— Kajavs baidās no romiešiem. Kad mūsu tauta sāk pulcēties kopā, viņi atnāk ar ieročiem un visus apkauj. Bet Jēzus ar saviem brīnumiem cilvēkus vieno. Tāpēc ari Kajavs teic, ka labāk, lai viens cilvēks mirst par tautu, nekā aiziet postā visa tauta…
— Un kā tu to zini?
— Es dzirdēju runājam cilvēkus. Paklausies, Marija! Viņš nebūs vienīgais, kurš aizies bojā. Aiziesim bojā mēs visi, kuri Viņam tuvu stāvējuši. Ari tu, Marija!
— Kas par to? — Pēkšņi jutu, ka es itin kā nemaz nebūtu cilvēks, bet savāds tukšums, sprauga, pavērtas durvis starp divām pasaulēm, pa kurām Jūdasa vārdi izlido kā caurvēja uztvertas sausas lapas.
— Iesim pie Jēzus, iesim!
— Man liekas savādi, ka Viņš tevi dēvē par gudru sievieti… — ludass greizi nosmīnēja un pagriezies sāka kāpt lejup.
Mēs gājām klusēdami. Tikai tad, kad bijām nokļuvuši uz ceļa, ludass nepagriezdamies bilda:
— Viņi ir tepat tuvumā — pie Lācara ģimenes. Tikai kādas pāris jūdzes no šejienes — Sīmaņa Spitālīgā namā.
Ap pusdienas laiku mēs nonācām šajā vietā. Pat Sīmaņa Spitālīgā nama pagalms bija ļaužu kā bāztin piebāzts. Visi likās pacilāta garastāvokļa pārņemti, jo līdz Neraudzētās Maizes svētkiem bija atlicis vairs pāris dienu. Cilvēki klaigāja kā putni, kuriem kāds pabēris gardus graudus, un cits citam stāstīja, ka pie viena galda kopā ar Jēzu sēžot arī no miroņiem atmodinātais Lācars. Visus ar elkoņiem izgrūstīdams, ludass izlauzās līdz namam, bet es, piesegusi seju ar galvas lakatiņu, paliku stāvam pagalmā. Piepeši izcēlās apjukums, pēc tam visi uz mirkli noklusa, un tad jau no mutes mutē ceļoja stāsts par to, kas noticis pie cienasta galda.
Kā izrādās, kāda sieviete piegājusi pie Jēzus un izlējusi viņam uz galvas visu trauku ar smaržeļļu. To redzēdami, visi apskaitušies un sākuši purpināt:
— Kālabad šī iztērēšana?!
— Vai nebūtu bijis labāk tās zāles dārgi pārdot, bet naudu nabagiem izdalīt?
— Šī ziede maksā trijus simtus denāru, par kuriem tik daudz nabago būtu paēdinājuši…
Bet es tūdaļ aptvēru, ka ne jau apbērēšanai nodomātā eļļa, ne nabagi, ne denāri kurnētājiem bijuši prātā. Nē! Ar viņu muti runāja nenovīdība. Visi viņi briesmīgi apskauda sievu, kas bija izlējusi smaržeļļu, jo Jēzus par viņu teica:
— Viņa labu darbu pie manis darījusi. Patiesi, es jums saku: kurā vietā šo priekavārdu sludinās visā pasaulē, tur arī sacīs, ko šī ir darījusi, viņai par piemiņu.
Arī es būtu viņu apskaudusi, ja nebūtu citi Jēzus vārdi, kuri, no mutes mutē nodoti, bija man trāpījuši kā zibens spēriens:
— Nabagi būs arvienu pie jums, bet es nebūšu arvienu pie jums. Jo, ka šī tās zāles pār manu miesu izlējusi, to tādēļ ir darījusi, ka m būs apraktam tapt.
Šajā brīdī — itin kā visi man apkārt būtu pārvērtušies liesmu mēlēs — kā vājprātīga sāku lauzties cauri pie Jēzus. Man bija pilnīgi vienalga, kurš ko par mani nodomās vai ar kādiem vārdiem mani sagaidīs Marta, Marija, Sīmanis Pēteris… Apstājos durvīs un, Jēzus skatiena kā pienaglota, drausmīgi apjuku. Vārdi par aprakšanu atkal iepulsējās deniņos, un, neko neņemdama vērā, kritu Mācītājam pie kājām.
— Piedod, Rabij! Lepnība šonakt uztrenca mani kalnā. Mana baigā lepnība. Piedod man, ja vari!
— Rau, magdaliete atkal ir atpakaļ! — kāds iekliedzās.
— Mācītāj, viņai nav vietas mūsu vidū! Pasaki to viņai pats, jo mani viņa neklausa, — Sīmanis Pēteris iedudinājās. — Viņa neatsakās no saviem grēkiem, nenožēlo tos un pat neprot pienācīgi zemoties. Jēzu, viņai nav vietas tavā valstībā!
Bet Jēzus teica:
— Valstība ir līdzīga ganam, kuram piederējušas simt avis. Viena no tām, pati lielākā, ir nomaldījusies. Viņš tās deviņdesmit deviņas atstāj un iet kalnos to meklēt, kas nomaldījusies, līdz atrod. Ielicis pūles, viņš avij saka, — Jēzus apklusa, pacēla mani no zemes un pabeidza ļoti skaļi: — Es mīlu tevi stiprāk nekā tās deviņdesmit deviņas!
Iestājās dziļš klusums. Un šajā trīsuļojošajā klusumā Viņš paņēma mani pie rokas un aizveda sev līdzi. Mēs izgājām laukā. Jau bija melna tumsa. Kādiem savādiem rāvieniem ir sācis tecēt laiks!
Ļaudis pagalmā jau bija izklīduši. Es sekoju Jēzum, nelaizdama vaļā Viņa silto, kaulaino roku. Visa mana būtne bija kā mirtin apmirusi. Viņš atvēra kādas nojumes čīkstošās durvis, ieveda mani sev līdzi un teica:
— Vai tu saod, kā smaržo izkaltusi zāle? Pagājušajā naktī, kad tu drebinājies šajā kalnā uz aukstiem akmeņiem, es gulēju šeit. Tagad apgulies tu un atpūties, jo stāv priekšā grūtas dienas. Šeit neviens tevi netraucēs. Palūko vien, cik šajos salmos ir mīksts!
— Un tu, Rabij?
Mēs stāvējām viens otram iepretim. Pa jumta caurumiem krita /llginaina mēnesnīca, kurā mūsu sejas, plaukstas un basās kājas ieguva fllu nokrāsu.
— Un tu? — es iečukstējos, kad Viņš, satvēris aiz pleciem, sauiltlgi apguldīja mani salmos. — Un tu?
Bet Viņš apsēdās uz koka soliņa pie sienas. No nama atplūda dzīlotāju apreibušās balsis.
— Kāpēc tu runāji par aprakšanu? — es jautāju, skatīdamās, kā Viņš ar elkoņiem atbalstās uz ieplestajiem ceļgaliem un ar plaukstām Mņem nokārto galvu. — Kamdēļ tu teici, ka šī sieviete tevi ir svaidīļusi apglabāšanai? Tavai apglabāšanai?!
— Tamdēļ, ka esmu nostājies pasaules centrā un parādījis jums miesas veidolu. — Jēzus balss kļuva salta, dzidra un sveša. — Es uzgāju visus jau piedzērušus un neatradu neviena slāpstošā, un mana sirds l.ipa bēdīga par cilvēkbērniem, jo viņi ir akli ar sirdi un neredz, ka Ieradušies pasaulē tukši. Bet tagad viņi ir piedzēruši. Kad viņi atmetīs s.ivu vīnu, tad sāks nožēlot…
Jēzus atliecās, atbalstījās pret sienu un dziļi nopūtās. Uz ceļiem es pierāpoju Viņam tuvāk un, saņēmusi Viņa delnas savējās, iečukstējos:
— Man metas baigi, kad tu sāc runāt šādā pārvērstā balsi. Taču lavi izteicieni ir saldi manai rīklei un saldāki par medu manai mutei. Tavs vārds ir lukturis manām kājām un gaisma manās takās. Bet, ak, Rabij, Rabij, es neesmu spējīga visu saprast…
— Reizēm es arī pats nezinu, ko runāšu, līdz tam brīdim, iekams sāku.
— Jā, Rabij, es saprotu, — es teicu, skūpstīdama Viņa rokas.
— Kad atnāci, tu atradi mani galīgi piedzērušu. Bet — kurš tagad vairs dzesinās manas slāpes?! Kurš?! — Es stāvēju uz ceļgaliem Jēzum starp kājām, ar rokām apķērusies Viņa kaklam. — Es zinu, ka esmu akla, bet tikai tu — tikai tu viens vari iemācīt mani redzēt ar sirdi…
Jēzus nolieca savu smago galvu man uz pleca. Viņa mati smaržoja pēc svaidījuma eļļas. Turpretim manējie no nebeidzamajiem ceļa
putek|iem bija kļuvuši asi, kā sausuma izvārdzināta zāle. Viņš ar lūpān pieskārās manām lūpām un aizvērsās, lai tikai šis skūpsts neievilkto ilgumā. Es jutu, ka manas drudžainās kustības pamazām pārvēršas glāstos. Man nebija spēka sevi apvaldīt.
— Tik maz laika ir atlicis, Marij…
— Es zinu. Šobrīd mēs esam divi vien, un varbūt nekad tā vairs nebūs.
— Tas, par ko tu domā, Marij, neremdinās tavas slāpes un neatvērs sirds acis… — Viņš nopūtās, spēcīgi mani apskaudams un piekļaudams sev klāt.
Pirmo reizi sajutu viņa miesu — sasprindzinātu, lokanu, liesu un pārpilnu pulsējošas varas. Es atmetu galvu. Es joprojām stāvēju uz ceļiem. Jēzus bālā seja ar cieši aizvērtajām acīm atradās pār mani. Es dzirdēju un jutu Viņa straujos sirdspukstus.