— Vai tu zini, — viņa iekunkstējās vārgā balsī, — ja slimnieks ierauga nāvi stāvam kājgalī, viņam ir vēl cerības izveseļoties. Taču, ja nāve iekārtojas galvgalī, neviens vairs nespēs aizkavēt cilvēku šaisaulē. Tā stāstīja mana vecmāmiņa…
Pauls pieliecās. Viņš saņēma sievietes kājas aiz potītēm, pacēla un iepleta tās. Viņš nometās uz ceļgaliem. Viņš pievilka viņu tuvāk. Vika jutās kā slikti piebāzta lupatu lelle. Viņa paklausīgi uzcēla kājas viņam uz pleciem. Viņa nemaz vairs šo vīrieti nevēlējās. Viņa aizklāja seju ar rokām. Kad viņš uzgūlās viņai virsū, viņa ievaidējās.
— Tu esi smags kā kapakmens…
Aiz loga sāka gāzt lietus.
— Tā ir zīme, — viņš iečukstējās.
— Kāda? — sieviete jautāja, ar rokām un kājām apvīdamās vīrietim, grimdama viņā un mirdama viņā. — …Es mirstu mirstu mirstu
Jldas novs
6LIOTĒK,
mirstu! — viņa sauca, bet pēc tam, viscaur noplūdusi sviedriem, klausīdamās lietū, kas jau pārstāja, brīnījās, ka nav nomirusi īstenībā.
— Vai tu pamanīji? — viņš jautāja, skūpstīdams viņu uz pieres.
— Ko?
— Mūsu orgasms notika vienā laikā ar pērkona negaisu.
Vika klusēja. Vīrietis vēlreiz noskūpstīja viņu uz pieres, uz acīm, lūpām un kakla, uz kreisās un labās krūts, uz vēdera un zemāk, uz abiem ceļgaliem un pēdām, piecēlās un teica:
— Uzvelc drēbes!
Pauls aizgāja uz vannas istabu. Vika viņam sekoja. Vīrietis palīda zem dušas. Sieviete gribēja nostāties blakus, taču viņa noraidošā rokas kustība bija tik pavēloša, ka viņai pat pārskrēja šermuļi pa visu augumu.
— Tu nomazgāsies vēlāk! Kad es aiziešu. Bet tagad uzvelc drēbes!
Vika ģērbās, un nezin kāpēc viņai ienāca prātā drausmīgi bezcerīgie rīti nedēļas bērnudārzā. Atkal sāka kratīt drebuļi.
Mazgādamies Pauls dziedāja:
— Sen sen — tas reiz notika bērnībā Kādā valstī uz piekrastes,
Tur meitene mita un mīlēja tā Tāpat mani kā viņu es…
Vikai sariesās acīs asaras. Bet vīrietis, it kā viņas šeit nemaz nebūtu, slaucījās, ģērbās un turpināja dziedāt:
— Tā bija vēl bērns, un bērns biju es ar Šajā valstī uz piekrastes,
Bet mēs mīlējām vairāk, kā mīlēt var —
Lī Anabella un es… '
Sieviete sāka skaļi šņukstēt, taču vīrietis tam nepievērsa nekādu uzmanību. Beidzot viņš bija apģērbies, aizsprādzēja pulksteni un mierīgi sacīja:
' E. A. Po. Anabella Lī. (Atdzejojis Ēriks Ādamsons.)
— Un tagad iesim parunāties!
Pauls saņēma Viku aiz rokas un aizveda uz virtuvi. Viņš apsēdinaja viņu uz ķebļa, bet pats izgāja blakusistabā. Viņš atgriezās, nesdams pudeli, glāzīti un cigaretes. Viņš izskaloja glāzīti, ielēja konjaku un nolika Vikai priekšā.
— Un tu? Varbūt vismaz šodien iedzersi?
— Nē!
— Vai tu vari man paskaidrot, kas ir noticis?
— Dārgā, kāpēc tu katrā ziņā gribi izprovocēt kaut kādu melodramatisku sarunu? Mēs tik jauki viens otru pamīlējām, pērkonam rībot un lietum līstot. Bet tagad mēs pasakām: “Ardievu!” un šķiramies kā īsti eiropieši. — Viņš piecēlās un noskūpstīja viņu uz pieres.
— Nē! Apsēdies! — paceldama galvu un aizskaroši smīnēdama, viņa sacīja. — Es pildu sava pavēlnieka gribu. Galvu pacēlusi, skatos viņam acīs un smaidu. Taču, mans pavēlniek, esiet tik žēlīgs un pastāstiet savai paklausīgajai verdzenei, kas, velns lai parauj, ir noticis?! — Viņas kakla dzīslas spazmatiski saspringa.
Pauls apsēdās, nopūtās, izņēma no Vikas pirkstiem cigareti, ievilka vienu dūmu un drūmi bilda:
— Tev aizvien izkrīt no prāta, kas es esmu.
— Nē! To es paturu prātā. Tu pats to aizmirsti.
— Varbūt. Tātad, lai vairāk es to nevarētu aizmirst, esmu izlēmis vēl dot ari mūka solījumu.
— Ak Kungs Dievs! Kaut kāds murgojums… — Viņa ierāva konjaku tieši no pudeles. — Ko tas grozīs?!
— Tas palielinās manu atbildību.
— Bet vai kādreiz esi padomājis, ka arī par mani tev vajadzētu būt atbildīgam? Tu sadirsi visu manu dzīvi un aizej, it kā nekas nebūtu noticis…
— Ak, lūdzu, izbeigsim šo bezjēdzīgo sarunu! Mēs sarunāsim viens otram baigas lietas. Mēs noārdīsim visu, kas vien mūsu starpā ir bijis skaists…
— Un būs labi! Lai jau grūst!
— No kurienes tevī tik daudz krievu mazohisma?
— Tu maldies, dārgais, ja domā, ka uzvedies kā angļu džentlmenis. Tas nav nekāds mazohisms. Un tas nebūt nav krievu… Tu esi gļēvulis! Tu nobīsties no mazajām ciešanām, kādas tev rada stāvokļa divkosīgums. Bet varbūt tu pat baidies nokļūt ellē? Ai, tad gan tu čivināsi, cienīgtēvs! Tu taču pirmais mani pavedi!
— Dārgā, — viņš nometās viņas priekšā uz ceļiem, — papūlies saprast arī mani. Tev ir pilnīga taisnība. Es nespēju izturēt divkosīgumu…
— Tad saņem drosmi un izvēlies!
— Es arī izvēlos! Tikai izvēle nekrīt uz tevi!
Vika strauji atgāzās un atsitās ar pakausi pret sienu. Pauls palika uz ceļiem, atspiedis galvu viņas klēpī. Sieviete lūkojās uz viņa aizvērtajām acīm, un tikai tagad viņu sāka plosīt žēlums.
— Kāpēc?
Sieviete lūkojās uz vīrieti, it kā noraudzīdamās uz mirušu mīļoto īsi pirms zārka aiznaglošanas. Drebuļu kratīta, viņa vērās dārgajos vaibstos, it kā nākamajā mirklī tie jau būtu nolemti izplēnēt mūžībā. Asarainu karsoņa skatienu viņa glāstīja prāvo, izteiksmīgo galvu, ko ieskāva agri nosirmojušās matu cirtas, augsto pieri, kuplās melnās uzacis, romieša degunu un jutekliskās lūpas, kuru vieglprātīgais smaids nepavisam nesaderējās ar tumšajām, sērīgajām, skarbi, pat biedējoši mirdzošajām acīm.
— Kāpēc?! — Spēji viņu sagrāba trakums. — Hā, tu domā, ka paspēlēsies ar mani, mazliet apvazāsi un pametīsi? Tev neizdosies, cienīgtēvs, tik viegli no manis atkratīties! Neizdosies!… — Spazmaini smaidīdama, viņa skatījās uz viņa aizvērto acu raustīgajiem plakstieniem.
— Tu zini, ka esmu mīlējis tevi un mīlu. Taču mums vajag šķirties.
— Es padarīšu sev galu!
— Vika, tikai nemēģini! — Beidzot viņš atvēra acis. — Padomā, kā es visu mūžu jutīšos… Vai tiešām tu spētu man tā atriebties?
— Ak! Nu, protams, galvenais esi tu! Tu slikti jutīsies, ja es padarīšu sev galu! Tu!
— Nedusmojies nu! Papūlies mani saprast. Es taču mīlu tevi. Nesāpini mani tik briesmīgi…
— Tagad jau mana kārta tev pajautāt: nu, kāpēc šis krievu mazohisms?
— Ak Dievs, Dievs, kādas muļķības mēs pļāpājam! Es tevi lūdzu — nevajag vairāk! Šķirsimies ar labu, viens otru nesarūgtinot…
— Nevalkā velti Dieva vārdu, cienīgtēvs, ja esi tik izslāpis pildīt visus desmit Viņa baušļus. Dzīvo mierīgi, ilgi un laimīgi, tikai — zini, ka tu esi iedzinis mani nāvē!
— Dzīvošu…
— Un nemoki mani vairāk!
— Tu pati gribi mocīties.
— Stulbums! Es to negribu. Es nesaprotu, es tā kā tā nesaprotu, kas, galu galā, tev tik pēkšņi uznācis?! Visu laiku, kamēr mēs uzturam sakarus, tu ne reizi neesi ieminējies ne par savu sirdsapziņu, ne pienākumu vai aicinājumu!
— Tagad tas ir garām. Ieklausies: ga-rām! Tu saproti? Pēc nedēļas es nododu mūka solījumu.
— īstie viduslaiki!… Anahronisms.
— Nē!
— Ak mans Dievs, es nespēju iedomāties rītdienu!