— Nebrēc, muļķe! Tu visus pamodināsi. Nāc man līdzi, ja tev patiešām rūp Jēzus dzīvība.
— Es nesaprotu, kāds sakars ir starp mani, tevi un Jēzus dzīvību?
— Līdz rītam tu pārdomā! Viņš taču tevi dēvē par sievieti, kura zina visu… jl
— Nē, Jūdas! Kopā ar tevi es nekur neiešu. Viss ir tieši tā, kā tam vajag būt, un nav mūsu spēkos kaut ko grozīt.
To sacījusi, es gāju projām. Es bridu pa zāli. Ausa gaisma. Rasa jau bija uzkritusi. Kājas un mana apģērba stērbele samirka jau pēc pirmajiem soļiem. Pēkšņi atskanēja čaboņa — kaut kas mazs, ciets un smags kā akmens atsitās man pret kājām, dīvaini iespiedzās, melns kunkulis nozibēja pāri ceļam un pazuda. Sirds man sāka neprātīgi dauzīties. Šis sīkais atgadījums man šķita kā visai ļauna zīme. Pasaule bija pārpilna ļaunu zīmju.
— PASAULE BIJA PĀRPILNA ĻAUNU ZĪMJU… — Guldamās UZ kušetes, izstiepdama melnās zeķēs ieautās glītās kājas un kā līķis sakrustodama uz krūtīm rokas, Vika nopūtās. — Pasaule joprojām ir pārpilna ļaunu zīmju.
— Kāpēc tev tā liekas? — Norma klusi jautāja, nenovērsdama no Vikas caururbjošu skatienu.
— Man ne tikai liekas. Tā patiešām arī ir. Mani vispār ir apsēdis Soda Eņģelis. Vai kādreiz esat dzirdējusi par tādu? Viņš absolūti akli izvēlas cilvēku un uzsūta tam neskaitāmus pārbaudījumus, lai tos dabū redzēt apkārtējie un dzīvo pastāvīgās bailēs. Lai tie nepiemeklētu ari
Viņus. Ak Dievs, Dievs, nu, kamdēļ es nevaru aizmirst Paulu?! Kamdēļ jūs negribat man palīdzēt?!
— Nezaudē pacietību! Un tagad pasaki man — vai patiešām bija !lkai grēksūdzes?
— Es nesaprotu jautājumu!… — Vikas balss kļuva skarba un noguruma pilna, bet aizvērto acu plakstiņi nervozi raustijās.
— Man ir grūti noticēt, ka pēc šķiršanās, par kuru tu stāstīji, kad pirmo reizi biji atnākusi uz Šejieni, jūs abi vairs neesot redzējušies. Vai jūs neesat satikušies normālos apstākļos, ja atstājam malā šo tavu vājprātīgo grēksūdzi? Vai patiesi jūs neesat mēģinājuši parunāties pie kafijas vai tējas tasītes? Jūs neesat mēģinājuši kļūt par draugiem?…
Norma apsēdās Vikai blakus.
— Kad lielā mīla ir beigusies, cilvēki par draugiem vairs neklust… — Vika pagrieza galvu pret sienu.
— Es zinu. Taču visbiežāk cilvēki to nevēlas saprast. Kamēr viņi paši nav pārbaudījuši.
Norma uzlika plaukstu uz Vikas sakrampētajiem pirkstiem, uzmanīgi un tramīgi — tā atvadās no mirušajiem.
— Arī mēs mēģinājām…
Vika gribēja izbrīvēt rokas, savukārt Norma tās saspieda vēl stiprāk.
— Kurš atsāka pirmais?
— Viņš. Viņš piezvanīja, jo es jau vairākus mēnešus nebiju bijusi pie grēksūdzes. Viņš apvaicājās, kā es dzīvojot. Viņš arī pats pažēlojas. Es uzaicināju viņu atnākt. Viņš pašaubījās, vai esot vērts. Dari, kā zini, — es teicu. Tad viņš naivi izpļāpājās — varbūt mēs varēšot kļūt draugi.
— Par ko tu domāji, viņu gaidīdama?
Norma palaida vaļā Vikas rokas, kas nemierīgi spirinājās, un pārsēdās uz krēsla.
— Es patiešām vai slāpu viņu ieraudzīt! Biju drausmīgi noilgojusies. Man nebija nevienas viņa fotogrāfijas. Savāds bija kaut kas cits — es viņu neredzēju sapņos.
— Vai patiešām?
— Pauls man parādījās sapņos tikai tad, kad biju sākusi satikties ar jums.
— Tu vēl ļoti maz esi stāstījusi par saviem sapņiem. Kā tu redzēji sapņos Paulu?
— Pavisam parasti. Ikdienišķi. Itin kā mūsu sakars vēl būtu turpinājies, tikai tas vairs nenotiek īstenībā, bet sapņos. Citā telpā, kuflļ ne ar ko neatšķiras no šīs. Šajā telpā gan Pauls ir tāds pats, gan es esmu tā pati. Parastās sarunas. Parastās darbības. Siltums un saticība. Nekā* nozīmīgs psihoanalīzei…
— Bet vai tu esi sapņojusi arī kaut ko tādu, kas tev liekas nozīmīgs?
— Jā! Piemēram, šonakt. Es sapņoju, ka esmu slepkava.
— Slepkava?
— Jā! Slepkava. Mani veda uz autodafē. Tas nav normāli, ja redzu sevi sapnī kā vīrieti, vai ne?
— Nē! Tas nav itin nekas briesmīgs. Tu taču esi lasījusi Jungu un zini, ka ikvienā cilvēkā ir divi pirmsākumi — sievišķais un vīrišķai Anima un Animus. Tieši savu Animus tu esi redzējusi sapņos.
— Mans Animus bija izteikti īpatnējs. — Vika iesmējās sīku, siltu un samtainu smiekliņu. — Es jau teicu — slepkava. Nevis laupītājs, nevis tāpat kaut kāds noziedznieks, bet īsts slepkava. Es biju slepkav Grabošos ratos, ar smagām važām piesietu pie staba, divi melni zirgi mani veda uz nāvessodu. Tas notika senos laikos. Cik varēju spriest) pēc arhitektūras un cilvēku drēbēm — viduslaikos. Es biju pasaule* lāpītājs. Kā dažs labs Robins Huds — garš, plecīgs, gariem matiem,! bārdains, spalvainām krūtīm, ļoti muskuļains vīrietis tā ap trīsdesmit gadu. Es varēju uzmanīgi nopētīt sava vīrieša auguma augšdaļu, jo biju apvilcies tikai pavisam īsiņu nodilušas ādas kamzoli. Mani veda pa šaurām viduslaiku ieliņām, kas bija stāvgrūdām pilnas piedrūzmējušās ļaužu. Svilpodams es skatījos debesīs — uz spalvu mākoņiem, kas pareģo lietu, un bezdelīgām, kuras šaudījās man tieši virs galvas.
Pēkšņi es ieraudzīju melnmatu meitenīti, kas gluži kā liela lupatu lelle līdz pusei bija pārkārusies sarkanu ķieģeļu nama bēniņu logam
un māja man ar abām rokām. Viņai bija mugurā tikai krekls. iMati sapinkājušies, un pati viņa likās nupat tikai pamodusies no miega. Mūsu skatieni sastapās. Mani caururba Lielā Zints, ka šī arī ir mana vienīgā mīlestība. Atbilde uz visiem jautājumiem. Patiesā svētlaime. Iepriecinājums. Mierinājums.
“Pārvēlu… par vēlu… pārvēlu…” manī iedziedājās sērīgs apraudālaju koris. “..Ja es būtu dzīvojis mazliet citādi… ja tevi nenospiestu baigā grēku nasta… ja tagad man nevajadzētu mirt… mirt apkaunojošā slepkavas nāvē… ja…” tūkstošiem skumju balsu gaudulīgi dūca manā varenajā ķermenī. “…Par vēlu… par vēlu… par vēlu…”
Pēkšņi es atjēdzu, ka šīs raudulīgās vaimanas nāk nevis no manis, bet no meitenes. Melnmate kā kaķe izrāpās pa bēniņu šauro trīsstūra lodziņu un lēca lejā. Plandīdama naktskreklu, gluži kā balts pūķis viņa aizlidoja pāri pieklusušo pilsētnieku galvām un nometās taisni man priekšā. Viņa bija pavisam maziņa — melnais, pinkainais pakausis man sniedzās tikai līdz platajām, muskuļainajām krūtīm. Viņa pacēla naivu, un es pat apstulbu — tik neglīta likās viņas sejiņa: bāla, nokaisīta maziem sarkaniem izsitumiņiem, novājējusi, ar smailu, garu degunu, plānām lūpām un izvalbtām, ārkārtīgi tumšām acīm. Viņa bija līdzīga izģindušam putnam, kurš vai nu vēl nav apspalvojies, vai arī nupat tikai ir noplūkts, lai gan no aukstuma vai bailēm viņas miesai varbūt bija uzmetusies zosāda. Tomēr tā bija mana vienīgā mīlestība. Acīs man sariesās pateicības asaras — visiem jau nav lemts šīs apbrīnojamās jūtas izbaudīt īsi pirms nāves.
Meitene pasniedzās uz baso kāju pirkstu galiņiem un pieglaudās man klāt. No viņas uzvēdīja virtuves smaržas. Pieliecos un saņēmu viņas lūpas savējās. Viņa skūpstījās dīvaini, viņai bija gara kā ķirzakas aste un veikla mēle, kas varēja aizsniegties līdz aukslējām. Sargi atrāva viņu no manis nost un nosvieda ceļa putekļos. Mēs jau bijām izbraukuši ārpus pilsētas. Meitene piecēlās un skrēja pakaļ ratiem, izmisīgi stiepdama rokas. Es viņai uzsmaidīju. Zobi man bija lieli, balti un mirdzoši — fantastisks īstena slepkavnieka smaids! Vedējs paskubināja zirgus. Meitene palika iepakaļ. Bija agrs pavasaris. Milzīgās