Ar vienu roku Jūdass saņēma mani aiz smakra un atlieca atpakaļ manu kaunā nosarkušo seju, bet ar otras pirkstiem mēģināja atplest
«izvērto acu vākus. Parasti tāpat viņš darīja manā guļamistabā, kad ausa rīts. Man no viņa bija bail…
— Tu visus kārdini. Tu visiem laupi mieru. Tev nav vietas starp mums, ja nevari savaldīt savu satrakoto miesu! Tu sadegsi elles ugu nīs, kā ir teicis Jēzus! Vai tu degsi elles ugunīs, Marija no Magdalas!!! — kliedza sieva kā kalns no Gergezas un plātīja savas milzīgās rokas man pie pašas sejas — itin kā viņa grasītos man izknābāt acis.
— Es redzēju, — Jūdass ierunājās atkal, — ar kādām glāstošām kustībām tu allaž lūko pieskarties Jēzum. Bet Viņš pats taču ir teicis:
“Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, nocērt to un met nost! Tas tevim ir labāki, ka tu kroplis ieej dzīvošanā, nekā tev ir divi rokas, un tu noej ellē, tai neizdzēšamā ugunī!”
— Jā, tieši tā Rabijs ir mācījis, — spiedza baku izrētotā, — “… un, kad tava kāja tev apgrēcību dara, tad nocērt to; tas tev ir labāki, ka tu lizls ieej dzīvošanā, nekā tev ir divi kājas, un topi mests ellē, tai neizdzēšamā ugunī!”
— Tu allaž stāvi Jēzum vistuvāk! — nerimās tā, kurai bija daudz naudas. — Tikai visi Viņa vārdi tev pa vienu ausi iekšā, pa otru — ārā!
— Tu vispār neesi pelnījusi atrasties Jēzum līdzās! — Šī nebija pirmā reize, kad Pēteris to sacīja. — Tu esi sieviete, bet viņas nav cienīgas, lai dzīvotu! Aizvācies no mums, Marij!
Visas sievietes piekrītoši iespiedzās, itin kā viņas šim dzimumam nepiederētu. Un es aizvācos. Kā prātu zaudējusi, pieskrēju pie Jēzus, kurš joprojām mierīgi sēdēja zem koka, un, deviņu sāpju plosīta, iekliedzos:
— Rabij, Rabij, viņi man aizliedz būt kopā ar tevi!
Caur asarām vēl paguvu saskatīt Viņa izbrīnītās acis un piedodošo skatienu un pa galvu, pa kaklu metos projām. Es skrēju pa šauru taciņu, kas izvijās starp klintīm, kādā kalnā un vienā laidā atkārtoju:
— Dievs, nāc man palīgā, Dievs, steidzies man palīdzēt! Lai krīt kaunā un aiziet zudībā visi, kuri ļauni aprunā mani, lai nicinājums un kauns nāk pār visiem, kuri meklē pēc mana posta. Padari, Kungs, zīmi manis dēļ, lai redz tie, kuri mani ienīst, un tiek apkaunoti!…
Tā es uzskrēju pašā kalna galā, apstājos pie stāvas kraujas, skatījos lejup un redzēju, ka mani ceļabiedri savāc mantas, izdzēš ugunskurus un, sekodami Jēzum, dodas tālāk. Neviens nemanīja, ka trūks manis. Jēzus — arī…
Es kņupus nokritu uz akmeņainās zemes un vaimanāju, atdarinādama izbiedētos putnus, kas riņķoja man ap galvu, tēmēdami ieknābt. Šeit, kalna virsotnē, bija daudz ligzdu. Žēli čiepstēja putnēni, kas nupat bija izšķīlušies. Mazliet nomierinājusies, es vēroju, ka saule laižas rietā. Es jutos kā smiltīs iezīmēta glezna, kuru pielīdzina vējš… Itin kā manis nemaz vairs nebūtu.
Es nolēmu no šīs vietas nekur prom neiet, līdz nomiršu. Nāca virsū tumsa. Sametās auksts. Putni un viņu putnēni iemiga. Visam pāri izklājās nakts. Es nevēlējos redzēt zvaigžņotās debesis. Es jau zināju, ka to gaismekļi varenās bezvārdu balsīs aicinās mani būt, dzīvot un stūrēt. Es jau zināju…
Es iesnaudos. Mani pamodināja aukstums, kas gāja cauri līdz kaulam, blīvās putnu čalas un man aiz muguras uzlēkušās saules sarkanā gaisma. Noraudzīdamās uz vaboli, kas rāpoja pa izkaltušu zāli, es lēsu, cik dienu un nakšu vēl paies, līdz nomiršu. Putni vairs netēmēja man ieknābt, bet metās virsū un ķēzījās uz manis, itin kā es būtu sapraulējis baļķis. Saule kāpa augstāk un ar svilinošiem staru dzeloņiem izsūca no manis naktī sakrājušos aukstumu.
Piepeši putni kļuva tramīgi, sāka klaigāt, izbiedēti sizdami spārnus, un apķēzīja man roku un seju. Es izdzirdēju, ka lejup noripo akmeņi. Lieliem un smagiem soļiem man kāds tuvojās. Es pat nepagriezu galvu, jo nevienu nevēlējos redzēt.
— Marija, celies un iesim!
Tas bija Jūdass no Kariotas.
— Nē!
Viņš pietupās un uzlika man uz pleca smago ķetnu.
— Iesim!
— Nē! Pēteris man lika no jums aizvākties.
— Bet Jēzus liek atgriezties.
Šie viņa vārdi man iegūlās sirdi. Es piecēlos sēdus. Man smeldza visa miesa. Skatīdamās Jūdasa zaļajās acīs, es jautāju:
— Vai tikai tu nemelo? Jēzum ir vienalga, vai es atrodos Viņa mācekļu vidū vai ne…
— Iesim!
Jūdass man palīdzēja piecelties. Sagrīļojusies es atspiedos pret viņa lielo un spēcīgo augumu. Atkal man ienāca prātā tās naktis, kad Jūdass bija apmeklējis mani. Viņš bija pamatīgs, kūtrs, neaptēsts, taču lunkans kā lauva, skaists un rupjš, mazliet nodzertu seju, mežonīgām un spīdīgām acīm, baudkārām, allaž stipri sarkanām lūpām, bārdains, sapinkājies, straujš, karsts un izsmējīgs…
Arī patlaban Jūdasa acis bija tik kārīgas, ka man pārskrēja šermuļi.
— Labi, iesim… — es nomurmināju, vairs neļaudama viņam pieskarties savam augumam, kas pa nakti bija kļuvis stīvs un sanīcis.
Plivinādams rūsas krāsas apmetni, Jūdass gāja pa priekšu, bet es sekoju viņam aiz muguras. Pēkšņi viņš pagriezās atpakaļ, aizsprostoja man ceļu un saviļņotā balsī sāka runāt:
— Marij, neiesim atpakaļ pie Jēzus! Mums abiem ir vienas asinis, un tur mēs neatradīsim laimi! Nāc līdzi man, Marija! Mēs abi dzīvosim kopā, un tu redzēsi, ka piepildīsies Jēzus vārdi. Atceries, Viņš teica: “Ja divi vienā namā mīt saderībā, viņi teiks kalnam: “Šķelies!” — un kalns pāršķelsies…” Nāc līdzi man!
— Nē… — es nočukstēju, tomēr ļāvu, lai viņš mani apskauj, — viņš spnaržoja pēc ugunskura dūmiem, un es dzirdēju, kā pukst viņa sirds. — Nē!
— Es mīlu tevi, Marij! — viņš ierunājās pavisam maigi. — Es mīlu tevi… — viņš ierūcās skaļāk. — Vai tu dzirdi, Marij, es mīlu tevi! — Mani spiezdams un purinādams, viņš iekliedzās, un atbalss atkārtoja viņa baigo balsi.
Man šķita, ka šie vārdi atplūst no neizsakāma tāluma. Man vajadzēja saspriegt dzirdi, lai varētu tos sadzirdēt, sakopot visus prātus, lai saprastu. Es nevēlējos ne dzirdēt, ne saprast, tāpēc, itin kā nekas nebūtu noticis, bildu:
— Iesim pie Jēzus!
— Es tev teikšu to pašu, ko Sīmanis Pēteris: tur nav tava vieta! Tavai apburošajai miesai un tavai kaislīgajai dabai tur nav vietas! Tur tu laimi neatradīsi! Pat mieru tur neatradīsi… Es redzēju, kā tu cieti, sekodama Viņam kā ēna.
— Iesim pie Jēzus…
— Marij, tu esi prātīga sieviete, tāpēc vērīgi ieklausies, ko es tev teikšu! — Jūdass spēji sadrūvējās un satumsa gluži melns, es pat paskatījos, vai tikai saulei nav aizgājis priekšā mākonis, bet tā spīdēja kā spīdējusi. — Tiek gatavota Jēzus nokaušana. Tāpat kā tas notika ar Jāni Kristītāju, Jūdu Galileju vai Sīmani no Hebronas.
— Kas? — es jautāju, bet sirdi sev atzinos, ka šo ziņu biju gaidījusi un tā mani neizraisīja izbrīnu.
— Augsti priesteri un varizeji. Viņi ir jau sasaukuši Soģu Padomi. Augsto priesteri — Kajavu — dara nemierīgu Jēzus veiktie brīnumi. Viņus visus ir satriecis vakardienas atgadījums ar Lācaru. Vēl nevienam pirms Jēzus nav izdevies piecelt cilvēku, kurš jau vairākas dienas kā bija miris.
— Es nesaprotu, kam un kādu tas var sacelt satraukumu? — es pajautāju tikai tāpēc vien, lai būtu kaut ko teikusi, jo Jūdass gaidīja, lai saku savu vārdu.