— Es nevaru paskatīties tev acis, Marij!
— Kāpēc? — Es notrīsēju, jo jutu, ka Viņš attālinās, kaut joprojām turēja mani apskautu.
— Es nevaru… Ak, ja tu zinātu, kādas ainas es šobrīd redzu…
— Kādas? — es nočukstēju, ar pirkstu galiņiem glāstīdama grumbiņas ap pievērtajiem, trīsošajiem plakstiņiem un man neizprotamu ciešanu sašķobīto muti. — Ļoti baigas, vai ne? Izstāsti ari man!
— Nē, Marij, tās vairs nav baigas! — Viņš skumji pasmaidīja, tomēr acu vākus nepavēra. — Neko es nevaru tev izstāstīt.
— Un ari acis aizvien vēl nevari atvērt?
— Nē…
Piepeši man ienāca prātā Jūdass, kā viņš, kaisles neprātam pār ejot, ir pūlējies ar pirkstiem atplest manus kā svina pielietos plakstiņus. Allaž man bija šķitis, ka nāks kāda drausmīga nodevība, ja es uz viņu paskatīšos. Bet Jūdass, pa acu spraudziņām varmācīgi iemetis skatienu pašā manā būtnē, nopūtās. “Tavas acis ir tikpat zaļas kā manējās. Mums abiem ir vienas asinis, Marija!” J
No pelēkām un zilgām ēnām austā Jēzus seja mēness gaismā šķitu kā pēcnāves maska.
— Piedod, — Viņš teica, maigi bīdīdams mani prom, — taču es nevaru parādīt godu tavai miesai un iespiesties būtībā…
Un viss mans augums pārplūda asinīm. Es sakņupu pie zemes, iežus piecēlās. Es apkampu Viņa kājas.
— Marija, laid! Man ir jāiet!
— Nē! — Es ievaidējos, pati sevi nicinādama, tomēr vēl stiprāk saspiezdama Viņa lielus. — Nē, nē, nē… Neatstāj mani!
— Es tevi neatstāju.
Es pagriezos augšpēdu un plati, kā krustā sitama, atmetu rokas.
— Celies!
Es piecēlos.
— Apsolies, ka tu neraudāsi!
Es piekrītoši palocīju galvu.
— Apgulies, rau, tepat un pacenties aizmigt!
Es paklausīju. Jēzus apsedza mani ar brūnas vilnas segu un noskūpstīja uz pieres. Es satvēru viņa roku un, kļaudama sev pie sejas, čukstēju:
— Vai tu zini, ka augstie priesteri un varizeji gatavojas tevi nokaut?
— Jā! — Viņš saudzīgi izbrīvēja savu roku, tomēr palika tupus pie manas guļvietas.
— Tev vajadzētu glabāt savu dzīvību!
— Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs, un, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīd, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu…
Viņš piecēlās.
— Es atkal vairs nesaprotu, ko tu runā! — es ievaimanājos.
— Es neizsaku savas domas. Tēvs, kurš mani ir sūtījis, deva man līdzi novēlējumu, kas man ir jāteic un kas jāsludina. Bet drīz jau viss būs galā…
— Neko es nevēlos par to dzirdēt! — es iebrēcos, īgnuma, pāreslibas un galīga izmisuma pārņemta, un, ausis aizspiedusi, pagriezos pret sienu. Tomēr es dzirdēju, ka Viņš aiziet. Kā sāpe manī iedūrās utmiņas par vēl kādu sarunu ar Jēzu. Aiz kauna es iekunkstējos un ar dūrēm sāku dauzīt grīdu.
Tas notika varbūt pirms kāda mēneša. Vēlā, bet tveicīgā vakar Biju izdzērusi pārlieku daudz ar ūdeni nešķīstītā sarkanā vīna. Katras] dienas beigās Mācītājs no mums nošķīrās un aizgāja patālāk pielūgt Dievu viens pats. Neviens neuzdrīkstējās pārkāpt balto vientulības apli, kurā Dēls sarunājas ar savu Debesu Tēvu. Šajā vakarā es to biju uzdrīkstējusies. Es panācu Jēzu, kas gāja starp vakara dvesmā šalcošiem kokiem. Tvēru Viņu aiz rokas un sāku kliegt:
— Pasaki man kaut ko! Pasaki man kaut ko, kas patiešām ieprieļ cina. Es vairs nevaru! Jau tūkstoš reižu esmu dzirdējusi, ka tie, kuri ■ tagad ir izsalkuši, tikšot paēdināti, ka tie, kuri tagad raud, — smiešo-j ties, ka nabagiem piederēšot Debesu Valstība. Tu runā par atlīdzību, ko mēs saņemsim debesis. Man nospļauties par to, kas mani sagaida ! pēc nāves! Debesis vai elle — man nospļauties, tu dzirdi? Mūžīga līk-ļ smība vai mūžīgās bēdas — man nospļauties! Es tevi mīlu, tu dzirdi? Es gribu tevi! Es alkstu un slāpstu pēc tevis! Kamdēļ tu paēdini milzi-! gus pūļus, nevis mani vienu?! Ko tu klusē?! Es gribu pasauli un gribu to tūlīt! Neatgrūd mani! Nemoki mani! Vai tu vismaz iztēlojies, cik daudz bēdu un sāpju tu man sniedz?!
— Jā! — Viņš atbildēja un nopaijāja man galvu.
— Es negribu, ka man šādi pieskaras! — trīcēdama pie visām miesām, es iespiedzos.
Viņš paturēja savu roku uz manas pieres un klusām bilda:
— Varbūt cilvēki domā, ka esmu atnācis dot pasaulei mieru, un viņi nezina, ka esmu atnesis zemē šķelšanos, uguni un karu! Tev, Marij, es sniedzu bēdas. Tās vēl augs un augs. Tev tās būs jāizcieš. Šos vārdus taču es nesaku no sevis. Tēvs, kurš mani ir sūtījis, deva man līdzi novēlējumus, kas man ir jāsaka, kas jāsludina un kā man jāuzvedas. Vai patiešām tu netici, ka es esmu Tēvā un Tēvs ir manī? Marija, Marija, tos vārdus, kurus uz tevi un jums visiem runāju, es nerunāju no sevis. Manī esošais Tēvs dara savējus darbus. Es nezinu, ko lai vēl pasaku.
— Es ticu, Kungs! — es nočukstēju un pakritu pie zemes. Vienā mirklī skurbums bija prom. Tā nakts sniedza man mierīgu miegu.
Šoreiz es nevarēju aizmigt. Ar šausmām domāju par to dienu, kura ausīs. Atkal jutos nevis kā cilvēks, bet kā tukšums, šķirba, dobums. Pavisam tuvu iegaudojās suns. Stiepti, žēli un baigi. Es piecēlos un aizlavījos pie durvīm. Suns vēl gaudoja — šī balss bija kā vaidiens, kas pilns sāpju. Nabaga dzīvnieku kāds mocīja. Starp kaktā samestiem rīkiem sameklēju mietu ar izlīdušu naglu. Es izgāju ārā. Mocītā suņa kaucieni bija gluži nepanesami.
Spožajā mēnesnīcā zeme likās balta, kā ar miltiem nokaisīta. Suņa sāpjpilnās gaudas nāca no pagalma pašas attālākās malas.
— Dodi man spēku un stiprini, Kungs! — es drošināju sevi, lēni virzīdamās uz sāpīgās kaukšanas pusi. Es jau saskatīju vīrieša aprises. Tas bija Jūdass no Kariotas. Kamdēļ viņš spīdzina nelaimīgo dzīvnieku?! Es sastingu. Ēnā es suni nevarēju ieraudzīt. Bet tas atkal šaušalīgi iegaudojās. Es piezagos pavisam tuvu. Jūdass bija pagriezies ar muguru pret mani. Viņš stāvēja uz vienas kājas, ar abām rokām un ceļgalu atspiedies pret sienu. Galvu nodūris, viņš ievilka gaisu un, atgāzis seju uz mēnesi, iegaudojās kā mocīts suns: auuuuūū, aaauuuuuūū, aaauuuuuūūū…
— Jūdas, — es iebrēcos, — Jūdas! Izbeidz! Negaudo! — ar dūrēm belzdama pa viņa plato muguru, es kliedzu. — Jūdas! Beidz! Es tevi lūdzu, es tevi lūgšus lūdzu…
Viņš apklusa. Viņš pagriezās. Skatīdamies man sejā, viņš nikni atiezās un aizsmakušā balsī jautāja:
— Kā tad ir — jūs jau beidzāt?
— Es nesaprotu, par ko tu runā…
— Es redzēju, ka Mācītājs savu vismīļāko avi aizveda uz to tur nojumi! — Viņš nosmējās, tikai šī skaņa bija līdzīga niknai ņurdoņai.
— Hā, arī no tevis jau smaržo pēc svaidāmās eļļas…
— Tu nedrīksti tā runāt! Vai patiesi tu mani izspiego?
— Nevis tevi, Marij, bet Viņu! No tiesas — pārlieku daudz tevī ir lepnības. Tu joprojām jūties kā kāda izredzētā. Kāpēc lai man būtu tevi jāizspiego?!
— Jūdas, paklausies…
— Ko — Jūdas, ko — paklausies… Paklausies tu pati! — Viņš sagrāba mani aiz pleciem, pagrieza un piespieda pie sienas. — Vēl nav par vēlu. Viņi neuzdrīkstēsies apcietināt Jēzu svētku laikā, lai neceltos jukas. Izlem pati! Mums abiem vēl ir laiks!
Viņš metās mani skūpstīt.
— Nē! Nē! Nē! Nē! Nē! — svabinādamās no viņa skaujām, es brēcu.