vātīm. Nelaimīgie metās Jēzum pie kājām un, rāpodami viņam pakaļ, atstāja smirdīgu, gļotainu sliedi. Kā gigantiski rāpuļi. Šaušalīgu krampju savilktie gribēja teikt Viņam slavu ar deju, saliekušies liki, viņi dauzīja prātu zaudējušās galvas pret saules sakveldinātiem akmeņiem, žņirkstināja zobus, šļāca ārā zaļas putas, bolīja asiņu pierietējušās acis, kas taisni vai krita laukā no dobuļiem. Un visiem bija tikai viena vēlēšanās: pieskarties Mācītājam vai arī gūt pieskārienu no Viņa. Es redzēju, ka savelkas Jēzus sejas muskuļi, kā sīkām sviedru lāsītēm noraso piere un acis iegūst īpašu, bargu spīdumu. Vieniem pietika ar Rabija redzēšanu, otriem ar pieskaršanos Viņa drēbju vīlēm. Trešie nostājās tikai tad, kad bija sajutuši Jēzus plaukstas dziedējošo karstumu. Visnegantāk apsēstajiem Mācītājs samitrināja pieri ar savām siekalām.
Kā ar sēra tvaikiem gaisu piesātināja kliedzieni:
— Ko tu gribi no mums, Dieva Dēls?! Kāpēc pirms laika esi atnācis mūs mocīt?!
— Visaugstais Dieva Dēls, es zvēru pie tevis, tikai neliec man ciest tik necilvēciskas sāpes!
Tā no baismīgi pavērtajām apsēsto mutēm lauzās ārā izdzenamo dēmonu gārdzošie rēcieni. Nelabais zināja, kas Jēzus ir patiesībā.
Es savilkos čokurā, lai tikai manas būtnes pašās dzīlēs kāds nesāktu gārgt nāvīgi ievainota dēmona balsī, lai tikai no manām lūpām Cauri žņirkstošajiem zobiem asiņainās putās neizlauztos laukā sātana lāsti pār to, kuru es mīlu. Es lūgšus lūdzos, lai tikai, saliekta ragā, nepakristu Jēzum pie kājām, kad Viņš pavēloši teiks:
— Ej ārā no cilvēka, nešķīstais gars!
Vai es nebiju apsēsta?! Blīva un sīva greizsirdība mutuļoja un vāi ijās manī, kad Jēzus ar dziedējošu roku pieskārās sieviešu miesai, lai arī nelabā baismīgi izķēmotai, pretīgai, smirdīgai un bezkaunīgi kailai… Viņas smilkstēja, ar zobiem ieķērās Mācītāja drānās, ar gariem, zemjainiem, sazilējušiem nagiem skrāpēja Viņa nogurušās kājas, bet, saņemtas aiz pleciem vai noskūpstītas uz pieres, viņas sāka plivināties neķītros krampjos. Kungs, tu redzēji ikkatru manu domu, tad kāpēc mani nav satriekuši Jēzus vārdi: