papeles, kas auga gar ceļa malām, vēl tikai briedināja pumpurus, bet papeļu vidū iespraukusies veca ābele jau bija piebērta baltiem ziediem. Gluži kā varenas atsperes pasviesta, meitene ielēca ābelē, nolauza divus lielus zarus un, mādama ar atplaukušajām rokām kā baltiem spārniem, laidās pāri koku galotnēm. Vienā redzējumā viņa panāca mūsu ori, jo viņa nevis skrēja, bet lidoja, ar basajām kājām pat nepieskardamās pašu slaidāko papeļu galotnei. Neizsakāmas svētlaimes pārņemts, es smējos pilnā kaklā, un mani smiekli dzidriem, dzirksteļojošiem viļņiem vēlās pār svaigi uzartajiem laukiem. Ore ap stājās. Meitene piemetās papelē un sakļāva ziedošos spārnus.
Mani atraisija no staba. Ķēdēm un važām žvadzinādams, es n0' lēcu zemē. Man parādīja eksekūcijas vietu: tālumā — pie apvāršņa līnijas — sārtojās tik tikko saskatāms punktiņš. Pa grumbuļainu, auglīgu un smaržīgu druvu man kājām vajadzēja aiziet līdz tam. Meitene lidoja virs manis, ar baltajiem spārniem saceldama valgu, smaržīgu vēju. Nekad vēl es neesmu bijis tik pārpilns miera, mīlestības un prieka. Un nekad vairs nebūšu, jo manas nāves punkts tuvojās un pieauga, tagad jau tas bija kā sarkans klucītis. Skaļi smiedamies, es nokritu pie irdās, siltās zemes, no kuras jau spraucās pirmie spirgtie, zaļie dzinumi. Meitene plivinājās tieši virs manas galvas un neatlaidīgi vēcināja spārnus, no kuriem man uz sejas kaisījās smaržīgās ābeļu ziedlapiņas. Ar pilnu krūti es ieelpoju zemes auglīgo aromātu, laimes sajūta kļuva patiesi neizturama, un no tās es… pamodos.
— Brīnišķīgs sapnis! — Norma atkal piesēdās uz kušetes un paplikšķināja Vikai pa vaigu. — Es priecājos, ka mūsu abu darbs patiešām nav veltīgs. Brīnišķīgs sapnis! Un tomēr man gribētos, lai tu izstāsti par satikšanos ar Paulu. Pēc tam tu varēsi nekad vairs par viņu nerunāt.
— Nav jau ko stāstīt… — Vika dziļi nopūtās. — Ja nu vienīgi kādam būtu bijis interesanti mūsu satikšanos novērot pa pretējā nama logu. Vai arī nofilmēt ar slēpto videokameru un pēc tam, izslēdzot skaņu, minēt, kamdēļ mēs abi mētājamies pa istabu kā pa gāzes kameru. Varu saderēt, ka neviens neuzminēs, kas tas bijis par rituālu. Varbūt tikai ārprātīgajam iešautos galvā, ka šādā veidā bijušie mīļākie
)
mēģina kļūt par draugiem. Starp mums atradās tāda kā izdegusi bezgaisa telpa, kurā neviens no mums vairs nevarēja ieiet. Mēs pat nebijām spējīgi pieskarties viens otram ar pirkstu galiņiem. Tiklīdz Pauls bija pārkāpis slieksni, es sapratu, ka man par draugu var kļūt jebkurš no vairākiem miljardiem pasaules iedzīvotāju, izņemot šo vīrieti melnajās drēbēs un balto mācītāja apkaklīti. Agrāk, nākdams pie manis, viņš nekad nebija pielicis šo savas kārtas atšķirības atribūtu. Tāpat kā iejūtīgs vīrietis, pirms iekāpšanas gultā pie mīļākās, tomēr novelk savu laulības gredzenu… Es sajutu drausmīgu spriedzi, itin kā man kāds būtu uzkrāvis nepaceļamu nastu, teiksim, pavēlējis pārvaldīt valsti.
— Sveika, tu nemaz neesi pārvērtusies! — Pauls sveicināja, it kā starp mums nekad nekas nebūtu noticis, it kā manas lūpas nebūtu viņam čukstējušas drastiskas grēksūdzes pēc vīraka smaržojošajā baznīcas mijkrēslī, it kā neredzēdams, ka no mūsu abu atvadām šajās pašās durvīs bezcerība man ir izveidojusi gluži jaunu seju.
Mēs apsēdāmies pie galda. Pauls nolūkojās uz mani kā allaž ar iekarotāja acīm, kurš mēģina aptvert kopš šī brīža tikai viņam piederošo kontinentu. Es sēdēju, nezinādama, ko lai saku, un tinu ap pirkstu garās mākslīgo pērļu krelles.
— Bet es pa šo laiku esmu ļoti, ļoti pārvērties… — beidzot viņš ierunājās.
Tāds viņš neizskatījās, tomēr negribēju viņam to teikt. Es nezināju nevienu vārdu, nevienu teikumu, kuram būtu bijusi jēga izdegušajā klusumā. Kā tukša skaņa būtu izskanējusi, pat ja es būtu uzdrošinājusies pateikt, ka aizvien vēl viņu mīlu… Mēs dzērām kafiju. Viņš vēl aizvien tāpat skatījās uz mani, bet es zināju: kad puķainajā tasītē paliks tikai biezumi — viņš celsies un aizies. Par katru cenu man vajadzēja iegūt laiku, lai viņš vēl uzkavētos kopā ar mani. Kaut mazlietiņ. Par katru cenu.
— Paul, — es iešļupstējos, kā murgainā sapni paralizētu roku sniegdamās pie viņa delnas, kuru viņš tūdaļ parāva nost, — es esmu slima…
— Kaut kas nopietns? — Viņa balsī nebija ne vārda ieinteresētības vai vismaz mācītājam piederīgās līdzcietības.
— Jā, nopietns! Paul, es drīz miršu. Bet nevienam to vēl neesmu teikusi. Tu esi pirmais.
— Un kas tev to teica? — Viņa acis šķelmīgi iemirdzējās, bet es negribēju noticēt, ka viņš vienā rāvienā ir mani atmaskojis.
— Ārsti. Viņi teica, ka vienīgā iespēja man esot, ja pārceļos uz kalniem. Bet, ja ne — pēc dažiem gadiem pienāks beigas. Kaut kas ar asinīm, plaušām un vielmaiņu…
Pauls piecēlās un devās uz durvīm, teikdams:
— Redzi nu, cik tev lieliska izeja — uz kalniem! Viss būs labi, tu redzēsi! Tu tikai neskumsti, necel paniku un nepadodies! Paldies par kafiju!
Viņš grasījās aiziet.
— Paul, — kā suns notupdamās viņam pie kājām, es ievaidējos, — man ir drausmīgi bail no nāves! Drausmīgi! Šodien es biju pie ārstiem. Un šodien viņi man pateica par nāvi. Vismaz brītiņu uzkavējies pie manis…
Es sāku šņukstēt, cerēdama, ka viņš pietupsies man blakus un sāks mani mierināt.
Pauls turpretim uzmanīgi apgāja man apkārt, gluži kā viņa ceļi pēkšņi būtu iepleties indīgs un dzeloņains krūms, un atkrita klubkrēslā vistālākajā istabas kaktā.
Es aizsmēķēju un apsēdos pie galda.
— Uzkavējies vismaz tik ilgi, kamēr es izsmēķēšu šo cigareti.
— Labi! — viņš nobubināja kā gaidīšanas izvārdzināts cilvēks, kuram lidmašīnas reiss atcelts vēl uz vairākām stundām. — To es varu. Kaut gan, ja tev ir sarežģījumi ar veselību, labāk būtu, ja tu nesmēķētu. Starp citu, tu izskaties lieliski. Varam saderēt, ka tu visu pārspīlē. Savukārt dakteriem patīk pabaidīt…
— Nē, Paul, — es izberbelēju, piecēlos, pārgāju pāri istabai un ar visu pelnutrauku atkal iekārtojos viņam pie kājām, — es nepārspīlēju.
V, 1
— Tad brauc uz kalniem!
— Tu pats saproti — man nav naudas. Man tās nepietiek pat zālēm.
— Zālēm es tev varu iedot.
— Kā es pametišu savu viru, aizbraukdama uz kalniem?
— Tavam vīram nav itin nekādas atšķirības, vai tu esi šeit vai kalnos. Neviens nezina, kādā pasaulē viņš dzīvo, un tajā nav ne tevis, ne manis…
— Tu saproti, es taču pārcelšos uz visiem laikiem, — nodzēsdama cigareti un mēģinādama ar deniņiem pieglausties pie viņa ciskas, es nočukstēju. — Uz visu mūžu…
— Lieliski! — Viņš strauji piecēlās, piegāja pie loga un ar abām rokām stingri atbalstījās uz palodzes. — Nekad nav par vēlu sākt dzīvi no jauna. Tev tas nāks tikai par labu.
Es ietrausos klubkrēslā, uz īsu mirkli sajuzdama Paula miesas siltumu.
— Redzi nu, tu jau esi pasmēķējusi!
Viņš ar pirkstiem piebungoja pie loga stikla.
— Tu nevari iztēloties, cik briesmīgi ir pastāvīgi domāt par nāvi. I )ienu un nakti, dienu un nakti. Sevišķi neizturami tas ir naktī…
— Tu taču teici, ka tikai šodien ārsti tev pateikuši par nāvi!
Viņš apmeta loku ap galdu un, sagriezis krēslu ar atzveltni uz
priekšu, apsēdās uz tā kā kovbojs.
— Nē. Par nāvi viņi man pateica agrāk! — Es iekārtojos, sakrustojusi kājas pa turku modei. — Bet šodien viņi paziņoja, ka esot vēl viena izeja. Ne tikai uz kalniem… — es nočukstēju, slēpdama seju plaukstās, lai Pauls, ja grib saklausīt manus vārdus, būtu spiests pienākt tuvāk. — Vēl esot ari cita izeja, viņi teica…