— Mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu: atstāj šīs miesas un negriezies vairs atpakaļ!
Allaž es centos izspraukties tuvāk Jēzum, jo viņa mācekļi un pat visuzticīgākās pavadones, ieraugot apsēstos, aizklāja seju un žagodamās metās prom. Glumo, slideno un sasmirdušo miesu starpā jutos kā iekritusi kloākā, es gluži vai peldēju izkārnījumu bedrē. Reizēm Mācītājs bija tik noguris un izsīcis, ka atbalstījās pret mani kā pret koku vai stabu, nemaz nejuzdams manu miesu. Knapi vairs varēju viņu pazīt. Spēji Jēzus bija novecojis par desmit gadiem. Seju viņam pārklāja grumbu tīkls, mirdzošo skatienu apdzēsuši noguruma putekļi, un bezgalīgajā spriedzē, vārdus skaldīdams, Viņš klusi teica:
— O, neticīgo cilts! Cik ilgi man vēl vajadzēs būt kopā ar jums? Cik ilgi man jūs jāpacieš?!
Ne ar ko nevarēju Viņam palīdzēt, un tas mani spēja padarīt neiedomājami traku. Lai arī pie kā es ķēros, man vienmēr šķita, ka daru to, ko nevajag, bet sirdsapziņa mani grauza neatstādamās. Mierinājumu nespēju vairs rast pat sīkās lietās, kas agrāk man bija sniegušas klusus ikdienas priekus. Lai ko tikai sāku, man palika sūrā pašpārmetumu garša.
Visi, kas mūs redzēja, domāja, ka nav lielākas laimes, kā pavadīt Jēzu vai būt par Viņa izredzēto. Un nevienam neienāca prātā, cik bieži katram no mums ir gribējies izsaukties: “Es vairs nevaru, nevaru, Kungs, nevaru!” Skatīdamies saviem līdzgaitniekiem sejā, es mēģināju uzminēt, kas gan slēpjas aiz padevīgās apbrīnas un atdevības maskas, kuru katram uzlika Jēzus tuvums?! Bet aiz tās… Bet aiz tās mutuļoja nebeidzama greizsirdība! Vīrieši bija greizsirdīgi uz vīriešiem, vēl vairāk — uz sievietēm. Briesmīgāk par visu sievietes bija greizsirdīgas uz sievietēm… Greizsirdība, greizsirdība, greizsirdība… Kurš var izteikt visas tās spīvās krāsas un netīrās nokrāsas, kurš var izmērīt tās skanīgo bezdibeņu dziļumu, lediem klāto virsotņu aukstumu, tuksnešu svelmi, tās ar asiņu un netīrumu smakām atmiekšķētos izgarojumus?! Ak, kurš kādreiz spēs izteikt, cik plēsonīgi, cik šaušalīgi un cik nežēlīgi Jēzus dēļ mēs bijām greizsirdīgi cits uz citu? Kā mēs visi, neprātīgi Viņu mīlēdami, bez ierunām Viņam ticēdami un Viņam paklausīdami, paši sev esam noauduši vismelnākās nenovīdības tīklu, kurā spirinājāmies, slāpām un sitāmies kā zivis, kas cita citu aprij. Tie, kas mūs redzēja, domāja, ka mēs esam kā brāļi un māsas…
Katru dienu, Sīmaņa Pētera nievājošo vārdu šaustīta, Martas pārmetuma akmeņu sāpīgi apmētāta, Raelas, Zuzannas un Rutes skatienu pastāvīgi svilināta, es lūdzos:
— Kungs, cik ilgi vēl mani nedraugi tiks paaugstināti pār mani? Mani mocītāji priecāsies, ja es paklupšu, taču man pastāv cerība uz Tavu līdzcietību. Vien pamet skatienu uz maniem nedraugiem: cik daudz viņu kļuvis, un viņi briesmīgi mani necieš. Kungs, tie, ar kuriem es esmu dalījusies šī ceļa maizē, ūdenī un vīnā, sakopo spēkus pret mani, aizskaroši palaiž muti, es vairs nevaru ar viņiem pazīties. Viņi plosa mani un negrib norimties, piekasās, ņirgtin ņirgājas un trin uz mani zobus. Kungs, kad gan Tu pievērsīsi man savu skatienu? Lai mani mēlnesīgie ienaidnieki vairs nesmejas un bez vajadzības uz mani nešķielē. Es zinu, pēc kā viņi tīko. Es dzirdu, ka sievietes kliedz: “…Mēs esam redzējušas, mēs esam redzējušas, ko šitā magdaliete ir sadarījusi…” Vīrieši skandina: “..Ai, labi mums veicies — gandrīz esam
likuši no viņas vaļā…” Kungs, izspried manu lietu, ņemdams vērā savas tiesības. Lai viņi vairs neņirgājas par mani!
Rūgto pārestību es noriju asaru aizžņaugtu rīkli. Es cietu no nepelnītiem pārmetumiem. Bet reiz es vairs nespēju izturēt. Bija apmākusies pēcpusdiena, kad apsēdāmies īsai atpūtai. Mēs saspiedāmies vienā pulciņā, bet Jēzus sēdēja atstatāk, atspiedies pret vīģes koka stumbru. Spēji mani pārņēma savāda nojausma: es ieraudzīšu mūs visus un sevi pašu ar Otra acīm — no malas, no augšas, gluži kā no putna lidojuma. Tas ilga tikai acumirkli, taču mani sāka kratīt satraukuma drebulis, itin kā es būtu pārkāpusi kādai aizliegtai robežai. Es piecēlos, teciņiem devos pie Jēzus, nometos ceļos un jautāju:
— Mācītāj, kam līdzīgi ir tavi mācekļi?
Jēzus norija kumosu, uzdzēra virsū ūdeni, paskatījās uz mani dzīvespriecīgām acīm un teica:
— Viņi ir līdzīgi maziem bērniem, kuri apmetušies uz lauka, kas viņiem nepieder. Kad atnāks lauka īpašnieks, viņi sacīs: “Atstājiet mums mūsu lauku!”
Negaidīti pienāca Marta.
— Pazemīgi lūdzu piedošanu, Mācītāj, bet man ir jāpasaka Marijai kaut kas svarīgs!
— Bet mēs šobrīd sarunājamies! Mācītājs man teica ļoti svarīgus vārdus, tikai tu Viņu pārtrauci, — es sacīju, sajuzdama, ka Martas cietā roka dusmīgi saņem spīlēs manu plecu.
Jēzus klusēja.
— Tas ir ļoti svarīgi, Marija!
— Ej, paklausies, ko viņa tev teiks! — savādi pasmaidīdams, Jēzus beidzot bilda.
Es gāju līdzi Martai. Mani pat sagrāba ziņkārība, kad ieraudzīju bariņu: piecas sievietes, Sīmani Pēteri, kurš mani sevišķi nevarēja ieredzēt, un Jūdasu no Kariotas. Pirmā ierunājās Marta:
— Kā tu uzdrīksties traucēt Mācītāju, kad Viņš ēd un atpūšas?! Paskaties — no visa pulka neviens nav uzdrošinājies iet Viņam klāt, vienīgi tu! Tu, mauka no Magdalas ciemeļa, kas izkritīs cauri zemei
tikai tāpēc vien, ka tevi ir laidis pasaulē! Vai patiesi tu nezini, cik noguris allaž ir Jēzus dienas beigās?! Vai patiesi tu neredzi, cik sirgstošo Viņš šodien ir izdziedējis?! Un cik daudz savu brīnumaina spēku Viņš ir veltījis, pieceldams no miroņiem Lācaru?! Mācītājam ir vajadzīgs miers un atpūta. Bet — kur nu! Tūlīt pieluncinās klāt Marija no Magdalas ar savām muļķīgajām pļāpām! Tev nav ne kauna, ne goda!
Trakajās dusmās trīcēdama, Marta šņāca. Es izbijos no viņas sejas — sarkana, sašutuma pārpilnas smīkņās izvaikstīta, gandrīz vairs nepazīstama.
— Kurš tev ir devis tiesības izturēties tā, itin kā mūsu visu vidū tu būtu kāda izredzētā?! — iepīkstējās kāda resna sieva, kas bija atbalstījusi Jēzu ar savu bagātību.
— No kurienes tevī tik daudz augstprātības, ja ej un runājies ar Jēzu kā līdzīgs ar līdzīgu?! Ja dali ar Viņu maizes riecienu, dzer vīnu un jokojies kā vīrietis ar vīrieti?! — bērtin bēra otra, baku rētām šaušalīgi izēstu seju.
— Tu ieved Viņu kārdināšanā, Marija! — draudīgi ierunājās Sīmanis Pēteris. — Mēs visi to redzam. Mēs dzirdam, ka sātans tev dod padomus, un tu paklausīgi zied krāšļus uz savas baudkārās sejas, apspraudies ar iekārigi dzindzinošām rotām, apslaki bezgodīgo miesu ar vissmaržīgākajām eļļām, bet šos netikles matus vēl ne reizi tu neesi sapinusi bizē! — Viņš aptina manu matu šķipsnu ap savu roku un sāpīgi parāva. — Mēs visi to redzam, saožam un dzirdam. Tu gribi iegrūst Jēzu grēkā! Nu, pasaki, kādu balvu tu par to saņemsi no sava kunga Belcebula asinīs sasmērētajām rokām?! Pasaki! Tu klusē? Un kāpēc tu klusē?!
— Tu atceries, kā Mācītājs runāja, ka ikkatrs, kas skatās iekārodamies, tas jau laulību pārkāpis savā sirdī? Es redzēju, ar kādām acīm tu, Marija, lūrēji uz Jēzu, jo labi pazīstu tavu kaislīgo skatienu! — Tā runāja Jūdass no Kariotas. — Ja tava labā acs, Jēzus ir teicis, tevi kārdina, izrauji to un met no sevīm!